Latvijā
Sabiedrība

Aizgāja kā karalis: Lubānas dižozols Miķelis Gruzītis un viņa dziesma0


Gruzītis vadīja Lubānas pašvaldību 34 gadus: no 70. gadu vidus līdz pat 2009. gadam.
Gruzītis vadīja Lubānas pašvaldību 34 gadus: no 70. gadu vidus līdz pat 2009. gadam.
Foto: no privātā arhīva

Ģimenes lokā nosvinējis Ziemassvētkus, 79 gadu vecumā mūžībā aizgājis ilggadējais Lubānas pašvaldības vadītājs Miķelis Gruzītis. Laikabiedru atmiņās viņš palicis kā īsts saimnieks, sava novada patriots un tautā iemīļots dziedātājs. Miķelis ir aizgājis, bet mums paliek viņa dziesmas un lielais ieguldījums Lubānas novada sakārtošanā.

Miķelis Gruzītis ir izaudzinājis trīs bērnus, bet tuvinieki joko, ka viņam bija arī ceturtais: viņa mīļotā Lubāna.

Gruzītis bija Lubānas pašvaldības vadītājs teju pusi sava mūža: 34 gadus, un viņa vadībā Lubāna attīstījās, kļūstot par jauku un sakārtotu mazpilsētu. “Tēvs visu darīja Lubānas labā, un pilsētas attīstībai viņš ziedojis ļoti daudz. Viņš gāja pa priekšu, un cilvēki viņam sekoja,” stāsta Gruzīša meita Laila Ozoliņa.

 

Lubānas iedzimtais

Gruzītis sevi dēvēja par “Lubānas aborigēnu”, jo viņa dzimta šajā apvidū dzīvojusi jau kopš 1630. gada. Dzimtas mājas “Lettes”, kas atrodas netālu no Lubānas, savu nosaukumu aizguvušas no vārda “Lettisch”, kā vācieši sauca latviešus. Savukārt dzimtas uzvārds ir saistīts nevis ar gružiem, bet gan grūžiem – grīšļu paveidu, kas sastopams Lubāna klānos. “Mans tēvs bija Grūzītis, bet es jau esmu ticis par Gruzīti un nezinu, kur un kad tā garumzīme pazudusi,” savulaik prātoja Miķelis.

Pirms pāris gadiem intervijā “Latvijas Avīzei” viņš stāstīja: “Cilvēki šeit ir nosvērti, mierīgi un labestīgi, gluži kā lēnais Aiviekstes plūdums. Laba vieta dzīvei te bijusi visos laikos.”

Miķelis gan nāca pasaulē ne tik labos laikos: Otrā pasaules kara priekšvakarā 1940. gada 29. septembrī. Miķelis ir audzis kuplā ģimenē, jo viņam bija sešas māsas. Mazais brālītis nomira agrā bērnībā, tad nu Miķelis bija vienīgais puika ģimenē.

Miķeļa tēvs Rolands bija diplomēts agronoms, kurš pēc Otrā pasaules kara kļuva par kolhoza priekšsēdētāju Lubānā. Miķelis atceras, ka tēvam nebija īpašas izvēles, jo pirms kolhoza dibināšanas pie viņa atbraucis Lubānas partorgs un draudējis: “Ja nekļūsi par kolhoza priekšnieku, brauksi uz Sibīriju!” Miķelis vēlāk arhīvu materiālos atradis, ka tēvs tiešām jau bijis iekļauts izvedamo sarakstos.

 

Priekšnieka striptīzs

Miķelis jau kopš agras bērnības tika radināts pie darba, no kā nekad nav vairījies.

Septiņpadsmit gadu vecumā, lai palīdzētu nopelnīt iztiku ģimenei, viņš pārtrauca mācības un aizgāja strādāt dolomīta raktuvēs. Darbs bija smags, sākās jau pulksten četros no rīta, jo vasarā lielā karstuma dēļ dienas vidū strādāt nebija iespējams. Miķelis bija tā uztrenējies, ka tolaik guva arī labus panākumus sportā: 1959. gadā viņš izcīnīja otro vietu Latvijas čempionātā riteņbraukšanā 20 km distancē ar individuālo startu. Vēlāk ar panākumiem startējis arī slēpošanas sacensībās. Tad viņu iesauca padomju armijā, kur Miķelis dienēja lidmašīnu tehniskās apkopes daļā. Daļu dienesta viņš pavadīja Kolas pussalā aiz polārā loka.

