Ludvigs Karvelis, mežu īpašuma Birztaliņas saimnieks
Ludvigs Karvelis, mežu īpašuma Birztaliņas saimnieks
Publicitātes foto

Ludvigs Karvelis: Meža nozare pastāvēs, bet grūti prognozēt, cik tā būs izdevīga meža īpašniekam 3

Ināra Groce, žurnāls “Baltijas Koks”
Gada nogalē tika godināti labākie mežu nozares darbinieki, kuriem pasniedza balvu Zelta čiekurs par nozīmīgu sniegumu nozares attīstībā. Laureātu vidū ir Ludvigs Karvelis, mežu īpašuma Birztaliņas saimnieks no Ludzas novada Zvirgzdenes. Žūrija novērtēja meža īpašnieka ieguldījumu produktīvas un noturīgas mežaudzes izveidē, cirsmu atjaunošanā un kopšanā, esošās meža infrastruktūras un ainavas plānošanā. Saruna ar Ludvigu Karveli par meža un sabiedrības mijiedarbību.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
FOTO. “Mani, 71 gadu vecu buku, neviens nemācīs!” Drāma ap Andra Bērziņa lomu izrādē vēršas plašumā 1
Krievijas televīzijā parāda karti ar valstīm, kuras Putins varētu apbruņot, lai uzbruktu “jutīgiem mērķiem” Rietumvalstīs 196
Kokteilis
Radošs, īgns, ambiciozs vai egoistisks: ko par tavu raksturu atklāj dzimšanas mēnesis?
Lasīt citas ziņas

Kāda bija pirmā iepazīšanas ar mežu?
Ar mežu esmu saistīts kopš bērnības, dzīvojām Krāslavas novadā pie Baltkrievijas robežas, māja atradās blakus mežam. Pēc vidusskolas absolvēšanas iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad – Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) Meža fakultātē, tā teikt ar otro piegājienu, jo šajā fakultātē bija liels konkurss. Praksi izgāju Dagdas mežniecībā, pēc akadēmijas pabeigšanas cerēju, ka tikšu atpakaļ uz Dagdu. Bet tā kā no Rēzeknes mežrūpsaimniecības bija norīkojums un stipendija, galvenais mežzinis norīkoja mani uz Ludzas mežniecību par mežziņa vietnieku. Vēlāk strādāju Zilupes mežniecībā par mežzini, Ludzas virsmežniecībā par virsmežziņa vietnieku, meža konsultāciju pakalpojumu centrā Ludzas nodaļā par vecāko mežsaimniecības konsultantu.
Meža apsaimniekošana un viss, kas saistīts ar mežu, ir kā hobijs. Kad sāku darba gaitas mežrūpsaimniecības (MRS) sistēmā, vairāk bija vēlēšanās kā mežsargam iet mežā, savā apgaitā, nevis strādāt vadošos amatos. Man ne visai gāja pie sirds būt vadītājam, ir jāatbild par citu darbiem, man labāk atbildēt par saviem darbiem un būt pie dabas, nevis tajos papīros.
Pa šiem gadiem vairākkārt mainījušās mežu apsaimniekošanas sistēmas un veicamie pienākumi. Kādreizējā mežrūpsaimniecības sistēma nebija slikta, toreiz gan nebija privāto mežu, bija kolhoza meži, kuros arī bija MRS kontrole. Mežsargam bija kompleksi pienākumi, viņam bija savs iecirknis, tagad saucam tās par apgaitām. Viņš to apgaitu ļoti labi pazina – visu mežizstrādi, jaunaudzes, atjaunošanu, pārējo ražošanu, sulas un slotas, medības, viss bija viņa rokās. Tagad sistēma ir sadrumstalota – meža dienests ierēdņu statusā kontrolē, uzrauga, soda, meža darbus organizē un izpilda citi – Latvijas valsts meži, meža īpašnieki, dažādi apsaimniekotāji, meža inventarizācijas veic entie taksatori, kuru lēmumus arī jebkurā brīdī var apstrīdēt un atcelt. Vienkāršam meža īpašniekam grūti orientēties, nepieciešamas konsultācijas. Bet katrā sistēmā, katrā reorganizācijā bija savi plusi un mīnusi. Tagad jau divus gadus esmu pensijā bez valsts darba un darbojos savā mežā.

