Vecmāmiņas smarža nav mīts: zinātnieki ir atraduši vielu, kas “pielīp” pie ādas pēc 40 gadiem 0
Daudzi cilvēki saista tā saukto “vecuma smaku” ar higiēnas trūkumu, taču zinātne rāda – patiesība ir daudz interesantāka. Smarža, kas daudziem atgādina vecas grāmatas, senilas drēbju kastes vai vecmāmiņas māju, nav obligāti saistīta ar netīrību. Par to vēsta medija “HuffPost”, atsaucoties uz dermatoloģijas un ķīmisko maņu ekspertu veiktajiem pētījumiem.
Kas ir “vecuma smaka” un kāpēc tā rodas?
Tā sauktā vecuma smaka ir reāla bioloģiska parādība. Ar vecumu ādā notiek izmaiņas – mainās sebuma (dabisks ādas tauku dziedzeru sekrēts, kas mitrina, aizsargā ādu un matus, veidojot aizsargslāni pret ārējās vides iedarbību) sastāvs, samazinās antioksidantu aizsardzība un pieaug oksidatīvie procesi. Šo procesu rezultātā veidojas savienojums 2-nonenāls, aldehīds, kas rada raksturīgo putekļaino un nedaudz taukaino aromātu.
Dermatoloģijas speciālisti, tostarp Pitsburgas Universitātes eksperti, skaidro: 2-nonenāla ražošana parasti pieaug pēc 40 gadu vecuma un kļūst izteiktāka pēc 50. Tā ir pakāpeniska, nevis pēkšņa izmaiņa, un smaržas intensitāte katram cilvēkam atšķiras – to ietekmē ģenētika, dzīvesveids un vide.
Svarīgi saprast, ka šī smarža nav pierādījums sliktai higiēnai. Tā ir normāla novecošanās procesa daļa, līdzīgi kā grumbas vai sausāka āda.
Kāpēc mēs paši to bieži nejūtam?
Ožas sistēma pielāgojas pazīstamām smaržām – fenomenu sauc par ožas adaptāciju. Pēc kāda laika smadzenes filtrē nemainīgas smaržas, lai mēs spētu pamanīt jaunus stimulus. Tāpēc cilvēks var nejust savu ķermeņa aromātu, kamēr citi to var pamanīt.
Eksperti uzsver – smaržas uztvere ir subjektīva. Tas, kas vienam šķiet nepatīkams, citam var būt neitrāls vai pat patīkams. Kā norādījuši dermatologi, daļa cilvēku vecāka gadagājuma ķermeņa smaržu uztver pat maigāk nekā jaunāku cilvēku sviedru aromātu.
Vai var kaut ko darīt?
Tā kā 2-nonenāls ir lipīgs savienojums, tas neizšķīst ūdenī tik viegli kā sviedri. Duša palīdz, bet ne pilnībā novērš aromātu – organisms to ražo nepārtraukti. Eksperti iesaka maigus tīrīšanas līdzekļus ar antioksidantiem vai sastāvdaļām, kas var saistīties ar aldehīdiem, piemēram, tanīniem. Dažos gadījumos var palīdzēt arī īpaši ādas kopšanas līdzekļi, kas paredzēti oksidatīvo procesu mazināšanai.
Pētījumos zinātnieki turpina meklēt risinājumus. Zinātnieki ir interesējušies par baklažānu ekstrakta un citu augu savienojumu potenciālu, taču klīniskie pierādījumi vēl ir ierobežoti. Tas nozīmē, ka nav brīnumlīdzekļa, kas pilnībā novērstu dabiskās novecošanās radītās smaržas izmaiņas.
Ja pamanāt šādas izmaiņas sev vai tuviniekam, nav iemesla kaunēties. Tās ir tikpat dabiskas kā ādas sausums vai matu sirmošana. Kā atgādina viens no pētniekiem – sabiedrība ir iemācījusies pieņemt zīdaiņu galvas īpašo smaržu, tad kāpēc gan nepieņemt arī novecošanas dabiskās pazīmes? Varbūt ir vērts skatīties uz to ne kā uz problēmu, bet kā uz vēl vienu dzīves posma iezīmi.
Raksts sagatavots pēc ārzemju preses materiāliem.