Pēc armijas Miķelis atgriezās Lubānā, kur sāka strādāt meliorācijas celtniecības pārvaldē. Tur viņš iepazinās ar dzīvesbiedri Viju, kas strādāja par grāmatvedi. 1964. gada janvārī viņi apprecējās. ”

Vija bija mana pirmā meitene. Mīlestība bija liela, un mēs apprecējāmies. Kāzu nebija,” pirms dažiem gadiem intervijā žurnālam “Ievas Stāsti” atcerējās Gruzītis. Vija piebilda: “Man nebija baltas kleitas, jo naudas mums nebija, bet vecākiem prasīt negribējām. Pēc laulības reģistrācijas bija svētku vakariņas.” Pieticīgais ģimenes dzīves sākums gan netraucēja izveidot skaistas un noturīgas attiecības, Gruzīši izaudzināja trīs bērnus un 2014. gadā nosvinēja zelta kāzu jubileju.

1968. gadā Miķelis neklātienē pabeidza Lubānas vidusskolu. Priekšniecība ievēroja, ka Miķelis ir apķērīgs puisis, tādēļ nosūtīja viņu mācīties uz partijas skolu Rīgā, kur tika gatavoti topošie pilsētu un ciemu vadītāji.

1975. gada jūnijā Miķelis Gruzītis tika ievēlēts par Lubānas ciemata tautas deputātu padomes priekšsēdētāju, un Lubānas saimnieka postenī viņš nostrādāja līdz pat 2009. gadam. Kā ir būt par priekšnieku vietā, kur pats esi dzimis un audzis? Gruzītis intervijā “Latvijas Avīzei” atbildēja: “Ir savi plusi un savi mīnusi. Labi ir tas, ka es ja ne personīgi pazīstu, tad vismaz zinu gandrīz visus vietējos, viņu dzīves apstākļus un vajadzības, to, kuram patiesi jāpalīdz un kurš vienkārši jāpaskubina meklēt darbu.

Dažkārt gāja pasmagi. Piemēram, nu kā es varu kritizēt skolotāju, kura savulaik mācījusi mani pašu?

Turklāt es jau nebiju ne tas labākais, ne centīgākais skolnieks. Atpazīstamībai ir arī citas ēnas puses. Es to jokodamies dēvēju par “vīriešu striptīzu” – lai kur priekšnieks dotos, viņu pavada vērtējoši skatieni, cilvēki tev burtiski redz cauri. Par to, ka žvingulī varētu parādīties uz ielas, nav pat runas.”

 

Vīrs ar zelta rokām

Gruzītis drīz vien ieguva laba saimnieka reputāciju, jo rūpējās, lai Lubānā būtu sakoptas ielas un parki, mūsdienīgs apgaismojums.

Īpaša uzmanība tika pievērsta ūdens apgādes un notekūdeņu sistēmas sakārtošanai, jo Gruzītim bija lozungs: “Kur nav kanalizācijas, tur nav civilizācijas!”

90. gadu sākumā viņš pats brauca uz Zviedriju un demontēja ūdens attīrīšanas iekārtas, jo zviedri bija piekrituši tās uzdāvināt Lubānai, bet ar vienu noteikumu: latviešiem pašiem jātiek galā ar demontāžu. “Vai, kā mēs strādājām! Pulkstenī neskatoties, elpu neatvelkot! Un mēs to izdarījām: desmit dienās četratā. Tagad tas viss (sūkņi, caurules, daļēji arī pati ēka) jau ir Lubānā,” intervijā laikrakstam “Neatkarīgā Cīņa” lepojās Gruzītis.

Atmodas laikā viņš aktīvi iesaistījās Latvijas Tautas frontes dibināšanā un veicināja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Kad viņam pārmeta, ka Gruzītis veikli apmetis kažoku uz otru pusi, Miķelis ar smaidu sejā citēja Raini: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies!”

