Laimīgs par katru lieki nepateikto vārdu. Saruna ar mūziķi Jāni Šipkēvicu 0
Sestdien, 31. augustā, Daugavas stadionā norisināsies populārās latviešu grupas “Instrumenti” lielkoncerts, veltīts albuma “Cilvēks” iznākšanai, ko pati grupa nodēvējusi par vērienīgāko viņu vēsturē. “Iedarbināsim turbīnas augstākam lidojumam un vēl nepieredzētam izaicinājumam,” tā sarunā, kas skar ne tikai “Instrumentus”, teic grupas mūziķis JĀNIS ŠIPKĒVICS.
Pats nereti esi sastopams uz kamerizmēra skatuvēm. Ko tev nozīmē šis lielkoncertu lielformāts?
J. Šipkēvics: Izaicinājums ir lielākā mērogā nepazaudēt personisku saiti. Jo lielāks kļūst vēriens, jo vairāk jāiegulda pūles tajā, lai nezustu sirsnība un tas, kāpēc vispār to darām. Protams, paplašināts mērogs ļauj iedarbināt tādus izteiksmes līdzekļus, kādus nespēj lietot kamerkoncertā. Acīmredzot mums niez nagi izmēģināt ko tādu, kas iespējams tikai šajā formātā.
Man tas ir arī fizisks pārbaudījums, jo skatuve Daugavas stadionā būs tiešām ļoti plaša – teju 20 metru gara mēle!
Ja manu ceļu nomērītu ar soļu skaitītāju, iznāktu iespaidīgi attālumi. Pagājušā gadā “Instrumentiem” bija Siguldas vasara, un tajos koncertos mēs noķērām sajūtu, ka jābrauc arī uz Rīgu. Šovasar esam jau divus lielus koncertus nospēlējuši Kuldīgā un Alūksnē, un šis būs turpinājums, ko gatavojam ar tādu pašu vērību un uzmanību. Tikai šeit viss ir garāks, augstāks, ietilpīgāks.
Kā noskatījāt Daugavas stadionu? Pie mums tas, ko populārajā mūzika sauc par “stadiona koncertiem” īsti nenotiek, jo vienkārši nav tādu milzu koncertstadionu.
Nav nejaušību – ir tikai neizbēgamas likumsakarības, un te ir viena no tām. Tieši pirms 30 gadiem Daugavas stadionā uzstājās grupa “Pērkons”. Viņi ir kultūrnospiedums, kurā piedzimis daudz no tā, ko latvieši izjūt kā savu skanējumu, un daudz kas no tā, kā muzicējam arī mēs, mūsu attieksme pret mūziku un pret skatuvi.
Šķita tik interesants fakts, ka daudzus gadus šis stadions nav piedzīvojis nevienu tādu koncertu – pēc rekonstrukcijas šis būs pirmais. Man arī liekas, ka Daugavas stadions ir mīlīgākā, siltākā no šāda tipa būvēm. Gribējām kaut ko jaunu un svaigu, kas reizē būtu ar kaut kādu vēsturi un kontekstu.
Pirms “Atkalas” albuma “Instrumenti” bija pieklusuši, tu un Reinis, katrs eksperimentējāt savā laukā. Kas lika sanākt kopā un atjaunot “Instrumentu” popmūzikas tandēmu?
Esam gājuši dažādus eksperimentālus ceļus, izmēģinājuši atšķirīgas metodes un darbinājuši dažādas radošas laboratorijas, un šis ir kaut kas, pie kā ar lielu prieku esam atgriezušies. Citur nevaram pieredzēt to jaudu, kas neizskaidrojamā veidā rodas, mums darot lietas kopā.
Tas ir kā paisums un bēgums – vienā brīdī attapāmies, jau kopā domājot nākamā un aiznākamā gada plānus.
Mums pat vēl nebija nevienas jaunas dziesmas, bet bija pilnīgi skaidrs, ka tur kaut kas būs! Pirms trim vasarām satikāmies un aizbraucām uz Kuldīgu, taustījām, meklējām, vai parādīsies simptomi kaut kam jaunam, radošam. Divās nedēļas jau bija padsmit jaunu dziesmu.
Kas nogulsnējās “Atkalā” un kas – “Cilvēkā”?
Neesam tehniski definējuši, ka starp abiem albumiem būtu kādas žanriskas atšķirības – vienā būtu balādes, bet otrā – kaut kas dejojams. Patiesībā ir sajūta, ka abi ir viens vienots albums. “Atkala” to visu mūsu sasaluma periodu atkausēja vaļā un pēc tā atklājās “Cilvēks”. “Atkala” vairāk uzdod jautājumus, dod tēmas, bet “Cilvēks” to atrisina.
