Intervija ar finanšu ministru: “Latvijas ekonomikā ir traucēta asinsrite. Bankas apkalpo lielos uzņēmumus, bet mazos – nelabprāt, jo tas ir risks.” 30
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Varētu šķist, ka galvenais finanšu ministra uzdevums ir sastādīt un veiksmīgi izstūrēt cauri valdībai un Saeimai ikgadējo valsts budžetu. Nenoliedzot budžeta svarīgumu, finanšu ministrs Arvils Ašeradens skaidro, ka viņa iecerētās darbības prioritātes ir daudz plašākas.
Esat ministra amatā jau divus mēnešus un, iespējams, pavadīsiet tajā pat četrus gadus. Kādas ir jūsu kā finanšu ministra prioritātes?
A. Ašeradens: Jābrīdina, ka saraksts būs diezgan garš. Finanšu ministra uzdevums ir katru gadu sagatavot valsts budžetu, tāpat pildīt Ministru prezidenta dotos uzdevumus. Taču, ja runājam par to, kas man pašam šķiet prioritātes tuvākajos gados, tad – ir jāatrisina divas problēmas, kas saistītas ar finanšu tirgiem. Jātiek galā ar nepietiekamo tautsaimniecības kreditēšanas līmeni un jāveicina kapitāla tirgus attīstība.
Ja runājam par pirmo, tad bankas šobrīd labprāt apkalpo lielos uzņēmumus, kur tām nav jāuzņemas gandrīz nekādi riski, bet ļoti nelabprāt darbojas vidējo un mazo uzņēmumu segmentā, sakot, ka šie uzņēmumi nav pietiekami kredītspējīgi. Rezultātā svarīgā Latvijas ekonomikas segmentā faktiski ir traucēta asinsrite.
Ko jūs kā ministrs varat darīt šajā jomā?
Jādomā un jāvērtē. Igaunijai ir pozitīva pieredze – tur šajā segmentā ļoti veiksmīgi strādā “LHV” banka, iespējams, jākopē viņu pieredze. Risinājumu pateikt vēl nevaru, bet šī problēma noteikti ir manā prioritāšu sarakstā.
Savukārt otra, Latvijas kapitāla tirgus attīstība, ir saistīta ar kopējo Latvijas attīstību. Viena no ekonomiski attīstītas valsts pazīmēm ir tirgus kapitalizācijas līmenis – tas, kāda ir apgrozībā esošo akciju un citu vērtspapīru kopīgā vērtība. Latvijas pašreizējais līmenis – 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP) – ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Ekonomiski attīstītām valstīm tas parasti ir vismaz 50–60% no IKP. ES vidējais līmenis ir 54%, bet ir arī valstis, kurās tas ir 120%.
Ja mēs ceram, ka kādreiz uz Latviju nāks investori, kas vēlēsies šeit attīstīt uzņēmējdarbību, tad tikai paskatīšanās uz šo skaitli – 3% – varētu likt viņiem pārdomāt. Mūsu pienākums ir mainīt situāciju,
jo šis skaitlis signalizē par slikti attīstītu ekonomiku un sliktām finansējuma ieguves iespējām. Problēmas risināšanai radīts Kapitāla tirgus attīstības plāna pirmais uzmetums, kas paredz 10% tirgus kapitalizācijas līmeņa sasniegšanu šā politiskā cikla beigās.
Kā jūs grasāties četros gados pieckāršot tirgus kapitalizāciju, ja koalīcija valdības deklarācijas apspriešanas gaitā atteicās no idejas par valsts lielo uzņēmumu akciju daļas laišanu biržā – proti, pasākuma, kas tiek uzskatīts par efektīvāko un drošāko līdzekli tirgus kapitalizācijas palielināšanai?
Labs jautājums, taču tas nebūs tik grūti tāpēc, ka startēsim no ļoti zema līmeņa. Šobrīd ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku tiek diskutēts par vairāku lielo pašvaldību, pirmkārt jau Rīgas, obligāciju laišanu apgrozībā. Tāpat notiek darbs ar Valsts kasi pie valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmju laišanas apgrozībā – ceram pieradināt iedzīvotājus pie domas, ka naudu varētu neturēt bankas kontā, kurā nemaksā praktiski nekādus procentus, bet gan aizdot to valstij un saņemt vismaz kaut ko. Tāpat šobrīd notiek izvērtēšanas process, kurus valsts un pašvaldību uzņēmumu daļas tomēr varētu laist biržā.
Kādas vēl prioritātes?