Kā populāram dziedātājam un novadnieku cienītam pašvaldības vadītājam Gruzītim noteikti bija iespēja pārcelties uz Rīgu, kļūstot par Saeimas deputātu vai pat ministru, taču viņš nekad nav gribējis nodarboties ar lielo politiku.

“Piemēram, uz 8. Saeimas vēlēšanām bija pat piecas partijas, kas vēlējās mani iekļaut savos sarakstos. Taču, visu apdomājot, saproti, ka, Saeimā sēžot, būsi vien saucēja balss tuksnesī un neko daudz neizdarīsi,” savā 70 gadu jubilejā Madonas reģiona laikrakstam “Stars” stāstīja Gruzītis.

Viņa pēctecis, tagadējais Lubānas novada domes priekšsēdētājs Tālis Salenieks secina: “Lubāna, savas mājas un ģimene viņam bija svarīgākas par lielo politiku. Cilvēki viņam uzticējās, un Lubānas vēsturē viņš iegājis ar daudziem labiem darbiem.”

Piemēram, Gruzītis panāca, ka tiek rekonstruēts tilts pāri Aiviekstei un asfaltēts ceļa posms no Meirāniem līdz Lubānai. N

ovada ļaudis bija pateicīgi par viņa ieguldījumu, un Gruzītis atzina, ka viņam bijis patīkami dzirdēt ļaudis sakām: “Tas dullais Grūzis arī par mums domā!”

Gruzīša sasniegumus novērtēja arī Latvijas valsts, kas 2018. gadā viņu apbalvoja ar Atzinības krustu.

Gruzīša meita Laila stāsta, ka dažkārt bijusi greizsirdīga uz “lielo māsu” Lubānu, kurai tēvs veltījis lielāko daļu uzmanības. “Bija reizes, kad viņš aizmirsa izņemt manu brāli no bērnudārza, jo bija ielīdis ūdens vai kanalizācijas akā un laboja kādu krānu. Tētim bija zelta rokas, viņš prata visu: pārmūrēt krāsni, sapīt grozus, uzpotēt ābeles, uzcelt šķūni, pat meitām bizes sapīt, ja vajadzēja.”

 

Sadziedāja traktoram

90. gados papildus pašvaldības vadītāja amatam, muzikanta karjerai un ģimenes tēva pienākumiem nāca arī darbs savā zemnieku saimniecībā “Lettes”, kur Gruzītis pavadīja lielāko daļu brīvā laika. Tiklīdz beidzās darba diena domē, viņš brauca uz “Lettēm”, kur turpināja strādāt līdz vēlam vakaram.

Gruzīšiem ir dzīvoklis Lubānā, taču sirds viņu vilka uz laukiem, tuvāk zemei un dabai. Gruzīša dēls Rolands stāsta, ka tēvam ļoti patika zemes darbi, strādāt ar traktoru. Pirmo traktoru viņš “sadziedājis” jeb nopircis par muzikanta honorāriem. Vēlāk radusies iespēja nopirkt pilnīgi jaunu ārzemju ražojuma traktoru “New Holland”, un tēvs par to bijis ļoti lepns.

Gruzīša bērni spriež, ka zemnieku saimniecības iekopšana Miķelim bija aicinājums, nevis peļņas avots, saimniecībā viņš ieguldīja daļu savas algas un pensijas.

“Viņš bija saimnieks, bet ne biznesmenis. Kaut ko sabīdīt viņš varēja Lubānas labā, bet ne pats sev,” secina meita Laila.

Gruzītis bija ne tikai zemnieks, bet arī kaislīgs mednieks. “Man patīk neatkarība. Tā kā medības ir individuāla nodarbe, tās man patīk. Izrauties no ikdienas rūpēm, jā, un gaļu arī vajag. Tagad jau vienkārši – kam ir nauda, tas var nopirkt, ko vajag, bet senāk cilvēki, uzzinot, ka nākamajā rītā gaļas veikalā būs pievedums, jau iepriekšējā vakarā aizņēma rindu. Daži sprieda, kāpēc pie veikala nav manīts ne ciemata priekšnieks, ne viņa sieva. Bet kas mums tur jāmeklē? Divas cūkas pa gadu paši nobarojam un kaut ko pārnesu arī no meža,” intervijā laikrakstam “Neatkarīgā Cīņa” stāstīja Gruzītis.

