Latvijā
Sabiedrība

“Latvieši ar savu sīkstumu izķepurosies”. Saruna ar akadēmiķi Jāni Stradiņu10

Foto – Timurs Subhankulovs

Četrsējumu izdevuma “Latvieši un Latvija” autori ir saņēmuši Ministru kabineta balvas, taču šī grāmata sabiedrībā raisījusi arī plašākas diskusijas par mūsu vēsturi un kultūru un pašu Latvijas valsti. Par Latvijas valstiskuma attīstību, par mūsu attieksmi pret valsti, tās nākotni un prestižu un neatliekami darāmo ar grāmatas idejas autoru un atbildīgo redaktoru akadēmiķi Jāni Stradiņu sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Dace Kokareviča.

V. Krustiņš: – Ne vien kādas dienas pirms svētkiem daudz un bieži tika pieminēts valsts vārds un tā salikumi, bet jau ilgāku laiku sabiedrībai tiek piedāvātas idejas par Latvijas valsts izcelsmi dažādu šaubu dekorējumos. Sākot ar dažu krievu vēsturnieci, kura Latviju uzskata par tādu kā Romanovu dinastijas bandu bērnu, kurš palaists vaļā no impērijas sastāva. Un tā šīs šaubas turpinās dažādā veidā, apšaubot valsts nodibināšanas likumsakarību, piespēlējot domas par Latvijas pastāvēšanas gadījuma raksturu un vēl dažādām citām idejām.

Man šķiet, ka četru sējumu grāmata “Latvieši un Latvija” dod zināmu atbildi uz visām šīm šaubām un mākslīgām diskusijām.

Bet tagad, laikā, kad valsts jāstiprina gan no aizsardzības, gan citiem viedokļiem, ir intelektuāļi – vēsturnieki, sociologi kā zinātnieku jaunākās paaudzes dalībnieki –, kas pārmet, ka grāmatu radījuši cilvēki, kas neesot pārorientējušies utt. Runājot par četriem sējumiem, tiek pārmests, ka tur nav pielipināts viens skaidrojums, vai valsts kā tāda ir vajadzīga, var būt, ka mēs bez valsts varam dzīvot.

J. Stradiņš: – Vispirms uzsvēršu: esmu par Latviju kā valsti un esmu pret jebkādām spekulācijām, vai latviešiem ir vajadzīga valsts. Valsts svētkos ļoti pareizi izskanēja doma, ka Latvijas valsts pastāvēs tik ilgi, kamēr tās iedzīvotāju vairākumam, pamatnācijai, būs svarīga šādas valsts pastāvēšana. Parasti jau nav tā, ka nācija atsakās no savas valsts, ja tā ir izcīnīta. Tieši otrādi, pasaulē ir ļoti daudz tautu vai nāciju – kā kurdi, baski un vēl citas tautas –, kuras cīnās, lai tām būtu sava valsts. Šis jautājums ir aktualizējies sakarā ar Ukrainas situāciju. Jo Ukraina tiešām ir dziļi sašķelta. Valsts var pastāvēt, ja to vēlas visa nācija kopumā un ja šai valstij ir atbalsts un cilvēki ir pietiekami vienoti.

Tieši uz šo vienotību mums ir jātiecas. Ne velti mūsu izdotos krājumus nosaucām “Latvieši un Latvija”. Jo uzskatu, ka bez latviešu nācijas Latvijas valsts nevar pastāvēt. Latviešiem ir jābūt pamatnācijai. Lietoju vārdu “pamatnācija”, nevis “valstsnācija”, kas ir akceptēts termins Francijā, bet Vācijā nav domājams, ka viņi sauktu sevi par valstsnāciju. Pamatnācija ir tā, ap kuru vienojas visas pārējās.

Domāju, ka latvieši nav nogājuši un nekad nenoies līdz stadijai, ka viņi negribētu savu valsti.

