Latviešu “itālis” Struņķis 0
Lai ar sabiedrisko transportu aizbrauktu no Romas uz kādreizējo romiešu ostas pilsētu Ostia Antica, vajag izkāpt no tramvaja pie San Paolo vārtiem, kas kādreiz veda caur pilsētas centru ieskaujošajiem Aureliāna mūriem un pārsēsties uz elektrovilcienu Tirēnu jūras virzienā. Turpat tuvumā nevar nepamanīt slaveno Cestija mauzoleju jeb Piramīdu, kuras klātesamība mūžīgajā pilsētā vienlaikus izraisa fascinējošas un neērtas sajūtas. It kā Romas sastāvdaļa, bet tomēr sveša. Ļoti žēl, ka reti kurš piramīdas apžilbinātais pievērš uzmanību nelielai protestantiskai kapsētai, kas atrodas turpat blakus. Šajos kapos apglabāti pārsvarā ārzemnieki, un, staigājot starp kapa pieminekļiem, laiku pa laikam var atdurties pret kāda pasaulslavena mākslinieka vai literāta atdusas vietu. Tur uz viena marmora krusta var izlasīt arī latvieša mākslinieka Niklāva Strunkes vārdu, kurš, 1944. gadā emigrējot uz Zviedriju, 1966. gada 13. oktobrī nomira Romā, lai uz visiem laikiem iezīmētu vēl vienu Latvijas un Itālijas kultūras krustpunktu.
Tomēr izstādē “Ciao! Niklāvs Strunke Itālijā. 20. gadsimta 20. gadi”, kas šobrīd apskatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, vārds “čau” nav atvadīšanās, bet sasveicināšanās nozīme. Šajā “čau” sveicienā dzirdamas divas balsis. Pirmkārt, paša Niklāva Strunkes intonācija, kurš pēc leģendas bija viens no pirmajiem šī itālicisma ieviesējiem latviešu valodā. Savukārt otrā balss – tā ir pati Itālija, kas sveicina Niklāvu kā dvēseles biedru, kurš vienīgais no savas paaudzes latviešu māksliniekiem Francijas un Parīzes vilinājuma vietā izvēlējās Apenīnu pussalu. Jau vēlāk, dzīvojot Zviedrijā, Strunke turpināja apmeklēt Itāliju, bet svarīgi, ka šī izstāde stāsta tieši par pirmo un emocionāli visizteiksmīgāko iepazīšanas periodu no 1923. līdz 1927. gadam, kad mākslinieks, Berlīnē sapazīstoties ar itāļu futūristiem, pieņem viņu uzaicinājumu izstādīties Romā. Tālāk sekos ceļojums uz Kapri, Florenci un Itālijas dienvidiem, viņu paziņu lokā piepulcēsies daudzi no tā laika itāļu avangarda pārstāvjiem, bet paralēli taps mākslas darbi, daudzus no kuriem šobrīd mēs uzskatām par kanonu Latvijas mākslā.
Neskatoties uz kamerraksturu, izstāde ļauj ļoti detalizēti ieskatīties mākslinieka dzīvē un daiļradē, piedāvājot apskatei vairāk nekā simts priekšmetus, starp kuriem ir gan nekad agrāk neeksponēti darbi no Strunkes ģimenes kolekcijas, gan fotogrāfijas no privātiem arhīviem, gan mākslinieka ļoti rūpīgi ilustrētās vēstules. Tāpēc var teikt, ka šī izstāde ir ne tikai iespēja ieraudzīt Niklāva Strunkes gleznas un grafikas, bet, pirmkārt, sajust valdzinošu jaunatklājuma garšu, kad pētniecības rezultātā vēl viena pagātnes lapa no maziem fragmentiem pārtop par krāšņu stāstu.
Strunke neskatījās uz Itāliju kā tūrists. Viņa darbos nevar atrast banālus pastkaršu skatus ar populārākajiem apskates objektiem. Neskatoties uz savu trauksmaino enerģiju, Strunke baudīja dzīvi nevis kā sērferis, kas ātri slīd pa virsmu, bet kā nirējs, kurš grib sasniegt dzīles. Strunke uzskatīja, ka, tikai ilgstoši dzīvojot pilsētā, var to ieraudzīt pa īstam. Varbūt tāpēc viņš tik bieži gleznoja vienkāršus motīvus, ko redzēja sev apkārt: mazas būdiņas uz Romas māju jumtiem vai kubveidīgas mājas Kapri salā, kas kā koraļļu kolonijas aug viena virs otras uz kalna nogāzes. Ainava pārtop kubistiski ģeometriskās kompozīcijās ar skaidru un racionālu formu. Kā no krāsainiem finieriem un kartoniem izgrieztie dabas motīvu silueti veido to īpatnējo telpu, kurā otrā viļņa itāļu futūristi neapšaubāmi saskatīja radniecību.
Tāpēc izstādes sadaļā, kas veltīta “itāļu draugiem”, ne tikai vairākos stilizētos portretos varam atpazīt futūrisma tēvu Filipo Marineti, “mehāniskās mākslas” protagonistu Ivo Panadži vai futūristu fotogrāfijas un kino pioniera, režisora Antonu Džūlio Bragalju, kura dibinātā Casa d’arte Bragaglia Strunke 1924. gadā sarīkoja personālizstādi, bet arī ieraudzīt, ka tādi viņa darbi, kā, piemēram, “Cilvēks, kurš ienāk istabā” (1927) radušies ciešā sakarā ar avangardisku scenogrāfiju Bragaljas eksperimentālajā “Teatre degli Indipendenti”, ko latviešu “itālis” skatīja Romā.
Katrā vietā Itālijā Strunke varēja saskatīt tieši to, kas viņam bija vajadzīgs. No Romas Strunke paņēma futūristisko impulsu, bet Toskāna un Florence pavēra māksliniekam skatu uz agrīnās renesanses mākslu. Kā personāžs no trečento laika freskas un slavenā Džoto amata brālis, Strunke ne tikai skatās no pašportreta “Florencietis ziemā”, bet kā latviešu “itālis” turpinās piekopt šo eksotisko šarmu arī turpmāk. Par to liecina arī Aleksandra Čaka 1940. gadā literārā formā uzburtais mākslinieka tēls: “Sauso mūkam līdzīgo iegareno seju noslēdz kupls sirmu matu krūms, kas apgriezts un veidots tā, ka tam piemīt seno florentiešu, pareizticīgo mācītāju un mūsu latviešu senču matu kārtojumu pazīmes. Kaut kas mistisks slēpjas Struņķa matu kupolā, un kaut kas mistisks un naivi neikdienišķs piemīt visā mākslinieka būtībā.”
Par Džoto apgleznoto Skrovenji kapelu Marsels Prusts kādreiz rakstījis, ka, “skatoties uz tik zilām sienām, šķiet, ka kopā ar skatītāju pāri slieksnim telpā iegājusi saulaina diena un uz mirkli sagribēja atstāt vēsā ēna savas skaidrās debesis”. Apskatot izstādē Itālijā tapušās Strunkes ilustrācijas “Tūkstoš un vienas nakts pasakām”, gribas teikt, ka debesis un gaisma, par ko runāja Prusts, iekāpušas arī Strunkes darbos un tur arī palikušas pat pēc atgriešanās Latvijā 1927. gadā.