Kāds mežs ir iekopts paša saimniecībā Birztaliņas?
Par kompensācijas sertifikātiem šeit iegādājos brīvu zemi, uz kuras bija arī mežs un aizaugošas lauksaimniecības zemes. Nebija domas nodarboties ar lauksamniecību, varētu raut visus krūmus un celmus, bet augsnes te nav auglīgas, paugurainas, purvi, mūsdienīgai tehnikai nav, kur apgriezties, tāpēc tika apstādītas ar mežu, lai nestāv dīkā. 30 hektārus apmežoju, un toreiz bija tā, ka ar Eiropas Savienības fondu atbalsta projektiem tika stimulēts veidot mistraudzes, tās arī iestādījām. Man tajās apmežotajās platības vairāk ir egles–bērza mistraudzes. Mežā pamatā ir Latvijas sugas, izņemot lapegli un sarkano ozolu. Ir ierīkotas egles, bērza, priedes, melnalkšņa, ozola, oša un lapegles plantāciju audzes. Vienu ozolu audzes hektāru Ābolniekos staltbrieži noskādēja, nograuza stumbriņiem mizu. Platība tika atjaunota ar egli, katru gadu kociņi tiek apstrādāti ar repelentiem. Mūsdienās bez šādas apstrādes mežu izaudzēt nav iespējams. Lielākas problēmas ir ar lielāku kociņu aizsardzību, kad pārnadži bojā stumbru mizu, ūdenstilpju tuvumā bebru radītie postījumi.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vai sabiedrība novērtē mežu kā nozīmīgu nozari? Vai mežu īpašnieki ir gatavi paši saimniekot vai pārdot citiem? Šobrīd ir daudz uzpircēju reklāmu un aktīva darbība šajā jomā.
Mežsaimniecība viennozīmīgi ir svarīga nozare Latvijas ekonomikai neatkarīgi no tā, kā būs ar Krieviju, vai kādreiz nākotnē tā atvērsies ar Sibīrijas mežu resursiem un nositīs cenas. Bet vienalga mežs būs vienmēr vajadzīgs, kaut vai tāpēc, lai ražotu skābekli un piesaistītu CO2.
Kad meža īpašnieki vēlējās pārdot savu zemi, tostarp mežu, es mēģināju atrunāt. Tas pirmais bums bija par tiem sertifikātiem, pārdeva tā, ka pat zem mājas zeme nepalika. Zviedri nopērk īpašumu, cilvēks dzīvo mājā, un pat pagalma nav, viņi nāca pretī, atstājot nelielu pleķīti, lai dzīvo, bet visapkārt apmežo, bija arī tādi gadījumi. Gribējās nopelnīt ar tiem sertifikātiem, ļoti daudzi tagad nožēlo, ka ir pārdevuši, bet Latgalei tas ir raksturīgi, ka zeme tad aizgāja. Jo lielāki meža īpašumi, jo loģiskāka un rūpīgāka ir meža apsaimniekošana.
Daudzu mazu meža īpašnieku nostāja ir: kāpēc mākslīgi atjaunot izcirtumus, mežs izaugs pats. Šobrīd lapu kokiem noiets ir uz urā. Cirtmets mazāks, ātri aug. Ludzas pusē ir daudz zviedru uzņēmumu, kuri lielas platības ir pārpirkuši. Zviedru uzņēmēji visus izcirtumus praktiski apmežo mākslīgi, līdz ar to skuju koku un bērza īpatsvars Latgalē būs stipri augsts, jo apmežojumi ir izcirtumos un lauksaimniecības zemēs. Priedei mums tādu smilšainu augšņu nav, reti kad gadās, mālainajās augsnēs egles vai bērza–egles mistraudzes veido. Hibrīdapses, papeles arī stāda.