Valsts bija vajadzīga 1918. gadā, 1940. gadā, un valsts ir vajadzīga šodien. Es pat gribētu apgalvot, ka no 1945. gada līdz 1990. gadam arī pastāvēja Latvijas valsts tādā pusvalsts, kvazivalsts statusā. Man liekas, tas bija ļoti svarīgi, ka Padomju Latvija nekļuva par Ostlandi, kā tas bija iecerēts Hitlera okupācijas laikā. Ka mums tomēr bija sava – kāda ar ne, tomēr sava – atribūtika, ka notika mācības latviešu valodā, ka bija kaut tas sarkani viļņotais, tomēr savs karogs, – ka tomēr bija savi formāli suverenitātes elementi. Un ka tika paturēta Konstitūcijā ierakstītā tiesība izstāties no impērijas, no PSRS sastāva. Tāpēc es tomēr šo laikmetu pilnīgi nenorakstītu. Jo tur bija ne tikai represijas, ne tikai trūkumi, bet arī dažas pozitīvas iezīmes, kas ļāva kaut zem ledus, kaut pagrīdē turpināt mūsu nācijas eksistenci. Tas bija ļoti svarīgi, un par to diskutējām nesen konferencē “Kas latviešiem stāstāms citām tautām par sevi” ar Vidzemes augstskolas rektoru Gati Krūmiņu. Viņš norādīja, ka šajos krājumos rakstām tikai par represijām, tikai par apspiešanām, tikai par visu negatīvo, kas bija tam laikmetam raksturīgs. Bet neatzīmējam, ka tajā laikā attīstījās “VEF”, radio tika eksportēti, ka bija diezgan spēcīga tautsaimniecība un ka tajā laikā tika atrasti jauni medicīnas preparāti, būvētas jaunas tehnoloģijas. Ja PSRS ietvaros Latvija tajā laikā būtu kaut kas līdzīgs Kaļiņingradas apgabalam, tā visa nebūtu bijis. Bet latvieši tomēr kaut zināmā mērā spēja pašizteikties, radās jauna inteliģence.

D. Kokareviča: – Diezgan savdabīgi izteikumi bija viena žurnāla diskusijā, ka esot “jādekonstruē ideja par Latvijas valsts projekta nenovēršamību”.

– Par Latvijas valsts dibināšanu 1918. gada 18. novembrī jāteic, ka šai dibināšanai labvēlīgus apstākļus pavēra Pirmā pasaules kara sekas. Karš bija briesmīgs Latvijai, un tik briesmīgu likteni kā tajā laikā latvieši nav neviena cita tauta piedzīvojusi. Ļoti prāva daļa bija izceļojusi bēgļu gaitās uz austrumiem, ap 800 000 bija aizbraukuši, rūpniecība bija evakuēta, un ražošana nepastāvēja.

Latvijas valsts dibināšanu noteica trīs apstākļi. Pirmkārt, sabruka četras impērijas, no kurām divu – Krievijas un Vācijas – impēriju sabrukšana mūs skāra tieši, un radās tik labvēlīgi apstākļi, lai latvieši kā pamatnācija varētu prasīt ne tikai autonomiju Krievijas ietvaros, bet prasīt neatkarību. Otrkārt, latviešu vairākums tomēr bija gatavi aizstāvēt proklamēto valsti. Bija brīvības griba, kas sevišķi izpaudās pēc Cēsu kaujām un pēc Bermonta sakāves. Šie divi notikumi bija izšķirīgie, kas noskaņoja latviešu vairākumu par pilnīgu neatkarību no svešām varām.

Trešais apstāklis, ko neesam pietiekami ievērojuši, – latviešiem jau bija izveidojusies tehniskā un intelektuālā elite. Ja nebūtu izglītotu latviešu – juristu, politiķu, zinātnieku, skolotāju, agronomu, ierēdņu un tamlīdzīgi, tad Latvija kā nacionāla valsts vienkārši nebūtu varējusi izveidoties. Viņi vai nu bija uz vietas, vai saradās atpakaļ no Krievijas.

Šie trīs faktori padarīja Latvijas valsti par reālu un par dzīvotspējīgu. Tas, kas notika 20 gados, līdz 1940. gadam, bija brīnums. Latvieši ar savu sīkstumu, ar labākajām rakstura īpašībām panāca, ka šī valsts izveidojās un, piedodiet, izveidojās straujāk un labvēlīgāk, nekā tas ir noticis pēdējos 25 gados pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Latviešiem sava valsts bija vajadzīga, un viņi to apzinājās.

Atcerēsimies, ko izdarīja “VEF”. Runājam par Valteru Capu un “VEF” “Minox”. Caps bija Rīgā dzimis ebrejs, vēlāk fotogrāfa māceklis Igaunijā. Tur viņa izgudrojumu nepieņēma, bet Rīgā “VEF” vadība pieņēma šo izgudrojumu un to izstrādāja, dizainu veidoja “VEF” dizainers Ādolfs Irbītis.

Reti kura tauta varējusi 20 gados pēc savas neatkarības iegūšanas uzcelt tādus nacionālos simbolus, kā, piemēram, Brāļu kapi un Brīvības piemineklis. Tika uzcelta Ķemeru sanatorija un balneoloģija attīstījās jau starptautiskā līmenī.