2009. gadā Gruzītis nolēma likt punktu pašvaldības vadītāja karjerai un vairs nekandidēt vēlēšanās.

Viņš bija pieradis visu mūžu apgrozīties sabiedrībā, runāties ar cilvēkiem, tādēļ sākumā nebija viegli pierast pie pensionāra dzīves ritma.

Lai atsvaidzinātu ikdienu, viņš kļuva par gidu un vadāja tūristu grupas pa Lubānas novadu; Miķelis varēja stundām ilgi stāstīt par Lubānas vēsturi. Kad dēls Rolands izdomāja “Lettēs” ierīkot disku golfa trasi (šajā spēlē golfa bumbiņas vietā ir lidojošais šķīvītis, kas jāmet grozā), Miķelis labprāt izmēģināja šo spēli.

 

Ar dziesmu par dzīvi

Lai gan Gruzītis bija labs saimnieks, tomēr viņa vārds diez vai kļūtu zināms visā Latvijā, ja nebūtu viņa dziedātāja karjeras. Mūzikas mīlestību Miķelis mantojis no saviem senčiem, jo mamma Anna bija liela dziedātāja, bet vectēvs Otto spēlējis vijoli vietējā kapelā.

“Dziedāju kopš bērnības. Mierīgos vakaros braucu ar laivu, makšķerēju un dziedāju tā, ka visa pamale skanēja,” žurnālam “Ievas Stāsti” atminējās Gruzītis. Lubānas vidusskolā viņš mācījies kopā ar vēlāk slaveno operdziedātāju Jāni Zāberu, dažkārt pat uzstājušies kopā.

Gruzītim nebija muzikālās izglītības, tādēļ sākumā viņam diez ko neveicās ar muzikālās karjeras veidošanu.

“Pēc kādas intervijas ar Raimondu Paulu, kurā viņš teica, ka meklē jaunus talantus, sadūšojos un nolēmu pamēģināt. Reizes trīs vai četras gāju uz radionamu, lai satiktu Paulu. Es kautrīgi stāstīju, ka man ir dažas dziesmiņas. Pauls saka, lai parādot, ja ir līdzi. Bet man nekā nav līdzi. Maestro liek, lai nākamreiz, būdams Rīgā, atstāju pastkastē savas notiņas, tad jau viņš kādā brīvā brīdī apskatīsies. Bet man tās dziesmiņas ir galvā, un notis es vispār nerakstu. Tā mēs šķīrāmies,” laikrakstam “Diena” stāstīja Gruzītis.

Viņa muzikālais talants tomēr negāja zudumā, jo 1990. gadā Gruzīti atklāja populārā TV raidījuma “Savai zemītei” vadītāja Daina Bruņiniece. Uzzinot, ka pašvaldības vadītājs ir labs dziedātājs, viņa pierunāja Miķeli nodziedāt dažas dziesmas TV kameras priekšā.

Raidījuma ierakstu nejauši noskatījās Saulkrastu kapelas mūziķi, kas sazinājās ar Gruzīti un piedāvāja sadarboties.

Drīz vien teju visa Latvija zināja un dungoja Gruzīša dziesmas “Aiviekstes ozoli”, “Pagaidi mazliet” un “Pārdomu vējš”, kas ieguva 2. vietu “Mikrofona aptaujā” šlāgermūzikas kategorijā.

Kas viņu pamudināja uz mūzikas sacerēšanu? “Dziesmas ir mans noskaņojums, dvēseles stāvoklis. Daļa manas biogrāfijas. Tas ir paša izjustais, pārdzīvotais. Pašvaldības vadītāja amatā man ir nācies teikt arī to, ko prasīja un lika. Bet dziesmā varu paust tikai to, ko izjūtu, kas man sāp, kas sāp apkārtējiem cilvēkiem, mūsu mazajai Latvijai,” kādā intervijā stāstīja Gruzītis.