Meža saimniekam labāk izvēlēties Latvijas koku sugas vai eksperimentēt ar jaunām un reģionam mazāk pazīstamām sugām?
Jāpieturas pie Latvijas sugām. Ja mežs tiek ieaudzēts mazproduktīvās lauksaimniecības zemēs un tiek veidoti plantāciju meži, tur gan var eksperimentēt – iestādīt papeli, hibrīdapses, tagad to piestādīts jau diezgan daudz. Citi pievēršas arī saldo ķiršu koksnei. Papelēm nopļauj ražu, stādīt nevajag, tās divas vai trīs reizes ataug pašas. Tagad runā, ka vajag dižskābardi stādīt, šis dienvidu koks Latgales klimatiskajiem apstākļiem nav raksturīgs, kaut gan, ja nebūs bargu ziemu, klimats mainās, tad arī dižskābardis augs, smuks, vērtīgs koks un koksne.
Mežeņus varam normatīvo aktu ietvaros iestādīt pie mājas apstādījumos. Ja vajag apmežot izcirtumu vai ieaudzēt mežu lauksaimniecības zemē, stādi jāiegādājas kokaudzētavās, nepieciešama izcelsmes etiķete un tiem jābūt piemērotiem konkrētajam reģionam, nedrīkst no Kurzemes izcelsmes sēklas izaudzētus stādus stādīt Latgalē, otrādi var. Ja trūkst stādu un gribas stādīt mežeņus, tie obligāti jāsertificē.

Tagad daudzos pētījumos iesaka dažādu koku sugu mistraudžu veidošanu, kā arī tīraudžu pārveidošanu par mistraudzēm, tas ir ieteiktais risinājums audžu noturības paaugstināšanai. Ko jums mežs ir iemācījis?
Visi procesi, kas notiek mežā, ir ļoti interesanti. Katru gadu nāk klāt kādas jaunas atziņas, un arī tās nav akmenī cirstas. Mežu ļoti stipri ietekmē laikapstākļi – vējš, sniegs, pārlieks mitrums, sausums, dzīvnieku un kaitēkļu bojājumi u. c., daba ienes savas korekcijas un rada dažādus nelabvēlīgus faktorus.
Periodiski parādās problēmas ar egļu audzēm, astoņzobu mizgrauzis. Stādi, audzē, un pēkšņi mizgrauzis visu noēd. Mums te pēdējos trīs gadus pēc kārtas bija problēmas arī ar bērzu audzēm. Snieglauzes un snieglieces ar ledainiem lietiem – lauzti un liekti koki lielās platībās, un visstiprāk cieš tīraudzes. Atziņa ir tāda, ka visizturīgākās ir mistraudzes, tās ir noturīgākas pret dabas kataklizmām, un šīm audzēm ir labāka pašregulēšanās un pielāgošanās spēja klimata pārmaiņu kontekstā. Kaut gan mistraudzēs ir sarežģītāka mežizstrāde – sortimentācija un tā tālāk, tomēr meža noturībai un nākotnes globālās sasilšanas kontekstā meža saimniekiem obligāti jāiet uz mistraudzēm. Ja kādai sugai ir problēma, blakus to pabalsta cita suga – eglīte nokalst vai mizgrauzis apēd, blakus paliek bērzs, ja bērzu ziemas sniegi noliec, blakām ir egle, un tas nodrošina meža saimniekam lielāku stabilitāti.

Reklāma
Reklāma

Kāds ir paša mīļākais mežs?
Visi koki jau vienādi mīļi. Jebkurai sugai būtu jāaug piemērotos apstākļos. Vispatīkamākais mežs ir priežu mētrājs. Mums te nav piemērotu augsnes apstākļu, jābrauc kilometri desmit, lai tiktu priežu mētrājā – retas priedes, brūklenāji un melleņu lauki.