Tā ka Latvijas valsts bija ļoti veiksmīga.

Esmu daudz rakstījis par Jāni Čaksti un Konstantīnu Čaksti. Jāņa Čakstes vārds ir atrodams izdevumā par ievērojamākajiem 100 demokrātiem. Tomēr, ja 1918. gada 18. novembrī nebūtu bijis Kārlis Ulmanis kā Ministru prezidents, tad diez vai Latvijas valsts būtu tādā veidā nodibinājusies. Viņš bija amerikānisks cilvēks, mācījies Vācijā un Amerikā, tur strādājis, un viņam bija dūša ar plikām rokām tvert nātres.

Manā arhīvā ir saglabājusies Kārļa Ulmaņa pašrocīgi rakstīta pateicība manam tēvam par ārstēšanos Stradiņa slimnīcā 1933. gadā un viņa grāmatzīme. Tā ir ļoti skaista un zīmīga – tajā redzams arājs, kas lasa grāmatu, – latvieši kā zemniektauta, kas reizē izglītojas.

Mana mamma bija krieviete. Viņa saglabāja rozi, ko viņai pasniedza Kārlis Ulmanis.

V. Krustiņš: – Mums prieks, ka tieši mūsu apgāds nesen izdeva Alfrēda Bērziņa grāmatu “Labie gadi”.

– Vērtīga grāmata. Varbūt tā ir tendencioza – “Labie gadi”, ne visi tos atzīst, bet es domāju, esat izdarījuši labu darbu. Pazinu Bērziņa meitu, un Bērziņš arī atbalstīja manu tēvu centienos dibināt Veselības veicināšanas biedrību.

Vēl jāievēro apstāklis, ka latvieši un igauņi bija divas tautas, kuras uznāca uz vēstures skatuves bez īpašām valstiskuma tradīcijām – tādā ziņā, ka ne latviešiem, ne igauņiem nekad nav bijis vienota valstiskuma. Viņi daudzus gadsimtus attīstījušies zem svešām varām atšķirībā no lietuviešiem, kuriem tāds valstiskums kādreiz ir bijis un līdz ar to atzīšana nāca vieglāk.

Mēs ar visu savu simtgadu ceļu esam pierādījuši, ka esam valstiskuma cienīgi. Vienīgi satrauc, ka necienām savu valsti un valsts prestižs latvieša acīs nav tik liels, kā tam vajadzētu būt. Tieši valsts prestižs – es nerunāju par valdības vai parlamenta prestižu, tur var būt visādi cilvēki – bet savas valsts prestižs mums jānotur! Nedrīkst būt spēkā teiciens “Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti”. Tas noved pie tikumiskas erozijas ar visām pārējām sekām.

Uzsvēršu vēlreiz: latvieši savu valsti ir pelnījuši, un es ļoti ceru, ka nākamajos simt, divsimt gados šī valsts tiks noturēta, kaut arī tā būtu kādās savienībās iekļauta vai neizbēgami globalizācijai pakļauta. Un ka tiks noturēta kā nacionāla valsts.

Bet reizē man šķiet, ka šai valstij ir jābūt arī multikulturālai. Mazākumtautībām ir jādod tiesības izpausties, un viņu devums ir jāatzīst.

Krājuma “Latvieši un Latvija” 2. sējumā, ko sastādījuši profesors Vasks un profesors Zemītis, ir patiešām pašreiz ļoti moderna ideja – par Latvijas valstiskuma saknēm, kas iesniedzas ļoti tālā senatnē. Tur kā Latvijas valstiskuma elementi raksturoti seno baltu un Baltijas somu mazvalstis, tās teritorijas, kuras apdzīvoja lībieši, zemgaļi, kurši, letgaļi un sēļi. No piecām nosauktajām Latvija veidojās pamatā letgaļu teritorijās. Tie nav tikai tagadējie latgalieši, bet lielā mērā vidzemnieki, arī Latgales iedzīvotāji, kuriem tad pievienojās pārējie. Ne daudzas no šīm senvalstīm bija izaugušas līdz mazvalsts līmenim – tāda bija Zemgale, zināmā mērā Jersika, Tālavas valsts, kaut kādā mērā kuršu Lamiķina valsts, lībiešu Kaupo. Tās vēl nebija strukturējošas valstis tajā laikā, kad iebruka vāci. Te nonākam pie vācu lomas Latvijas vēsturē. Te var atzīmēt ļoti daudz negatīva, par ko raksta jau Pumpurs, jaunlatvieši, sākot ar Merķeli, kurš pirmais rakstīja par septiņsimt verdzības gadiem.