Trešā prioritāte, kas būtu jāmin, ir nodokļu pārskatīšana. Koalīcija ir vienojusies to paveikt vienu reizi četros gados, un tas notiks tieši šogad – darbs sāksies uzreiz pēc valsts budžeta pieņemšanas. Jārisina vairāki jautājumi. Pirmkārt, ir jānosaka, cik liels nodokļu apjoms ļaus mūsu valstij attīstīties. Šobrīd Latvijā iekasējamo nodokļu apjoms ir ap 30% no iekšzemes kopprodukta gadā. Ja skatāmies uz citām attīstības valstīm, tad redzam, ka tur nodokļu iekasējamība ir augstāka – Igaunijā tā, piemēram, ir apmēram 34%. Domāju, ka mērķis varētu būt tiekties uz 31–34% nodokļu iekasējamības zonu.
Šajā sakarā jāpārvērtē nodokļu sistēma. Finanšu ministrija ir iezīmējusi 14 nodokļus, kuri būtu jāizvērtē, arī valdības sociālie partneri izvirzījuši savas prioritātes – viņiem svarīgākais uzdevums šķiet darbaspēka nodokļa samazināšana.
Tāda iespēja pastāv, taču – ja vienā vietā kaut ko noņem, tad citā būs jāatrod, kur kaut ko pielikt klāt. Aktuāli jautājumi ir arī tie, kā funkcionē uzņēmuma ienākuma nodoklis, kas šobrīd, salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm, ir vismazāk iekasētais nodoklis. Tāpat ir daudz jautājumu par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām.
Pirms dažām dienām man bija saruna Latvijas darba devēju konfederācijā (LDDK) par nodokļu sistēmu. LDDK uzskata, ka, labi gribot un rīkojoties ar lozungu par sociāli taisnīgākas valsts veidošanu, reāli ir radīta valsts, kura ir viena no labākajām vietām pasaulē zemu algu maksāšanai un zemas pievienotās vērtības ražotņu veidošanai. Runa ir par diferencēto neapliekamo minimumu – nodokļu līmenis minimālās algas izmaksāšanai Latvijā ir viens no labākajiem pasaulē, savukārt, lai izmaksātu divreiz lielāku algu, nodokļi krasi, vairākas reizes pieaug…
Es negribētu plaši komentēt šo jautājumu pirms tam, kad sākušās nopietnas diskusijas par nodokļu sistēmas izmaiņām. Tomēr jāpiekrīt darba devējiem, ka diferencētais neapliekamais minimums nav labi izveidots un ir izveidojusies problēma, kas jārisina.
Vai ir vēl kādas prioritātes?
Ceturtā no tām ir budžeta izdevumu un investīciju lietderības vērtēšana. Lai gan Finanšu ministrijas galvenā prioritāte ir naudas plūsmas nodrošināšana valsts vajadzību finansēšanai, tomēr ir vēl kāda joma, kurai būtu jāpievērš uzmanība. Tā ir valsts budžeta izdevumu un investīciju lietderība. Šai jomai seko līdzi arī Valsts kontrole, taču arvien vairāk šķiet, ka arī Finanšu ministrijai būs ar to jānodarbojas. Viens šādas lietderības izvērtēšanas piemērs varētu būt saistībā ar Eiropas Savienības finansētajiem projektiem – ir jāsāk vērtēt šo projektu alternatīvas un jārēķina projektu vērtība. Šobrīd jau noris darbs pie metodoloģijas izstrādes, kas ļautu veikt šādu izvērtēšanu. Ja kāda projekta nākotnes vērtība ir nulle vai negatīva, tad diez vai būtu vērts to atbalstīt.
Visbeidzot, piektā – ir daudzi dažādi projekti, kuriem jāpievēršas. Piemēram, pēc nodokļu sistēmas izvērtēšanas būs jāķeras pie pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda darba pārvērtējuma. Rīga ir skaidri pieteikusi savas attīstības problēmas, kas saistītas ar galvaspilsētas lielajiem maksājumiem izlīdzināšanas fondā. Viens no risinājuma paņēmieniem varētu būt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) un nekustamā īpašuma nodokļa pārdale, paredzot, ka vismaz daļa IIN tiek maksāta tajā pašvaldībā, kur atrodas darba vieta, nevis viss IIN – tikai tajā, kur cilvēks dzīvo. Otra alternatīva – paredzēt īpašu finansējumu galvaspilsētas funkciju veikšanai izlīdzināšanas fondā. Katrā ziņā ir svarīgi Rīgai atkal dot attīstības impulsu. Tajā pašā kategorijā ir arī likuma pieņemšana par galvaspilsētu un Rīgas metropoles definēšana. Tas ļautu centralizēti vadīt, piemēram, transporta un izglītības sistēmu, iespējams, arī komunālo saimniecību Rīgas metropolē.