Latvijas simboliskākie koki ir ozols un liepa. Cik populāras ir ozolu audzes?
Ozols ir vīrišķā spēka simbols un diženumu parāda. Ļoti daudz dižkoku ir ozoliem, tāpat arī uz lauksamniecības zemes aug ozoli. Latvija atrodas uz ozolu areāla robežas, varbūt, mainoties klimatiskajiem apstākļiem, būs cita situācija. Tagad mums ozola audžu ir tik maz daudzu apstākļu dēļ maz piemērotu augšanas apstākļu, lēni aug, koksnes noiets un kvalitāte, slimību un dzīvnieku bojājumi u. c.
Ozoliem vajadzīga auglīga augsne. Smiltīs tie neaugs. Sīlis jau piesēj pilnas priežu audzes, jo patīk smiltīs paslēpt ozolzīli, pēc tam pats neatrod. Bet kas tur no tiem ozoliem ir, tikai pamežs, tāpēc var braukt uz priežu audzēm, rakt ozolus un stādīt auglīgās augsnēs.

Meža nozare ir ļoti nozīmīga Latvijas valsts tautsaimniecībai, Latvija ir ceturtā mežainākā teritorija Eiropā. Apmēram puse Latvijas meža pieder valstij, pārējā meža lielākā daļa pieder privātās zemes īpašniekiem. Kāda ir nozares attīstības nākotne, īpaši uzsverot Eiropas zaļo kursu, kurš paredz noteiktu rīcību līdz 2050. gadam ceļā uz klimatneitrālu Eiropu?
Produktīvu, noturīgu un ilgtspējīgu mežaudžu veidošana ir būtisks ieguldījums klimata izmaiņu mazināšanā un klimata mērķu sasniegšanā. Mežaudzes piesaista gan vairāk CO2, gan mazina iespējamos riskus, ko rada ekstrēmu klimata situāciju varbūtības palielināšanās. Atkarīgs, kādi vēji pūtīs normatīvo aktu jomā Latvijā un Eiropas Savienībā. Svarīgi arī, kas notiks ar dabiskajiem meža biotopiem, kādus apgrūtinājumus paredzēs meža īpašniekiem. Pašlaik tur notiek lielais cīniņš, jo līdzās dabas vērtībām ir vajadzīga arī koksne, mēs nevaram bez koksnes. Un dabai mežs jāatstāj. Šobrīd tiek runāts par dabas aizsargājamo teritoriju paplašināšanu. Meža nozare pastāvēs, bet grūti prognozēt, cik tā būs izdevīga meža īpašniekam. Par saimnieciskās darbības aprobežojumiem meža saimniekam nav adekvātas kompensācijas, mežs tiek audzēts, kopts, aizsargāts, uzturēts, maksāts īpašuma nodoklis, bet ražas novākšanai ir aprobežojumi.
Vispār meža īpašniekiem, salīdzinot ar citu zemju kategoriju, ir ļoti daudz ierobežojumu arī saimnieciskos mežos. Un ko nozīmē mežs, piemēram, man pieder vairāki desmiti hektāri meža, maksāju nodokli, ir zemesgrāmata, tas it kā mans īpašums. Vienlaikus mans mežs kalpo visai zemeslodei un visai sabiedrībai, dabas daudzveidībai un zaļajam kursam – ražo skābekli, piesaista CO2. Manā mežā jebkurš brīvi brauc, sēņo, ogo, medī, atpūšas. Ko tik nedara, un visa sabiedrība gūst labumu! Valstij vajadzētu izvērtēt nodokļu politiku meža īpašniekiem. Tagad tiek diskutēts, ka nodokļu sistēma jāmaina, darbaspēka nodokļi jāsamazina, lai tos uzliktu īpašumiem, diskutē arī par koksnes realizācijas nodokļa paaugstināšanu. Bet netiek ņemta vērā meža sociālā vērtība un tas, ka katrs mežs kalpo ne tikai meža īpašniekam, bet visiem. Mežā tiek daudz ieguldīts gan darbs, gan laiks, gan līdzekļi, un tā vidēji 70 gadu, līdz tiek novākta raža, un ienākumi, izdalot ar šiem gadiem, nemaz nesanāk tik lieli. Tos nevar salīdzināt ar lauksaimniecisko ražošanu, kur ierobežojumi ir minimāli.

