Pasaulē
Citur

Juris Lorencs: Ļeņins, Staļins un Stokholmas sindroms0

Foto: Māris Antonēvičs

Trīs datumi, trīs pieminami notikumi Krievijas vēsturē. 5. marts – Staļina nāves diena, 22. aprīlis – Ļeņina dzimšanas diena, 9. maijs – Uzvaras diena.

Bet kas ir interesanti – Ļeņinu ar katru gadu piemin aizvien klusāk, bet ar Staļinu un Uzvaras dienu notiek tieši pretējais.

Ļeņina 150 gadu jubileja šogad pagāja pavisam neievērota, un pie vainas te pat nebija Covid-19 epidēmija. Cilvēki vienkārši paspējuši aizmirst padomju valsts dibinātāju, turklāt viņa idejas daudziem nav aktuālas.

Toties Staļina nāves gadadienā sarkano neļķu kalns pie “vadoņa” kapa blakus Kremļa sienai šogad bija pat lielāks nekā citus gadus. Atsaucoties aicinājumam pulcēties akcijā “Divas neļķes vadonim”, pie Staļina bistes ieradās tūkstošiem maskaviešu.

Karstākie šī pasākuma iedvesmotāji – galējie politiskie spārni, kreisie un labējie, komunisti un melnsimtnieki.

Tomēr viņi nav vienīgie, kuriem “tautu tēvs” asociējas ja ne ar brīvību un labklājību, tad vismaz ar panākumiem.

Kā liecina socioloģiskās aptaujas, patlaban ap 70% Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka Staļina loma valsts vēsturē ir “pozitīva” vai “drīzāk pozitīva”.

Vēl vairāk – Krievijā organizējas visai ietekmīgi cilvēki, kuri cenšas apvienot šķietami nesavienojamas lietas – 19. gadsimta lozungu “Pareizticība, cars, tautiskums” (“Православие, самодержавие, народность”) ar Ļeņinu, Staļinu, 9. maiju un prezidentu Putinu.

Viena no šādām domnīcām – 2012. gadā dibinātais Izborskas klubs, kuru vada žurnālists Aleksandrs Prohanovs.

Ieskatīsimies dažās viņa publikācijās pēdējo mēnešu laikā interneta izdevumā “Zavtra”, kur savas domas bieži pauž kluba biedri.

“Manas Lieldienas” – atmiņas par klusu Lieldienu svinēšanu kādā nomaļā Piemaskavas ciemā 1973. gadā, tātad dziļos padomju laikos. Rakstā “Ļeņins – debesu cilvēks” autors aizrunājās tik tālu, ka uzdrošinās apgalvot: “Ļeņins – tā ir krievu civilizācija.”

Savukārt publikācijā “Staļins pie altāra” jūsmots par jauno Krievijas bruņoto spēku katedrāli. Vienā no tās mozaīkām attēlots Staļins. Grandiozo dievnamu patlaban ceļ parkā “Patriots” netālu no Maskavas.

Mākslinieki pat bija iesākuši darbu pie mozaīkas ar Putina portretu, kas pēc paša prezidenta lūguma (“par agru vērtēt manus nopelnus”) gan esot demontēta.

Prohanovs un viņa domubiedri jau gadus divdesmit pauž uzskatu, ka modernajā Krievijā dzimst jauna reliģija – 9. maija jeb uzvaras reliģija, kurā viens no svētajiem ir tieši Staļins.

Ne velti Izborskas klubs par savu debesu aizbildni izvēlējies īpaši gleznotu ikonu, kurā blakus Dievmātei un Kristum vieta atvēlēta arī sarkanās armijas maršaliem un Staļinam.

Tomēr autoritatīvi baznīcas pārstāvji, to skaitā arī vairāki arhibīskapi, apšaubījuši šīs “svētbildes” atbilstību pareizticības kanoniem, nodēvējot to par “parastu ilustrāciju”.