Moderni būtu atteikties no šīs septiņsimt verdzības gadu koncepcijas un skatīties, ka mūki, daļēji arī krustneši ienesa jaunas idejas un jaunas tehnoloģijas no Rietumiem. Mūra arhitektūra, piļu būvniecība – tā tomēr notika vāciešu vadībā. Šīs pilis sargājam kā mūsu senatnes liecības. Somijā ir teiciens: “Viss, kas ir izveidots uz Somijas zemes, pieder somu tautai.” Un mēs esam šo liecību mantinieki, kaut arī tās varbūt ir bijušas mūsu senčiem nepatīkamas liecības. Katrā ziņā Livonijas konfederācija bija tāds veidojums, kas latviešus un igauņus kopumā, no vienas puses, pasargāja līdz 1558. gadam no Moskovijas invāzijas un, no otras puses, pasargāja arī no leišu invāzijas, jo, ja tā būtu notikusi, nebūtu labvēlīgu apstākļu patstāvīgas baltu tautas attīstībai un mēs tagad būtu lietuvieši.

Ļoti augstu vērtēju Kurzemes hercogvalsti, kas bija pirmais pusvalstiskais veidojums. Rundāles pils ir tā laika mantojums. Noliecu galvu Imanta Lancmaņa priekšā, jo nekad Rundāles pils nav bijusi tik spoža kā tagad.

Latvieši ir pratuši adaptēt svešās ietekmes un izveidot brīnišķīgas lietas. Tas ir nopelns, kas saistīts ar latviešu mentalitāti, sīkstumu un ar latviešu spēju novērtēt kultūru. Bet reizē par Rundāles pili jāteic, ka Latvijas valsts tajā ir ielikusi ārkārtīgi maz. Ja Lancmanim nebūtu atbalsts sākumā no padomju kultūras ministres Furcevas, vēlāk no Ināras un Borisa Tetereva fonda un nebūtu paša Lancmaņa un viņa kundzes neizsīkstošās enerģijas, tad Rundāles pils netiktu atjaunota savā spožumā.

D. Kokareviča: – Kad jūsu pieminētajā konferencē klausījos Kārinas Pētersones uzrunu par sasniegto kultūrā un arī citās jomās, domāju, ka mēs diemžēl bieži aizmirstam ar to lepoties.

– Esam spējīgi daudz padarīt. Gribētu sacīt, ka Latvijas kultūra ir labāka par mūsu valsti – mūsu dziedātāju, koru, diriģentu, komponistu sasniegumi ir atzīti pasaulē. Esam kultūras lielvalsts, un ar to ir jālepojas.

Vēlos uzteikt jūsu avīzi, ka jūs par to, ar ko jālepojas, rakstāt daudz vairāk nekā citas avīzes, kas pārāk bieži akcentē uzmanību uz mūsu valsts negācijām.

Varam būt lepni uz Latviju. Bet reizē mums ir jābūt kritiskiem, sevišķi pret valsti, sevišķi arī pret sabiedrību un sevišķi pret sabiedrības eliti.

Diemžēl sabiedrības elite, kas savulaik izkaldināja Latvijas intelektuālo neatkarību, ir daudzreiz izkauta vai bijusi spiesta emigrēt.

Tagad veidosim krājuma “Latvieši un Latvija” angļu un krievu valodas versiju. Konferences diskusijā radās jautājums, kas to lasīs. Vai lasīs akadēmiskās vides pārstāvji vai mūsu ļoti daudzie izceļotāji, vai plašāka inteliģence?

Jāuzrunā pasaule par mūsu mezglupunktiem. Pareizi diskusijā kāds no runātājiem teica, ka nav jārunā tik daudz par pagātni, cik par tagadni. Un ko mēs tagadnē redzam? Vispirms redzam Latviju kā veiksmes stāstu iziešanā no krīzes – tas varbūt ir pareizi, bet ar taupīšanu vien nevar panākt sabiedrības augšupeju. Ir jāattīsta arī ražošana, jaunās tehnoloģijas, zinātne, augstākā izglītība, ir jābūt izglītotai tautai ar nākotnē vērstu skatu.