Latvijā ir veikta ES nozīmes biotopu kartēšana gan valsts, gan privātajos mežos. Dabas vērtību skaitītāji Latvijā atraduši Eiropas nozīmes biotopus vairāk nekā 300 000 hektāru platībā, tie pārsvarā atrodas ciršanas vecumu sasniegušos mežos. Kāds ir risinājums, lai saglabātu gan dabas vērtības mežos, gan arī mežu īpašnieki veiktu saimniecisko darbību?
Dabas aizsargājamās teritorijas ir vajadzīgas, arī vērtīgākie Eiropas nozīmes biotopi būtu aizsargājami. Kad sākās mežu biotopu kartēšana, īpašniekiem tika izsūtītas vēstules, un uzņēmēji sāka darboties – cirst mežus nost, jo baidījās, ka pēc tam nevarēs tos apsaimniekot. Dabas kartēšana ir jāveic, bet tas bija jādara pārdomāti. Žēl, bet daudzas dabai vērtīgas audzes tika nocirstas tikai tāpēc, ka bija kartēšana. Valsts mežos, protams, ne, bet privātajos jā. Tāpat ar lielajām putnu ligzdām – dažreiz raudāt gribas, kā meža īpašnieks, ieraugot lielu putna ligzdu, zāģē koku nost, lai tās ligzdas nebūtu un nebūtu uzlikti liegumi saimnieciskajai darbībai. Kaut kas tomēr nav kārtībā, un situāciju vajag mainīt, lai meža saimnieks ir ieinteresēts to koku ar lielo ligzdu atstāt un veidot mikroliegumu.
Vērtīgākie ES nozīmes meža biotopi būtu jāsaglabā, arī privātajos mežos, bet nepieciešama adekvāta kompensācija. Vairākās Eiropas Savienības valstīs mikroliegumus un citus aizsargājamus kokus, arī ekoloģiskos kokus, valsts atpērk pēc koksnes tirgus cenām, tie tiek pasargāti, un meža īpašnieks necieš zaudējumus. Vai tādas kompensācijas varēs atļauties Latvijā, tas ir sarežģīts jautājums. Iespējams, būs jāmeklē citi ceļi, lai ieinteresētu meža īpašniekus pasargāt šīs teritorijas.

Latvijā mežainākās zemes ir Ventspils novadā un Vidzemes reģionā. Cik lielām mežu platībām jābūt?
Ja izvērtē ieaudzētās platības pēdējās desmitgadēs un dabiski apaugušās lauksaimniecībā neizmantojamās zemes, piemēram, Ludzas novadā, domāju, Latgalē drīz panāksim Vidzemi un Kurzemi, ar jaunaudzēm vairāk, bet arī tas ir mežs. Uzskatu, ka vajadzētu tomēr neļaut apmežot vērtīgās lauksaimniecības zemes. Pašlaik pašvaldības meža ieaudzēšanai seko līdzi, lai saglabātu vērtīgas lauksaimniecības zemes, kā arī zemes nekustamā īpašuma nodokļa dēļ, jo par jaunaudzēm skuju un cietajiem lapu kokiem līdz 40 gadiem un mīkstajiem lapu kokiem līdz 20 gadiem šis nodoklis no meža īpašnieka netiek ieturēts. Toties visus pakalnus, nogāzītes, kur lielā tehnika netiek iekšā, būtu vēlams apmežot, lai zeme ražotu.

Kas mežā priecē meža saimnieku?
Pastaigājies pa mežu un redzi, kā tas aug. Kopjot jaunaudzes, paskatos uz izdarīto un uz priekšu, kas vēl jākopj, un tad ir redzams paveiktā rezultāts, kurš vainagojas priekā – jaunaudze skaisti izskatās. Prieks, ka mežs aug un iztur dabas kataklizmas, citi arī nav skādi nodarījuši – jaungada eglīšu cirtēji vai meža dzīvnieki, vai kaimiņu meža izstrādātāji.

Kā ietekmēs ģeopolitiskie notikumi?
Kā mēs varam zināt, kas tagad būs, cerams, ka trešais pasaules karš nebūs. Kas tajos mežos ir, mēs redzam Ukrainā – mežos notiek kaujas un tanki brauc, tiem ciršanas apliecinājumu nevajag. Ceram tikai uz to labāko.

Ludvigs Karvelis: Meža nozare pastāvēs, bet grūti prognozēt, cik tā būs izdevīga meža īpašniekam
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.