“Viņa mirdzēja kā klasiska dziedātāja,” teic Raimonds Pauls par Margaritu Vilcāni, kura šovakar beidzot sagaidīs savu jubilejas koncertu un arī izstādi 14
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šovakar Lielajā ģildē beidzot izskanēs gandrīz divus gadus gaidītais un vairākkārt pārceltais latviešu estrādes karalienes Margaritas Vilcānes jubilejas koncerts “Margarita. Melodija. Mode”, kurā viņu godinās virkne spilgtu un iemīļotu Latvijas mūziķu – Raimonds Pauls, Zigfrīds Muktupāvels, Normunds Rutulis, Intars Busulis, grupa “Carnival Youth” un citi, par skaņas pilnību rūpējoties arī Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim.
Unikāls notikums, kas veltīts dziedātājai, būs arī Margaritas Vilcānes skaistāko skatuves tērpu izstāde, kas Lielajā ģildē būs skatāma no sestdienas, 29. janvāra, līdz 26. februārim.
Lai arī pati Margarita Vilcāne atkārtoti paudusi, ka uz skatuves vairs nedziedās, viņas dziedātās dziesmas, dziedātājai klātesot, skanēs kādreizējās Valsts filharmonijas namā, vienīgajā darba vietā, ar kuru cieši saistīta Margaritas Vilcānes koncertdarbība. Te viņa dziedāja Rīgas Estrādes orķestrī (REO) un Ulda Stabulnieka vokāli instrumentālajā ansamblī “Tip Top”. Biļetes uz koncertu gan ir izpārdotas, taču Margaritas talanta cienītāji, cerams, to varēs noskatīties vēlāk, jo koncertu plānots ierakstīt video.
“To gan īsti nevar nosaukt par manu koncertu, taču tajā skanēs manas dziesmas,” koncerta priekšvakarā pasmaida Margarita, piebilstot: “Šis laiks ievieš savas korekcijas itin visā, piemēram, izmaiņas koncerta mūziķu sastāvos, tāpēc būs arī kāda daļa improvizācijas. Tomēr man visu mūžu ir paticis mainīgais, mazliet neparedzamais – tas ir visinteresantākais,” optimisma pilna teic dziedātāja.
Šajā un visos laikos dzīvesprieku viņai palīdz uzturēt ticība labajam: “Nāku no ļoti ticīgas ģimenes, lai arī neesmu ortodoksālas kristīgās mācības piekritēja. Man vieglāk dzīvē ir ticēt un pēc tam vilties, nevis visu laiku dzīvot neticībā, bailēs un skepsē – tas cilvēkam nav auglīgs stāvoklis.”
Tā kā viņa, nevarēja neviens
Starp Margaritas Vilcānes jubilejas koncerta viesiem, protams, ir arī daudzu dziedātājas izpildīto dziesmu komponists Raimonds Pauls. “Man ir prieks, ka notiek šāds koncerts, kurā varam izrādīt cieņu Margaritai. Viņa ir to pelnījusi, būdama izcila personība mūsu latviešu mūzikas vieglajā žanrā,” “Latvijas Avīzei”,” teic Maestro.
“Margarita un es, mēs esam tā paaudze, kas stāvējusi pie latviešu vieglās mūzikas pirmsākumiem. Margarita mirdzēja kā klasiska dziedātāja – vienmēr izmeklēti tērpi, garas kleitas, elegance. Turklāt viņa centās dziedāt tādas dziesmas, kurās ir ko dziedāt dziedātājai ar spēcīgu balsi – kurš katrs to nevarēja. Vēl tagad viens otrs mēģina, bet neizdodas – tas attiecas gan uz dziesmām, ko Margaritai rakstīju es, gan tām, ko viņai radījuši citi komponisti.
Margarita ir tā, kas nospēlēja ļoti lielu lomu mūsu estrādes zelta fonda veidošanā, vēlāk nāca klāt Viktors Lapčenoks, Nora Bumbiere un citi,” viņš piebilst.
“Atceros, kā Margarita pašos pirmsākumos dziedāja kopā ar pašdarbības orķestri Rīgas elektroarmatūras rūpnīcas klubā, Krišjāņa Barona ielā – tur viņu pamanīju un no turienes lēnā garā sāku aicināt viņu uz uzstāšanos Filharmonijā. Tas, kā tur strādājām, bija neticama slodze – lai tagad pamēģina kāds mūsu toreizējo režīmu. Divdesmit koncerti mēnesī! Izbraukājām visu Latviju krustām šķērsām.