Jārunā par demogrāfiju, ka mūsu dzimstība jo­projām ir ārkārtīgi zema. Latviešu skaits 20. gadsimta beigās ir bijis mazāks par latviešu skaitu 19. gadsimta beigās, un šajā ziņā cita tāda gadījuma Eiropas tautu vidū nav. Pirmais pasaules karš izkāvis cilvēkus, tāpat Otrais pasaules karš, ir bijušas bēgļu gaitas, emigrācija un arī diezgan liels pārtautošanās process. Jauktās laulības padomju laikā, it sevišķi Latgalē, vairāk sliekušās krievu virzienā.

Tas plāns, ko bijām uzstādījuši krājuma veidošanā, ir valsts pētījumu programmas “Letonika” plāns, un kolēģis akadēmiķis Tālavs Jundzis vēlējās iesaistīt galvenokārt tos cilvēkus, kas strādā “Letonikas” programmā. Bet ir daudz jaunu spirgtu spēku, vēsturnieku, kuri nestrādā nekādās programmās, bet strādā muzejos un varbūt, lai nopelnītu iztiku savai ģimenei, brauc uz Norvēģiju kokus cirst. Arī viņu domas ir jāņem vērā, arī viņi jāiesaista. Arī par sociālām problēmām jārunā un par to, ka Latvija pašreiz ir pēdējā vietā starp trim Baltijas valstīm. Bet 1990. gadā tas tā nebija. Kāpēc izveidojies stāvoklis, ka izmisīgi cīnāmies, lai nepaliktu ES valstu vidū beidzamā vietā kopā ar Bulgāriju un Rumāniju? Pēdējā laikā ir bijis pārāk daudz likstu. Bet no tām visām latvieši ar savu sīkstumu izķepurosies.

V. Krustiņš: – Bet vai zinātniski nepieciešami un loģiski ir pārskatīt, kā šādas grāmatas turpmāk rakstīt? Dažiem autoriem pārmests, ka viņi neesot pietiekami moderni. Teikts, ka vajadzīgs “principiāli jauns” skatījums uz vēsturi. Ko tas nozīmē, kas ir tas jaunais, ko tie vecie, nopelniem bagātie tradicionālisti nevar ieviest?

– Tas vispirms ir plašāks skatījums. Vēsturnieks Guntis Zemītis to konsekventi cenšas īstenot – skatīties uz Latviju ne tikai pēdējo simt gadu rakursā, bet raudzīties astoņsimt gadu griezumā, kopš hronikas mūs identificē kā tādu teritoriju ar savām tautām, sīktautām un pēc tam ar latviešu tautu. Tas ir viens no jaunajiem skatījumiem, kas jau daļēji, bet ne konsekventi ir krājumā ieviests.

Otrkārt, mums ļoti pietrūkst skatījuma ne tikai Latvijas mērogā, bet visas Baltijas jūras reģiona mērogā un Rietumu–Austrumu sakaru mērogā. Tas ir, mums ļoti labi jāzina, kā ir attīstījusies Igaunija, Lietuva, kā ir attīstījusies Somija (kas bija arī cara Krievijas sastāvdaļa, kaut autonoma), – skatīties salīdzinošā jeb komparatīvā aspektā. Diemžēl sakari starp Latvijas un šo valstu vēsturniekiem ir stipri vājinājušies. Līdz 1990. gadam kopējais Baltijas jēdziens bija daudz spēcīgāks. Pasaulē Latviju pazīst maz, tāpat kā Lietuvu un Igauniju, visas tās traktē par kādas kopējās Baltijas sastāvdaļām, un gan Baraks Obama, gan citi politiķi runā par Baltijas valstīm. Igaunija būtu tā kā “Baltijas tīģerēns”, kas izrāvies uz priekšu.

Treškārt, pārāk maz Latvijas vēsturē esam pievērsuši uzmanību mazākumtautību devumam, pirmkārt Baltijas vācu devumam, muižu kultūrai. Mūsu kulinārija, nacionālie ēdieni lielā mērā ir Baltijas vācu ēdieni, kuru receptes caur muižu kultūru esam pārņēmuši, – Kurzemes stroganovu u. tml. Senie latvieši gaļu ēda diezgan maz. Galdā bija putras, piena ēdieni, zirņi.

– Veselīgi ēdieni.

– Jā, labi ēdieni bija. Arī ebreju devums Latvijas kultūrā jāakcentē. Esmu strādājis un joprojām strādāju Organiskās sintēzes institūtā, kuru dibinājis Solomons Hillers. Starp citu, Latvijas pilsonību viņš ieguva 1927. gadā pēc tam, kad tautas referendumā vairākumu guva viedoklis, ka tiem ebrejiem, kuri te ir jau nodzīvojuši pēc 1918. gada un kuriem te agrāk bijušas saknes, bet kuri nepaguva noteiktā laikā piereģistrēties, ir dodama pilsonība.