Tāpēc jauno albumu ļoti loģiski noslēdzam ar dziesmu “Cilvēks”, kurā skan Džemmas Skulmes balss, kas to visu tā cilvēcīgi rezumē. Vesels cikls abos albumos tiek izdzīvots – kā medaļas divas dažādas puses. “Cilvēkā” parādās mūsu atvērtība mijiedarbībai ar apkārtējiem cilvēkiem. Ar atvērtu sirdi un ļaušanos procesiem. Tas atspoguļojās tajā, ka mūsu studijā ik pa laikam bija ciemiņi.
“Prāta vētra”, Intars Busulis, reperis ansis! Šobrīd veidot dažādas sadarbības ir popmūzikas tendence, bet vai nav riska, ka šādās “milžu cīņās” kāds tiek sakauts?
Mūzika jau nerada tendences, tā atspoguļo to, kas ir būtiski sabiedrībā.
Runājot par sadarbību, ir būtiski turēt sev blakus cilvēkus, kas rosina domāt un pašam radīt.
Ar lielu prieku aicinājām gan “Prāta vētras” puišus, kuri caur viegliem un grūtiem brīžiem ir bijuši plecs, padoms un arī ļoti iedvesmojošs piemērs mūsu pašā agrīnajā sākumā.
Intars Busulis ir fenomenāli apdāvināts cilvēks, kurš pats, šķiet, vēl neapjauš, cik plašas ir viņa robežas. Mums bija interesanti ievilkt viņu savā štābā, lietojot dažādus vingrinājumus, un izraut ārā no komforta zonas.
Tikmēr ansis, manuprāt, ir viens no asākajiem, precīzākajiem un gaišākajiem autoriem vārda vadītā mūzikā. Tas bija ļoti dabisks process kopā ar katru no šiem mūziķiem.
Lietojot tavu apzīmējumu “jaudīgs” – tāds tev bija viss aizvadītais gads, kopā sanākot gan albuma tapšanas laikam, gan viļņošanos raisījušiem simtgades koncertiem.
Tas bija viens no spilgtākajiem gadiem manā dzīvē. Pilns iedvesmas un iedrošinājuma, bet arī pretējas enerģijas, kas, iespējams, tevī iedarbina kādu jaunu resursu, jo tikai grūtības ir tās, kas attīsta.
Neskatoties uz ārkārtīgi turbulentajiem procesiem pagājušā gada nogalē, nav bijis tik auglīga gada, kā šis.
Nezinu, varbūt tas ir dabisks cikls, un šīs ir lielas šūpoles, kas šūpo no vienas puses uz otru. Jo lielākos izaicinājumos ej, jo ar lielāku vērtējumu un arī pretsparu sastopies. To uztveru ar tādu iespējami mierpilnu, vērojošu, izzinošu un zinātkāru pētnieka skatu.
Kādas ir tavas atziņas pēc “18+” notikuma, nu jau ar laika distanci?
Esmu daudz domājis un sapratis, ka ir jautājumi, uz kuriem varu mēģināt atbildēt, kāpēc bija tāda reakcija, bet daudz ko uztveru kā tādu būtisku skolu sev. Reizē ir tādi, kurus nespēju kvalitatīvi izskaidrot, lai gan ir liela vēlme, lai cilvēki zinātu, kas ir kas. Lai viņiem nebūtu nekāda pamata sevī uzturēt kādas dusmas. Bet dusmas izskaidroju ar to, ka cilvēkiem nav laika apsēsties un pašiem padomāt, ko viņi paši par to domā.
Ir vieglāk sekot līdzi kāda satracinātai naida runai, kurai vienkārši “pavelcies” līdzi, izlādējies.
Jo vairāk tas attālinās, jo laimīgāks esmu par katru lieki nepateikto vārdu, kurš tā arī nekad neko nav nesis. Laiks visu nostāda savās vietās, un darbi ir tie, kas parāda un parādīs, kas ir kas.
Kā nesen “Baltijas ceļa” sakarā teica Dainis Īvāns: “Jebkurus melus agri vai vēlu izgaismo patiesība, jebkuru tumsu agri vai vēlu uzvar gaisma.” Tas, ko varu darīt vislabāk, ir radīt jaunu saturu vai dot savas domas. Mēģināt ieklausīties un pārvērst mūzikā to, kas notiek ar mums kopumā.
Tāds pagājušā gada domas turpinājums šobrīd iemiesots projektā “Nepāriet”?
“Nepāriet” sevī iemieso visstiprāk izjusto siltumu no latviešu mūzikas – konkrēti caur Imantu Kalniņu. No cilvēkiem, ar kuriem dzīvē esmu iepazinies, šī komanda (Matīss Čudars, Miķelis Putniņš, Rūdolfs Dankfelds, Kārlis Josts, Lorete Medne, Alise Joste, Evija Vēbere, Zelma Jēgere, Vladislavs Nastavševs. – A. K.) ir visgaišākie, kādus pazīstu.