Lai gan vēlāk mūsu ceļi šķīrās un abi turpinājām uzstāties atsevišķi, katrs savā kolektīvā, tas nekad neatsaucās uz mūsu attiecībām – reti ar kuru dziedātāju man līdz šai dienai ir tik labas attiecības kā ar Margaritu Vilcāni. Galu galā tieši viņa ir iedziedājusi divus trīs numurus, kas ir palikuši manā zelta fondā – “Ances romance”, “Tāls Parīzes radio” un “Cik labi, ja tu blakus man”,” saka R. Pauls.
Izrādās, ka “Balta saule” ar Ziedoņa Purva vārdiem, vienu no visu laiku populārākajām Margaritas Vilcānes dziesmām, komponists nemaz neuzskata par labāko dziesmu, ko viņš savulaik radījis dziedātājai abu radošās sadarbības laikā.
“Man vismīļākā ir “Tāls Parīzes radio” – tajā vienkārši sanāca kaut kas labs, Margaritai tur izdevās iemiesot kaut kādu iekšēju pārdzīvojumu, ko nemaz nevar tā izskaidrot. Viņa dziesmu izveidoja par to, kas tā ir, jo, to rakstot, sākumā par Margaritas balsi nedomāju – vienkārši veidojām koncertu programmas, mēģinājām kaut ko rakstīt. Šodien varbūt var pasmaidīt par to, kādi mēs toreiz bijām, izskatījāmies, bet tāds bija tas laiks.”
Kleitas kā pasaka padomju ikdienā
Neatņemama Margaritas Vilcānes priekšnesumu daļa allaž bija ne tikai melodija un spēcīgā balss, bet arī līdz pēdējam sīkumam rūpīgi izstrādātais artistiskais skatuves numurs, kurš nebija iedomājams bez skatuves tērpa.
Kopš 60. gadu beigām atbildīga par katru modelēto un izgatavoto Margaritas tērpu bija dziedātājas sirdsdraudzene un Rīgas Modeļu nama māksliniece un modele Ārija Punenova (1931–2018). Abas mākslinieces satikās 1967. gadā Monreālā EXPO izstādes laikā, kur Margarita uzstājās kā dziedātāja, bet Ārija – kā modele. Viņu draudzības iznākumā radās skatuves tērpi, kas kļuva par sava laika skatuves modes etalonu.
Vēl mirkli pirms Lielās ģildes došanās rekonstrukcijā ikvienam interesentam būs iespēja apskatīt multimediālu Margaritas Vilcānes skatuves tērpu izstādi Baltajā jeb Spoguļu zālē. Par kopējo izstādes norisi no sākumā līdz beigām gādājušas tās idejas autores – Latvijas Mākslas akadēmijas docētāja Barbara Ābele un modes dizainere Sintija Šustiņa.
“Kad savulaik Margarita mainīja dzīvesvietu no dzīvokļa Maskavas ielā uz brīnišķīgu savrupmāju Upesgrīvā, viņa bija sakārtojusi lielas somas ar kādreizējiem skatuves tērpiem, no kuriem vēlējās atbrīvoties, un viņas dēls (mūziķis Andris Vilcāns) tos atnesa Sintijai Šustiņai. Tolaik bijām šausmās par tādu Margaritas nodomu, mēģinot viņu pārliecināt, ka tie nav tikai viņas skatuves tērpi, bet arī tērpu modelētājas Ārijas Punenovas mākslas darbi,” atceras B. Ābele.
No kopumā 38 saglabātajiem tērpiem izstādē nokļuvuši 24 – daļa no tiem šobrīd ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja īpašums.
“Atlasījām tērpus, kas saistās ar konkrētām, leģendārām dziesmām, notikumiem un īpašām laikmeta liecībām. Starp kleitām ir, piemēram, arī Margaritas mīļākā melnā kleita, kurā viņa, apmeklēja teātri. Ir aktrises Elzas Radziņas dāvinātā melnā fliteru kleita, kas pārtapusi vairākas reizes. Katrai kleitai ir savs akcents, piemēram, pelēkzaļā kleita ar sudrabainu piespraudi un zelta aprocītēm ir no “Latviešu strēlnieku” cikla.
Apskatāma arī kleita, kurā dziedāta “Pēdējā lapa”. Izstādē ir arī “rimeiks” no baltās kleitas, kurā Margarita dziedāja slaveno “Balto sauli” – to nācās šūt no jauna, jo īstā kleita bija nolietojusies,” stāsta B. Ābele. “Margaritas Vilcānes skatuves tērpi bija sava veida pasaka, kas ļāva aizmirst padomju pelēko ikdienību,” viņa spriež.