Hilleru var visādi vērtēt, taču viņš bija ģeniāls zinātnes organizators un izdarīja daudz Latvijas, arī pašreizējās Latvijas, labā. Bez viņa nebūtu ne firmas “Grindeks”, ne “Olainfarm”, kuras dod tomēr piecus sešus procentus no Latvijas ienākuma.

Šogad aprit tieši 50 gadi, kopš sintezēts pretvēža līdzeklis ftorafūrs jeb tegafūrs. Šonedēļ Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu piešķir tā sintezētājai Regīnai Žukai, kas tagad dzīvo Izraēlā. 1964. gadā izdarīto ftorafūra atklājumu es gribētu likt līdzās “Minox” izgudrojumam. Ftorafūrs joprojām ir astotais izplatītākais pretvēža preparāts Japānā.

Ebreju aptiekāra dēls Rotko Rotkovičs agri emigrēja uz ASV. Ar Latviju viņam ir maz sakara, taču Marka Rotko centra izveide Daugavpilī pacēla šo pilsētu.

Šīs lietas jutīgi uztver Rietumeiropā, un, ja mēs rakstām Rietumu lasītājiem, tad šiem cilvēkiem grāmatā ir jābūt.

Kā Latvijas patriots pieminams arī baltvācu jurists Ķīles universitātes profesors Dītrihs Andrejs Lēbers, kas te nodibināja Domus Rigensis un Mencendorfa centru un kas aizstāvēja Latvijas tiesības uz Abreni, aizstāvēja Latvijas neatkarības tiesības jau laikā, kad tas nebija domājams.

Protams, Latvija ir latviešu valsts, nacionāla valsts, bet katrā ziņā tie lojālie minoritāšu pārstāvji ir devuši lielu ieguldījumu Latvijas attīstībā un tie mums jāietver mūsu kopībā vismaz tajā lokā, kas cēluši Latvijas vārdu pasaulē.

Ja raugāmies, kuri cilvēki iekļūst UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, jāteic, ka tur ir ļoti daudz baltvāciešu – ir Vecais Stenders, daļēji pārvācotais latviešu zemnieka dēls Pauls Valdens un citi.

Ļoti daudzi jaunlatvieši stāvēja tuvu krieviem un slavofiliem, par ko mēs viņus kritizējam; Krišjānis Valdemārs ir varbūt vairāk pazīstams krievu sabiedrībā kā viens no Krievijas impērijas civilās jūrniecības pamatlicējiem. Viņš centās radīt pamatus privātai krievu civilajai flotei. Paulam Jurēvicam bija teiciens, ka latvieši mazāk iet dziļumā, vairāk iet plašumā. Varbūt tā ir taisnība, tādu izcilu domātāju mums ir mazāk. Tomēr ir daudz latviešu un Latvijas cilvēku, kuri ir darbojušies plašos mērogos.

Grāmatā “Eiropas annāles”, kur minēti katras valsts trīs lielākie zinātnieki, no Latvijas ierakstīts Nobela prēmijas laureāts, fizikālās ķīmijas pamatlicējs Vilhelms Ostvalds, valodnieks Jānis Endzelīns un hologrāfijas atklājējs Juris Upatnieks, kurš dzimis Latvijā, bet savu atklājumu veicis Amerikā. Cik no latviešiem zina Juri Upatnieku? Cik zina Vilhelmu Ostvaldu?

D. Kokareviča: – Kad portāls “Delfi” pirms svētkiem piedāvāja nobalsot par 96 izcilu personu un raksturīgu lietu, notikumu sarakstu, kāpēc mums Latvija ir īpaša un iedvesmo, “VEF” “Minox” tur bija, Pauls Stradiņš un Rainis bija, bet Endzelīns, Upatnieks, Valdens – ne.

– Esmu cīnījies par to, lai uzceltu pieminekļus dižiem Latvijas zinātniekiem. Vilhelmam Ostvaldam man izdevās to panākt ar firmas “Grindeks” un toreizējā direktora Valda Jēkabsona palīdzību, Paulam Valdenam – ar “Itera Latvija” prezidenta Jura Savicka finansiālu atbalstu. Raķešu būvētājam Frīdriham Canderam Lielajos kapos uzlikām Induļa Rankas darinātu simbolisku piemineklīti.