Man tā ir ļoti būtiska savienība, ar kuriem ne tikai kopā radīt mūziku, bet arī pasniegt to mūsdienu latvietim no latviešu mūzikas vēstures mūsu skatījumā. “Nepāriet” ir sācies un šobrīd turpinās – 18. septembrī izdosim albumu.
Varu tikai brīnīties, kā spēj būt klātesošs tik dažādos radošos procesos, lai pieminu kaut vai Nacionālajā operā skatāmo tevis komponēto baletu “(Ne)stāsti man pasakas” vai bērnu auditorijai radīto izrādi “Zenīts”. Vēl, par pārsteigumu, tu stāstīji, ka muzicējot arī grupas “Mumiy Troll” sastāvā?
Ir ārkārtīgi interesanti, ka ikdiena ir tik dažāda – darbs ar kori, orķestri, deju. Tas paplašina skatījumu uz lietām, pieradina pie tā, ka vienīgais, kas nemainās, ir tas, ka viss ir mainīgs. Reizēm izbraucu koncertos ar grupu “Mumiy Troll” – es tur spēlēju klavieres un dziedu koncertprogrammā “Vakara tēja”.
Tagad mūsu dienaskārtībā ir festivāls Francijā, Dovilā.
Tā man ir brīnišķīga pieredze – viņi ir leģendāra apvienība, kaut kas līdzīgs mūsu “Jaunam Mēnesim” – mūzika, kuru pats klausījos vidusskolas laikā, kad viņi tikko sāka, kad tikko bija sākusies arī “Prāta vētra”. Tagad kaut kāds cikls ir apmetis loku, un esam sastapušies mūzikā. Iļja ir ļoti saistīts ar Rīgu, viņa mamma Latvijā pavadījusi daudz laika. Viņi mūs uzrunāja radīt koncertprogrammu kamermūzikas veidolā, tad nu kopā ar Gati Zaķi pieslēdzāmies skanējuma izveidošanā.
Tavos plānos taču joprojām ir vieta arī akadēmiskajai mūzikai?
Šobrīd rakstu skaņdarbu trīsdesmit kokļu ansamblim. Latvijas kokļu pasaules labais gariņš, mana domubiedre Anda Eglīte, kura rīko kokļu kopā sanākšanu un lielkoncertu, uzrunāja radīt darbu visu veidu un varēšanas grupu koklētājiem.
Novembrī kopā ar draugu un domubiedru Matīsu Čudaru dodamies uz ASV radīt kopdarbu kopā ar performanču mākslinieci Lindsiju Paisingeri – viņa ir Marinas Abramovičas institūta vadītāja. Pirms diviem gadiem man bija laime pabūt Marinas performancē Stokholmas Modernās mākslas muzejā. Tur iepazināmies ar Lindsiju, un tas aizvedis mūs pie viena jauna kopdarba. Diezgan attālā Ņujorkas rajonā strādāsim ar vietējo komūnu vadītājiem.
Ir doma radīt, kā saka Lindsija, “ikdienas cilvēka kabarē” – par to, ka katram, lai no kādas sociālas grupas viņš būtu, ir sava īpatnība, unikāla spēja – te var piedalīties onkulītis, kurš kādreiz spēlējis klarneti operetē; puika, kurš mācās žonglēt, piecu bērnu mamma, kura dzied korī.
Bet 11. oktobrī būs ērģeļmūzikas festivāls, kur vienu akadēmisku programmu esam radījuši kopā ar Ivetu Apkalnu. Un gada nogalē Liepājā “Lielajā dzintarā” “Instrumenti” vēlreiz apvienosies ar Liepājas Simfonisko orķestri.
Kur tu arvien smel spēku radīšanai un trauka pildīšanai?
Ir divas puses. Viena vienkārši saistīta ar miegu, kura visu laiku ir čutiņ par maz. Cenšos atrast kādu ceturtdienu vai otrdienu, kad varu atvairīties no sapulcēm, mēģinājumiem vai pārbraucieniem, un vienkārši cenšos gulēt. Bet, kad palieku mājās, nevaru nosēdēt mierā – gribu parušināties dārzā, sastādīt kaut ko.
Tev tagad esot mājas ārpus pilsētas?
Jā, tur ir mazs dārziņš, daži tomātu stādi, gurķīši, kas tad, kad tiem pievēršos, parasti jau ir ļoti bēdīgā stāvoklī, un ir jāveic elpināšanas darbi. Bet tad es metos tajā iekšā, vienalga, kādu rezultātu tas nesīs, – man ir svarīgs šis process, sajust, ka pats arī kaut ko reāli izaudzēju.