Bet kāpēc tieši Izborskas klubs? Jo vieta ir simboliska. Gleznainajā Izborskā, kas atrodas vien divdesmit kilometrus no Latvijas robežas, saglabājušās vairākas senas baznīcas un 13. gadsimtā celts cietok­snis, kas sargājis Krievijas robežas pret Livonijas ordeņa tīkojumiem.

Turpat netālu ir viens no lielākajiem pareizticības svētumiem – Pečoru klosteris.

Krievu, ukraiņu un baltkrievu tautas raksturu, mentalitāti un vērtības veidojusi Austrumu kristietība jeb, kā mēs latviski esam pieraduši teikt, pareizticība.

Un tieši Ļeņins un Staļins, par kuriem tā jūsmo Prohanovs, bija tie, kuri patiesībā centās iznīcināt visu tautisko, nacionālo un krievisko, bet jo īpaši – pareizticīgo baznīcu.

Ar Staļina pašrocīgi parakstītu sankciju 1937. gadā tika tiesāts un nošauts viens no tā laika Krievu pareizticīgās baznīcas vadītājiem – arhibīskaps Pitirims.

Visbaisākajos Staļina laikos, Lielā terora izskaņā 1939. gadā, milzīgajā valstī bija palikušas vien ap 400 darbojošās baznīcas, slēgti visi klosteri.

Tikmēr Pečoru klosteris zēla un plauka. Kāpēc? Jo laikā no 1920. līdz 1940. gadam Pečori nebija pakļauti Ļeņina un Staļina eksperimentiem – sarkanajam teroram, karojošajam ateismam, baznīcu slēgšanai, pat spridzināšanai.

Saskaņā ar Tartu miera līgumu Izborska un Pečori (igauņu valodā – Petseri) atradās Igaunijas sastāvā. Pečorus pievienoja Krievijai vien 1945. gadā – līdz ar Izborsku un Latvijas pilsētu Abreni, tagadējo Pitalovu.

Bet kā lai skaidro šo dīvaino baznīcas vajātāju godināšanu?

Viens no skaidrojumiem – pastāv tāda psiholoģiska parādība kā Stokholmas sindroms. Dīvaina upura un noziedznieka simbioze, kurā cietušais sāk izrādīt simpātijas noziedzniekam.

Psihoanalīze apgalvo, kas sevis identificēšana ar varmāku esot veids, kā cilvēks, pašam to neapzinoties, cenšoties pasargāt savu “ego”, saglabāt sevi kā personību.

Viena lieta, ja Stokholmas sindroms piemeklē dažus nelaimīgos, kuriem vēlāk var palīdzēt psihoterapeiti, pavisam cita – ja tam pakļaujas cilvēki, kuri pretendē uz nācijas līderu lomu.

Saistītie raksti

Mistisks, biedējošs garīgais substrāts, kurā viegli var izaugt destruktīvas un iznīcību nesošas idejas.

Bīstamas pašai Krievijai, bet vēl vairāk – tās tuvākajiem kaimiņiem.
LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

IK
Ilze Kalve
Pasaulē
“Ir jābūt gataviem arī mazāk labvēlīgai situācijas attīstībai.” Vēstniece nosauc visbūtiskāko šībrīža aicinājumu Latvijas pilsoņiem, kuri dzīvo Lielbritānijā
10 minūtes
IB
Ilona Brūvere
Kultūra
Leimaņu dzimtas sāga trijās paaudzēs. Stāsta Jānis Streičs
1 stunda
EL
Egils Līcītis
Latvijā
“Kamēr Pūce slēpjas kā vēzis alā, Krišjānis pa ballēm laiž, bet zakatistovi devušies uz dzimto planētu!” Egila Līcītša feļetons
13 stundas
LA
LA.LV
Ekonomika
“Pamēģiniet iztikt ar 300 eiro, šo cilvēku dzīve kļūst par izdzīvošanu,” Arhibīskaps Vanags par pensijām, NĪN un korupciju Rīgā 21
21 stundas
LE
LETA
Dabā
Svētdien tveice neatkāpsies, vietām dārdēs pēkons un līs
1 stunda