Jau 2003. gadā izteicu ideju, ka Latvijas Universitātes galvenās ēkas priekšā jāuzstāda piemineklis latviešu valodniekiem Kārlim Mīlenbaham un Jānim Endzelīnam. Gļebs Panteļejevs izstrādāja metu, taču jau 12 gadus tā ideja nekustas. Runājam par latviešu valodas prioritāti, tāpēc latviešu valodas pamatlicējiem to pieminekli vajadzēja uzlikt! Pietrūka gribas un naudas. Varbūt saziedosim?

Interesanti, ka Bīlen­šteina sastādītā pirmā latviešu gramatika nupat ir izdota Indijā. Endzelīna gramatika Latvijā nav kompjuterizēta, pašreiz ar tās kompjuterizēšanu Sanktpēterburgā nodarbojas Krievijas zinātnieks Aleksejs Andronovs.

Humanitārajām zinātnēm Latvijā pietrūkst naudas. Pašreiz grib samazināt pētniecisko institūtu skaitu līdz desmit. Zem sitiena ir Latvijas Vēstures institūts – Kārļa Ulmaņa 1936. gadā dibinātais pirmais latviešu pētnieciskais institūts. Tapšot viens humanitāro zinātņu pētnieciskais centrs, kur apvienos filozofus un valodniekus u. c. Manuprāt, pamatinstitūtiem būtu jāpaliek neskartiem. Latvija ir zinātnei nelabvēlīga valsts.

V. Krustiņš: – Ar ko izskaidrojat to nelabvēlību? Vai jautājumu izlēmēji paši nav inteliģenti?

– Pašos pirmajos atjaunotās Latvijas Republikas gados, līdz pat Birkava laikam, attieksme pret zinātni bija labvēlīga. Pēc tam pārsvaru guva viedoklis, ka jābūt tūlītējam praktiskam iznākumam. Taču, lai to sasniegtu, vajadzīga sēklas nauda. To aizmirsa iedot.

Ministru prezidenta Krasta laikā pieņēma koncepciju zinātnes tālākai attīstībai. Pieņēma zināšanai, nevis izpildei. Kopprocents no valsts budžeta zinātnei joprojām ir apkaunojoši zems – 0,65 procenti.

Esam vienā līmenī ar Slovākiju un Bulgāriju, finansējums no valsts budžeta procentuāli Igaunijai ir divas reizes, Lietuvai – pusotras reizes, Somijai – piecas reizes lielāks. Tas ir viens no mūsu sāpju punktiem, jo bez zinātnes nevaram nodrošināt inovācijas. To realizēšanā Latvija Eiropas Savienībā ir pēdējā vietā. Bet mums taču ir ļoti gudri cilvēki!

– Vai Zinātņu akadēmijai pašreizējā statusā ir pietiekami liela loma, lai pārstāvētu un aizstāvētu Latvijas zinātnes intereses?

– Daudzas jomas ir pārņēmis Izglītības un zinātnes ministrijas birokrātiskais aparāts, kurš varbūt nav tik labvēlīgs zinātnei tieši, bet labākajā gadījumā rūpējas par augstāko izglītību. Runā, ka par daudz augstskolu un ka tās jāapvieno, taču nekas jau šajā virzienā darīts netiek un ar esošo likumdošanu arī nevar darīt, jo ir tikai sešas valsts universitātes un vairākas akadēmijas, bet ir liels skaits privāto augstskolu, kuras darbojas pēc pašpeļņas principa, un tās slēgt nevar. Bet nevar arī sacīt, ka Latvijā augstākā izglītība būtu slikta. Rīgas Stradiņa universitātē jau 20 procentu studentu ir no ārzemēm, toskait, no Vācijas, Skandināvijas.

2013. gadā 20 000 pasaules universitāšu vidū Latvijas Universitāte bija pirmajā astoņsimtniekā – ierindojās no 701. līdz 800. vietai. Piecsimt pasaules labāko profesionālo universitāšu reitingā iekļuvusi Latvijas Universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte, Latvijas Lauksaimniecības universitāte, Rīgas Stradiņa universitāte un Transporta un sakaru institūts.