Kāpēc šie jautājumi ir svarīgi? Tādēļ, ka, vērtējot valsti kopumā, Rīgas attīstības potenciāls ir vislielākais. OECD valstu eksperti jau pirms četriem gadiem teica, ka Rīgas attīstības neizmantotais potenciāls ir vismaz 30% –
proti, Rīgas ekonomikas apjomu var palielināt vismaz par trešdaļu. “Savediet Rīgu kārtībā, un visas valsts attīstība kļūs daudz ātrāka,” tā toreiz teica šie eksperti. Tallinas un Viļņas attīstība ir lielisks piemērs tam, ko var panākt ar galvaspilsētas sakārtošanu, – šajās pilsētās jau aug iedzīvotāju skaits, kamēr Rīgā tas turpina samazināties.
Tie nebūt nav vienīgie projekti, kuros jāpanāk pozitīva virzība. Sadarbībā ar izglītības ministri jāpanāk, ka vismaz viena Latvijas Universitāte ir starptautiskā līmenī – ir grūti iedomāties, ka valsts un sabiedrība varēs sekmīgi attīstīties, ja izglītības joma netiks sakārtota. Latvijas attīstības lielākā problēma ir nevis kapitāla pieejamība, bet tieši zināšanu un prasmju nepietiekamība, un diemžēl jāsaka, ka pašreizējā izglītības sistēma nespēj to nodrošināt – šis, līdzīgi kā Rīgas problēmas, ir viens no iemesliem, kāpēc Latvija attīstībā atpaliek no kaimiņiem.
Vēl pēdējais, ko gribēju minēt prioritāšu sarakstā, ir – radīt labu finansēšanas modeli problemātiskākajai jomai valstī – veselības aprūpei. Mēs esam jau visai tālu aizvirzījušies no likuma, kas teic, ka Latvijā ir bezmaksas medicīna. Latvijas pacientu līdzmaksājumu apjoms medicīniskajiem pakalpojumiem ir apmēram 40%, kas ir viens no augstākajiem līmeņiem Eiropas Savienībā. Ir jāsaprot, kurp mēs virzāmies un kā mēs to turpmāk pārvaldīsim.
Budžeta diskusiju sakarā ir izskanējis apgalvojums, ka Latvijā izglītība un kultūra, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, ir pārfinansēta, bet veselības aizsardzība nepietiekami finansēta. Vai piekrītat šim apgalvojumam?
Jā, jo pats esmu to teicis. Ir tāda starptautiska valdības funkciju klasifikācijas sistēma (COFOG), kurā var salīdzināt valdības izdevumus valstu starpā dažādu funkciju griezumā. Šī sistēma rāda, ka mums ir divas nozares, kas ir labi vai pat ļoti labi finansētas, salīdzinot ar ES vidējo līmeni, – tās ir tieši minētā kultūra un izglītība. Tas ir saprotami mazas valsts un mazas valodas kontekstā, taču būtu vērts atzīmēt, ka Igaunija ar mazākiem resursiem skolu sistēmā panāk labākus rezultātus un daudz lielākas skolotāju algas – šķiet, ka tās jau pārsniedz 2000 eiro mēnesī. Tas vedina uz secinājumu, ka mūsu izglītības sistēma ir slikti organizēta, un tas ir jāmaina. Savukārt veselības aprūpes sistēma, salīdzinot ar citu valstu datiem, tiek finansēta nepietiekami, un tās lielākā problēma ir tieši neskaidrais finansējuma modelis. Sistēmā tiek ieguldīts diezgan daudz naudas, lai arī mazāk, nekā būtu nepieciešams, taču nekādas būtiskas pārmaiņas tajā nenotiek. Novēršamo nāvju skaits Latvijā ir gandrīz vai lielākais Eiropas Savienībā – pagājušajā gadā Latvijā varēja nenomirt apmēram 5000 cilvēku.
Jums bija garš un interesants prioritāšu saraksts. Tas, kas mani nedaudz pārsteidza, bija fakts, ka tajā neatradās vieta problēmām, kas šobrīd visvairāk uztrauc Latvijas iedzīvotājus un uzņēmējus, – dzīves dārdzības pieaugumam, proti, inflācijai un gaidāmajai recesijai…
Šie jautājumi ir darba kārtībā. Eiropas Centrālā banka jau ir spērusi nepieciešamos soļus bāzes procentu likmju celšanā, kas dzesēs ekonomiku, slāpējot pieprasījumu, šādi samazinot arī inflācijas līmeni. Eirozonā inflācija jau samazinās, Latvija drīz sekos šai tendencei. Eirozonas šā gada vidējā inflācija tiek prognozēta 7% līmenī, Latvijas – 8,5%. Ir daudzas pazīmes – gāzes cena biržā, elektrības cenas –, kas liecina, ka inflācija drīz samazināsies. Savukārt, runājot par gaidāmo nelielo IKP samazinājumu, galvenā atslēga tā pārvarēšanai ir intensīvāka Eiropas fondu izmantošana. Darbs pie šā jautājuma jau sācies.
