Bīskaps Alberts uzbrūk “lielajam velnam” 17
Viens no Alberta galvenajiem politiskajiem mērķiem bija tirdzniecības ar krievu zemēm kontrolēšana, sagrābjot Daugavas un Gaujas ūdensceļus. Polockiešu, jersikiešu un lietuviešu kopīgais uzbrukums Ikšķilei un Salaspilij pārliecināja Albertu, ka vilcināties nedrīkst. Bīskaps arī uzsāka sarunas ar polockiešiem par brīvu tirdzniecību pa Daugavu. Viņa galvenais nolūks bija Polockas atšķelšana no krustnešu pretinieku nometnes. Iespējams, jau pirms uzbrukuma Jersikai bīskapam ar dāvanām un izdevīgas tirdzniecības solījumiem bija izdevies pārliecināt kņazu Vladimiru atteikties no atbalsta Jersikai.
Viss liecina, ka krustnešu spēki nebija pietiekami, lai uzsāktu cīņu pret Jersikas valsti, taču kopš 1208. gada bīskaps un Zobenbrāļu bruņinieku ordenis varēja rēķināties arī ar savu jauno sabiedroto, Gaujas baseinā dzīvojošo latgaļu vecāko Tālivalža, Varidota un Rūsiņa militāru atbalstu. Zināms, ka vairāki Jersikas pilsnovadi jau pirms uzbrukuma Jersikai bija pieņēmuši katoļticību. Visticamāk, tam par iemeslu bija neapmierinātība ar Visvalža virsvaru.
1209. gada rudenī Alberts uzsāka karagājienu pret Jersiku, “atcerēdamies visus ļaunumus, ko Jersikas karalis ar lietuviešiem bija nodarījis Rīgas pilsētai, līviem un letiem”. Indriķa hronikā sniegts bīskapa attieksmes pret Visvaldi raksturojums: “Jersikas karalis Visvaldis allaž bija kristīgā vārda, it īpaši – latīņu, ienaidnieks. Visvaldis bija apprecējis kāda lietuviešu dižciltīgā meitu un, it kā būdams viens no tiem kā znots un arī saistīts ciešām draudzības saitēm, bieži vadīja viņu karaspēku, un, lietuviešiem dodoties uz Krievzemi, Līvzemi vai Igauniju, palīdzēja pārcelties pār Daugavu un apgādāja ar pārtiku…” “Jersika allaž bijusi cilpa un it kā liels velns visiem, kas dzīvoja šajā Daugavas pusē, kristītajiem un nekristītajiem, un Jersikas valdnieks allaž cēla naidu un karus pret rīdziniekiem un arī nevēlējās ar tiem slēgt miera līgumus.”
No lietuviešiem visvairāk baidījušies leti, bet arī krievi no viņiem bijās. Tātad bīskaps Alberts karagājienu pret Jersiku attaisnoja ne tikai ar letu, līvu un igauņu, bet arī krievu un pagānu aizstāvēšanu. Karagājienā piedalījās daudzi kristītie latgaļi un līvi no visiem Līvzemes un Letijas novadiem.
Indriķis par uzbrukumu rakstīja: “Krievi, pa gabalu ieraudzījuši karaspēku tuvojamies, devās tam pie pilsētas vārtiem pretī, bet, kad vācieši viņiem ar ieročiem rokās uzbruka un vairākus nogalināja, nespēja aizstāvēties un metās bēgt. Vācieši, viņus vajādami, kopā ar viņiem iebruka pa vārtiem pilsētā, taču aiz bijības pret kristīgo vārdu nogalināja tikai nedaudzus, lielāku skaitu saņēma gūstā, bet labprātāk atļāva viņiem aizbēgt. Sievietes un bērnus pēc pilsētas ieņemšanas pasaudzēja, daudzus no tiem saņēma gūstā, un, kamēr valdnieks laivā aizbēga pāri Daugavai, sagūstīja valdnieci un kopā ar meitenēm un sievietēm un visu mantību nodeva bīskapam. Todien viss karaspēks palika pilsētā un savāca daudz kara laupījuma… Otrā dienā, kad viss bija izlaupīts, viņi sagatavojās atceļam un pielika pilsētai uguni. Un, kad valdnieks no Daugavas otra krasta ieraudzīja ugunsgrēku, viņš smagi nopūtās un sāka vaimanāt un kliegt, un teica: “Ai, Jersika, mīļotā pilsēta! Ai, manu tēvu mantojums! Ai, negaidītā manas tautas bojāeja! Vai man, ka piedzimu, lai skatītu savu pilsētu liesmās, lai skatītu savas tautas izdeldēšanu!”
Šādi aprakstītā Jersikas ieņemšanas norise gan ir apšaubāma, jo Indriķis pats šajos notikumos nav piedalījies, turklāt aizdomas rada veids, kā krustneši tik viegli iekļuva pilī. Iespējams, Visvalža karavīri jau laikus pamanīja lielā karaspēka tuvošanos un sagatavojās pils aizsardzībai, taču pils vārtus no iekšpuses atvēra nodevēji vai pilī jau iepriekš iekļuvuši krustnešu spiegi. Pareizticīgos jersikiešus hronists dēvējis par krieviem un, lai padarītu savu stāstījumu dramatiskāku, Visvaldim piedēvējis no Vecās derības patapinātas sakauto Izraēļa valdnieku vaimanas.
Pēc atgriešanās no karagājiena bīskaps Alberts paziņoja Visvaldim: ja viņš vēlas noslēgt mieru un atdabūt gūstekņus, jānāk uz Rīgu. Jersikas valdniekam situācijā, kad pils bija nopostīta, karaspēks izklīdināts un dzīvesbiedre sagūstīta, citas izejas nebija. Visvaldim ierodoties pie Alberta, bīskaps viņam darīja zināmus savus miera noteikumus: atteikties no savienības ar pagāniem, nepostīt kristīgo zemes un kā dāvinājumu uz mūžīgiem laikiem nodot savu zemi Rīgas bīskapijai.
