“Kur šodien ir vīrieša vieta?” 43 gadus jauna latviešu vīrieša pārdomas par laiku starp mieru un trauksmi 0
Ar simtiem dalīšanās un tūkstošiem atsaucību, Mārtiņa Kreicberga stāsts ir aizskāris kādu īpaši aktuālu stīgu daudzu Latvijas cilvēku sirdīs – īpaši vīriešu vidū. Tajā skaidri iezīmējas šodienas realitāte: nedrošība par nākotni, mēģinājumi iztēloties iespējamos scenārijus un nepārtraukti meklējumi pēc jēgpilnām atbildēm.
Mārtiņš to visu spējis ietērpt valodā, kas ir gan dzidra, gan spēcīga – lasītāji atzīst, ka viņa vārdos katrs atrod kādu būtisku daļu arī no sevis.
Ar autora atļauju publicējam šo stāstu arī šeit. Aicinām lasīt un ļaut sev sajust.
“Kur šodien ir vīrieša vieta? Ne varoņa, ne upura – vienkārši pieauguša vīrieša, kas grib dzīvot cienīgi, būt noderīgs, būt klātesošs. Kāda ir viņa loma laikā, kad pasaule plaisā starp mieru un draudiem? Kad tauta dzīvo demokrātijā, bet sirdīs aug nogurums, cinisms vai klusējošas bailes? Ko dara vīrietis, kurš neko nav zaudējis, bet jūt, ka daudz kas var tikt atņemts vienā dienā?
Man ir četrdesmit trīs. Dzīvoju Rīgā. Man, ir auto kredītā un dzīvoklis. Ir darbs, kuru cenšos turēt cieši, jo zinu — daudz kas no tā turas. Es neesmu nabags, bet arī neesmu bagāts. Es dzīvoju starp – starp komfortu un raizēm, starp atbildību un ilūziju par brīvību.
Es zinu, ka man ir dažas vājības. Reizēm uzpīpēju, lai arī labi apzinos, cik muļķīgi tas ir. Kafijas ir pārāk daudz — tā kļuvusi nevis par baudu, bet par trauksmes pavadoni. Un, jā, es lietoju alkoholu reti, bet, kad to daru, tas ir vīns. It kā gaumīgi, bet es jūtu – arī šie ieradumi ir veids, kā noslēpties no nemiera, nevis to atrisināt.
Man ir sieva – desmit gadus jaunāka par mani. Viņa ir dizainere un strādā pati sev. Viņai ir sava pasaule, kurā es reizēm jūtos kā ciemiņš, bet labi zināms un gaidīts.
Mums nav televizora, kas piesārņo galvu ar pastāvīgu troksni — ziņas pārsvarā uzzinām tad, kad tās kļūst neizbēgamas. Mūsu ikdiena rit citādāk – jau vairāk nekā piecus gadus mēs daudz ejam kājām, lasām, ejam uz teātri, kino, izstādēm un muzejiem. Mēs tiekamies ar draugiem, vienkārši aizejam ciemos bez iemesla pie vecākiem. Izdomājam hobijus, kas nemaksā daudz, bet piešķir dienai formu. Tā nav ideāla dzīve, bet tā ir dzīva.
Mūsu dzīve nav slikta. Mēs darām, ko varam. Mēs maksājam rēķinus, izejam ārā svētdienas rītos, dzeram kafiju un sapņojam par māju ar dārzu. Es bieži vien klusībā sev saku: “Labi, ka vēl varam.” Bet pēdējā laikā šis “vēl” kļuvis pārāk dzirdams.
Karš, kas notiek Ukrainā, nav tikai fonā. Tas ir zem ādas. Tas līdzi nes jautājumus, kurus agrāk uzdeva tikai kino varoņi vai vecāki cilvēki pie televizora. Bet tagad tos uzdodu sev es.
Ko es darītu, ja tas nāktu tuvāk? Ja vienu rītu pamostos un robeža ir pārkāpta? Vai es spēju aizsargāt? Vai spēju aizbēgt? Kur vispār bēgt? Vai Lietuva ir tālu, ja visi vienlaikus izdomās braukt? Vai ceļi nebūs pilni? Vai degviela vispār būs? Vai bankomāti darbosies? Vai būs skaidrā nauda? Vai mobilie sakari strādās? Vai mana dzīve var sabrukt divdesmit četru stundu laikā?
Un, ja jāizvēlas – vai es glābju tikai sevi un sievu? Vai domāju arī par vecākiem? Par draugiem? Par dzīvniekiem, kas paliek? Vai drosme šodien nozīmē palikt, vai tomēr aizbraukt? Es neesmu pārliecināts. Un šī nepārliecinātība manī rada smagumu, kuru nevar noslīcināt nedz sportā, nedz alkoholā, nedz ikdienas rutīnā.
Reizēm es domāju par motociklu. Ne tāpēc, ka gribu just brīvību vējā, bet tāpēc, ka zinu — ja būs jāpamet pilsēta, motocikls spēj izbraukt tur, kur auto paliek. Tas ir absurdi, pat smieklīgi, bet tajā pašā laikā – ļoti reāli. Tāpat kā doma par ieroča atļauju. Es negribu šaut. Es negribu karot. Bet man ir sieva, un ja es nevarēšu viņu aizsargāt, kāds gan es esmu? Šautuve nav tālu. Vienkārši jāaiziet. “Vienkārši” — tāds vārds, kuru šajā laikā sāk lietot piesardzīgi.