Kas īsti ir ekonomikas transformācija, kas ir Krišjāņa Kariņa otrās valdības galvenais sauklis? Manuprāt, sabiedrība to īsti nesaprot.
Transformācija sastāv no četriem elementiem. Pirmais – lai mēs visi varētu doties savās ikdienas gaitās, neuztraucoties par savu drošību. Tam jānodrošina gan valsts ārējais vairogs, gan jāceļ arī iekšējās drošības līmenis. Otrais – pasaules klases izglītības līmeņa sasniegšana, kas ļaus mums reaģēt uz darba tirgus izmaiņām ar jaunu prasmju apguvi. Trešais – eksports ir mūsu dievs, un tas neattiecas tikai uz lielajiem uzņēmumiem, bet arī vidējiem un maziem. Ja uzņēmumi nāk ar inovatīvu piedāvājumu – valstij tas jāatbalsta. Pēdējais – iekļaujoša, sociāli atbildīga sabiedrība. Mērķis ir nepamest nevienu likteņa varā, palīdzēt grūtībās nonākušajiem un visiem kopā virzīties uz priekšu.
Tā ir īsta traģēdija, ka darba tirgus pārmaiņu rezultātā izveidojusies situācija, ka darba alga Latvijā aug līdz cilvēka 42 gadu vecumam un tad strauji krīt lejup. Ir kaut kas jādara,
lai darba algas pieauguma līkne ilgtu vismaz līdz 50 gadu vecumam un pēc tā sasniegšanas samazinātos lēzenāk. Tas ir absurds, bet šobrīd mums ir izveidojusies situācija, kurā 52 gadu vecumu sasniegušam vīrietim ekonomiski efektīvāk ir palikt mājās un audzināt savas 26 gadus vecās meitas mazos bērnus, un ļaut viņai atgriezties darba tirgū, jo viņas alga tikai pieaugs, bet viņa – samazināsies. Tas nav pareizi, un ir jāpalīdz cilvēkiem apgūt jaunas zināšanas un tehnoloģijas, lai to mainītu.
Lai gan esat amatā tikai divus mēnešus, vienu pretrunīgu lēmumu jau esat paspējis pieņemt – proti, esat atjaunojis amatā Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektori Ievu Jaunzemi, kuru jūsu priekšgājējs Jānis Reirs mēģināja atcelt no amata. Kāpēc?
Stājoties amatā, es rūpīgi iepazinos ar Ievas Jaunzemes disciplinārlietas komisijas slēdzienu. Šajā komisijā bija Finanšu ministrijas, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja un Tieslietu ministrijas pārstāvji. Komisijas secinājums – viņi neatrod nekādus pārkāpumus Jaunzemes kundzes darbībās. Jaunzeme ir izveidojusi ļoti sekmīgi funkcionējošu iekšējās drošības dienestu, kas spējis sekmīgi atklāt gan korupciju muitā, gan citas lietas. Vienīgais tiešais pārmetums bija finanšu ministra rīkojuma par darbinieku rotāciju izpilde tikai daļēji. Pēc Jaunzemes domām, VID ir iestāde, kurā darbinieku rotācija nav labākais iespējamais risinājums. Rezumējot – pamata atbrīvošanai no darba šobrīd nav, viņai ir mandāts darbībai vēl vienu gadu, skatīsimies, kā klāsies tālāk.
Neskatoties uz to, pēdējās dienās ir parādījušās liecības par to, ka VID pēc vadības pasūtījuma tiek meklēti pierādījumi, lai safabricētu krimināllietas. (Atstādinātā VID Nodokļu un muitas policijas pārvaldes izmeklētāja Inita Lūre intervijā laikrakstam “Diena” stāsta, ka VID amatpersonas “pasūtījušas” kriminālprocesuālas darbības pret publicistu Lato Lapsu, polittehnologu Jurģi Liepnieku un viņu ģimenes locekļiem; no intervijas izriet, ka par to zinājusi arī I. Jaunzeme; kratīšanas notika 2021. gada augustā. – Red.). Kāda būs jūsu kā ministra rīcība šajā situācijā?
Ne pie kādiem apstākļiem nav pieļaujama kriminālprocesa izmeklēšanas ietekmēšana, tāpēc Jaunzemes kundzi esmu aicinājis sniegt skaidrojumu par publikācijā “Diena” minētajiem apgalvojumiem.