Piemēram, populārā dziesma “Aiviekstes ozoli” radusies pēc meitas Jolantas vidusskolas izlaiduma, kad Miķeli iedvesmoja meitenes baltās kleitās. “Melodija jaucās pa galvu, nelika mieru. Bija jauka diena, braucu mājup no Madonas. Divas vai trīs reizes apturēju mašīnu, lai pierakstītu dziesmai vārdus. Kad iebraucu Lubānā, dziesma jau bija gatava.”

 

Aizgāja kā karalis

Savulaik, kad Gruzītis bija slavas zenītā, viņš saņēmis kaudzēm vēstuļu no viņa daiļrades cienītājiem. Vai sieva nebija greizsirdīga uz pielūdzējām? “Nav jau tik traki! Es viņu bieži ņemu līdzi uz koncertiem, arī tāpēc, lai uzmundrina mani ceļā, citādi iemigšu. Jo koncertslodze ir diezgan smaga. Reiz dziedāju Ventspilī – divi koncerti dienā, pēc vakara koncerta vēl jāuzstājas ballē. Toreiz no Lubānas uz Ventspili izbraucām pulksten 6.15, bet atgriezos nākamajā rītā 6.40. Un pats pie stūres!”

90. gadu sākumā Gruzītis daudz braukāja pa koncertiem, ko viņš ar sev raksturīgo humoru dēvēja par “kolhozu bērēm”.

“Vaivē patiesi jutāmies kā bēru muzikanti. Bijušie kolhoznieki skābiem ģīmjiem sēdēja pie galda, atmosfēra bija drūma, aplausi šķidri,” intervijā “Ievas Stāstiem” atcerējās Gruzītis.

“Savukārt kolhoza bērēs Bauskas pusē valdīja īsta jautrība. Galvenais grāmatvedis, nolasījis ziņojumu par kolhoza likvidēšanu, pavēstīja: “Kad samaksāsim muzikantiem, kasē paliks divi lati un piecdesmit santīmi!”

Gruzīša meita Laila uzsver, ka tēvs vienmēr dziedājis ar prieku, nevis naudas dēļ; viņš varēja nospēlēt koncertu arī par vienkāršu “paldies”, uzstājoties kādā bibliotēkā vai pansionātā. Pēdējos gados uzstāšanās reizes kļuva retākas, jo veselība vairs nebija tik laba, un tēvs lielāko daļu brīvā laika izvēlējies pavadīt “Lettēs”. Reiz, pirms daudziem gadiem, ciemos pie Gruzīša bija atbraucis populārais aktieris Gunārs Cilinskis.

“Ūdens kā spogulis, smaržo pļava, pilnīgs klusums, vien tālumā griež grieze. Pēkšņi Gunārs saka: “Miķeli, es zinu – te ir tas paradīzes stūrītis zemes virsū!”

Jo ilgāk es dzīvoju, jo biežāk sēžu blakus saviem ozoliem un veros Aiviekstes straumē, jo vairāk pārliecinos par šo vārdu patiesīgumu,” atcerējās Gruzītis.

Miķelis savus pēdējos Ziemassvētkus nosvinēja ģimenes lokā: “Lettēs” pie viņa un Vijas bija sabraukuši visi trīs bērni un seši mazbērni.

Saistītie raksti
“Viņš aizgāja kā karalis savā karaļvalstī. Miķelis no sava paradīzes stūrīša zemes virsū “Lettēm” nu ir devies debesu valstībā, lai vērotu mūs no mākoņa maliņas,” vēsta meita Laila.

Bet par nākotni vislabāk ir pateicis viņš pats ar dziesmas “Pārdomu vējš” vārdiem:

“Ziedēs druva un lauks,

Vilnis vizuļos rietā.

Atkal vālodze sauks,

Tikai nebūsim mēs.

Tomēr paaudzes augs

Tā kā senāk šai vietā

Gan par laikiem, kas bija reiz,

Gan par laikiem, kas būs.”

Lubānas dižozols un viņa dziesma
LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.