Un tad ir vēl zemessardze. Tā doma vilina. Bet arī biedē. Vai es būšu pietiekami stiprs? Vai pietiekami disciplinēts? Vai pietiekami vīrietis? Un ko vispār nozīmē “vīrietis” šajos laikos?
Mēs esam izauguši laikā, kurš mūs vilināja būt jūtīgiem, pieejamiem, saprotošiem. Tagad pasaule lūdz, lai mēs atkal kļūstam stingri, klusi un gatavi cīnīties.
Ikdienā es strādāju. Sēžu pie datora. Rēķini. Sapulces. Plāni. Iztēlē – nākotne. Realitātē – nogurums. Reizēm galva sāp, biežāk – sirds. Es domāju par veselību. Ja būs jāmūk – vai es vispār spēšu? Vai būšu gatavs ne tikai mentāli, bet arī fiziski? Es nesportoju tik bieži, kā vajadzētu. Bet bailes iedarbina ķermeni citādi. Es sev saku – sāc kustēties. Ne tikai domās. Arī kājām, elpu, rokām.
Mājās – jābūt ūdenim. Jābūt skaidrai naudai. Dokumentiem vienuviet. Baterijām. Vēlams arī mazai aptieciņai. Tas viss izklausās kā paranoja, bet tā nav. Tā ir pieauguša cilvēka loģika pasaulē, kur stabilitāte ir tikai dekors.
Es domāju par veselību. Par spēku. Par sagatavotību. Par to, ko nozīmē būt pieaugušam cilvēkam šodien – ne tikai savai sievai vai ģimenei, bet plašāk – sabiedrībai, valstij. Un šajā domāšanas ķēdē neizbēgami ienāk vēl viena tēma, kas nevar palikt malā.
Jo šodien politika vairs nav tikai likumi un vēlēšanas. Tā ir tā platība, kurā satiekas mūsu bailes un cerības. Kur izšķiras tas, vai pasaule virzās tuvāk cilvēcībai vai prom no tās.
Es skatos, kas notiek pie mums — un pasaulē. Cilvēki, kas runā par glābšanu, bet nemāk klausīties. Kas sola skaidrību, bet sēj haosu. Viens runā kā no šova skatuves, otrs — kā pieslēgts troksnim, kuru sen vairs nevajadzētu retranslēt. Viņi sola glābt, bet nekad nav spējuši paskaidrot, ko īsti nozīmē būt klātesošam un atbildīgam sabiedrības priekšā.
Es domāju par savu sievu. Par viņas spēju būt stiprai bez skaļuma. Par viņas darba mīlestību, pacietību un jūtīgumu. Un tad es paskatos uz tiem, kas piesakās vadīt. Viņi nerunā par bērniem, par kultūru, par līdzjūtību vai aprūpi. Viņi runā par varu. Par “vainīgajiem”. Par pagātni, kurā viņi ir drošībā, jo tur nav jāatbild par tagadni.
Pasaule pamazām zaudē izpratni par jēdzieniem, kurus mēs vēl nesen uzskatījām par universāliem – cieņu, ētiku, empātiju. Arvien vairāk līderu būvē savu spēku uz baiļu fonu, nevis uz drosmi. Uz naida, nevis uz cilvēcības.
Kādreiz tādus sauca par anekdošu tēliem. Tagad viņi ir realitātes kandidāti. Ar karogu vienā rokā un apvainojumiem otrā. Tas būtu smieklīgi, ja nebūtu tik biedējoši.
Es maksāju nodokļus, es piedalos, es cenšos būt godīgs. Bet es redzu, ka tas viss var izslīdēt no rokām, jo vairākumam rūp kas cits. Tā vilšanās ir kā rūgta tēja. Tā nepadara mani dusmīgu. Tā padara mani vientuļu.
Un tad es apstājos. Ieelpoju. Jūtu, ka man vajag atbildi. Nevis vēl vienu analīzi vai spriedelējumu, bet kaut ko, kas izvilktu šīs domas no iekšējās telpas ārā, kas “savilktu dūrē” visu, kas krājies. Mēs, vīrieši, tādi esam — mēs nevaram dzīvot tikai ar sajūtām. Mums vajag uzdevumu, vajag formu, vajag rīcības iespēju. Ne vienmēr darbībā, bet vienmēr – skaidrībā.
Un varbūt šī skaidrība nenāk no tā, ka visu saprot. Tā varbūt nāk no tā, ka mēs spējam vismaz atzīt – mēs jūtam. Mēs raizējamies. Mēs domājam. Mēs neesam tikai klusie balsti aiz kulisēm. Mēs esam tie, kas sver katru soli, jo zeme var sašķelties zem kājām.
Tāpēc es nerakstu šo, lai noslēgtu. Es rakstu, lai atvērtu. Lai kāds cits izlasa un jūt, ka nav viens. Lai mēs sarunājamies. Varbūt ne skaļi, bet domās. Ar sevi. Ar draugu. Ar sievu. Vai ar to kluso “es”, kas naktī skatās griestos un domā: “Ko es darītu, ja…?”
Un varbūt šis “ja” nav jāgaida. Varbūt tas jau ir klāt — ne kā uzbrukums, bet kā iespēja. Būt stiprākam. Gatavākam. Godīgākam. Mazāk vientuļam. Jo vīrietis nav tikai tas, kurš spēj noturēt stūri. Viņš ir tas, kurš uzdod sev neērtus jautājumus un nebaidās dzirdēt atbildes.”