Latvijas nacionālajā attīstības plānā ir iezīmēts 21 attīstības centrs – 11 lielās pilsētas un tikai desmit novadi. Diemžēl Latvija kļūst tāda plankumaina ne tikai pēc teritoriālā sadalījuma, bet arī pēc cilvēku sadalījuma. Mana dzimtā Sēlija nav ielikta pie perspektīvajām attīstības ziņā. Iedomājos, ja tā būtu bijis kādreiz, tad tāds Pauls Stradiņš no Viesītes nebūtu nekur ticis. Taču Sēlijā arī tagad ir skaista, optimistiska jaunatne. Sēlijas kongresa laikā satiku gudrus jauniešus, kuri bija rakstījuši pētnieciskos darbus vēsturē, arī izmantojot mūsu četru sējumu izdevumu “Latvieši un Latvija”. Pat ja šīm grāmatām nebūtu citu funkciju, tad tam, ka tās izmanto skolēni saviem pētnieciskajiem darbiem, ir liela nozīme.

Pirmo izdevuma tūkstoti sadalījām ģimnāzijām, provinču bibliotēkām, tad nodrukājām otro tūkstoti, ko esam jau gandrīz iztirgojuši. Izglītības ministrija mums drukāšanai nedeva nevienu santīmu, un visi četri sējumi ir iznākuši, pateicoties sponsoru devumam. Tie bija firma “Grindeks”, Strautiņš, Sausnītis, Beļēvičs, Savickis ar “Itera Latvija”. Taču tikai tāpēc, ka nodrukājām par sponsoru naudu, tagad drīkstam šo izdevumu tirgot. Jo Latvijas likumi nosaka, ka peļņu no valsts pētījuma programmas darbiem nedrīkst gūt.

Neteikšu, ka grāmata ir īpaši izcila; es būtu redzējis to drusku citādi un piekrītu dažiem iebildumiem, ko izteikuši ārzemnieki. Zviedrijas zinātnieks, latvietis no Stokholmas universitātes Metjū Kots uzskata, ka grāmatā vajadzēja būt salīdzinājumam ar Baltijas valstīm un vajadzēja būt modernākām teorijām, un par trūkumu atzina to, ka autori izglītību guvuši padomju laikā.

– Vai tas ir taisnīgi? Tā ir kaut kāda diskriminācija, ļoti nepatīkams pārmetums cilvēkiem, kas neapšaubāmi ir autoritātes zinātnē.

– Jā, Dievs dod, lai tik labu zinātnieku kā Ēvalds Mugurevičs, Andris Caune un vēl daudzi mums būtu pulka. Bet taisnība ir, ka drusku tie vecie ir aizstājušies priekšā jaunajiem. Humanitārajām zinātnēm naudas nav, tāpēc jāteic, ka tas vēl ir brīnums, ka no 2009. gada, kad šo ideju izvirzīju, vēl tik labi nostrādāts darbs ir iznācis. Tā paliks liecība par humanitāro zinātņu stāvokli Latvijā, ļoti vērtīgs izziņas avots par Latviju.

– Esmu ļoti daudz runājis ar atbildīgām personām par to, ka mums būtu ļoti vajadzīga enciklopēdija. Piemēram, kur meklēsim informāciju par ārzemēs pazīstamiem latviešiem? Nav pat avotu, kurus atvērt un kur pārbaudīt faktus.

– Tā ir ļoti liela mūsu nolaidība, ka nav enciklopēdijas. Latvijas enciklopēdijas izdošana – kādos 12 sējumos –, kurā lielākais akcents likts uz Latviju, ir neatliekama vajadzība. Ja iznāktu kaut pirmais sējums un sāktos regulārs šīs enciklopēdijas izdošanas darbs, tā būtu labākā dāvana Latvijai tās simtgadē. Nacionālā bibliotēka, cik zinu, ir ķērusies pie šā darba. Mūsu sējumi ir kā prelūdija topošajai enciklopēdijai.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Latvijā
JKP biedri apliecina uzticību Bordānam 1
13 stundas
LE
LETA
Latvijā
Ušakovs izsakās, kam jābūt “Saskaņas” līderim Rīgas domes vēlēšanās
13 stundas
LE
LETA
Latvijā
Draudēja un prasīja kailfoto bērnam: atklātībā nāk gadījums Cēsu pusē
14 stundas

Lasītākie raksti

SM
Signe Mengote
Latvijā
Mobings skolas laikā traumējis, nevis norūdījis. Stāsti par sekām, ko izjūt joprojām 2
14 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
KARTE. Novados reģistrē elektrotīkla bojājumus
9 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Indulis Zālīte: Kam bija izdevīga “čekas maisu” publicēšana? 2
8 stundas
LE
LETA
Latvijā
Glābējiem ziņo par vēja nolauztiem kokiem un bojātiem jumtiem
13 stundas
LE
LETA/LA.LV
Sports
Štelmahers pirms Bulgārijas sastāvu nemaina
9 stundas