ESMU NOBAŽĪJIES PAR TO, KAS VAR NOTIKT AR  EIROPU:  Ir jārūpējas, lai Eiropas Parlamentā nenonāktu šķēlēji un Kremļa aģenti, bet otrkārt – būtu Eiropas padomē no veto principa jāatsakās par labu 75% kvalificēta vairākuma balsu principam, citādi Eiropas Savienība var vienkārši izjukt.
ESMU NOBAŽĪJIES PAR TO, KAS VAR NOTIKT AR EIROPU: Ir jārūpējas, lai Eiropas Parlamentā nenonāktu šķēlēji un Kremļa aģenti, bet otrkārt – būtu Eiropas padomē no veto principa jāatsakās par labu 75% kvalificēta vairākuma balsu principam, citādi Eiropas Savienība var vienkārši izjukt.
Foto: Zane Bitere/LETA

Mārtiņš Staķis: Esmu nobažījies par to, kas var notikt ar Eiropu 111

Anita DAUKŠTE, speciāli la.lv

Par Eiropas nākotni un Eiropas parlamenta iespējām ko mainīt tajā, kā jāsaprot politiķu retorika par gatavošanos karam, par ieroču nepieciešamību iedzīvotāju mājās un kājnieku mīnu nevajadzību uz robežas, Eiropas zaļā kursa korekcijām, kā arī investīciju iespējām Rīgā, saruna ar Rīgas domes deputātu, Rīgas mēru ( 2020 – 2023), partijas “Progresīvie” Eiropas parlamenta vēlēšanu saraksta deputātu kandidātu Mārtiņu Staķi.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts?
TV24
“Viss ir slikti!” Krievijas karavīrs raudot dalās ar notiekošo frontē
“Kad esi ko parādā VID, atgādinājumi nāk nemitīgi, bet, ja esi strādājošs pensionārs, neviens neatgādina…” Iveta par pensionāru iespējām saņemt pārrēķinu
Lasīt citas ziņas

Kāpēc izlēmāt kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās?
Esmu uzņēmējs, kurš uz brīdi ir izlēmis iet politikā. Kandidējot pašvaldību vēlēšanās un kļūstot par Rīgas mēru, mans mērķis bija pārvērst savas idejas un pārliecību reālpolitikā: es ticēju, ka pašvaldība var strādāt bez korupcijas, un tā arī notika; es ticēju, ka pašvaldības kapitālsabiedrības var tikt pārvaldītas godīgi un kārtīgi – tā arī notika. Es ticēju, ka rīdzinieki var saņemt daudz vairāk sociālajā jomā – un tas tika panākts: piemēram, 250 rīdzinieku ģimenes, kurās aug bērni ar funkcionāliem traucējumiem, var būt darba tirgū, pateicoties pašvaldības atbalstam. Šādi darbi sniedz gandarījumu, un es nenožēloju, ka esmu ienācis politikā. Bet! Es vienmēr esmu zinājis, ka esmu politikā uz laiku, un tāpēc man jābūt tur, kur attiecīgajā brīdī es, manuprāt, varu izdarīt visvairāk. Šobrīd mana pārliecība ir, ka vairāk Latvijas, savu vēlētāju labā, varēšu izdarīt, esot Eiropas parlamentā, nevis Rīgas domes opozīcijā.

Manuprāt, visi svarīgākie jautājumi, kas skar mani, manu ģimeni, Latviju – tiks pieņemti Eiropas gaiteņos – jo svarīgākais ir drošība, un šie jautājumi tiks izlemti tur. Mēs varam šeit runāt par drošību, bet, ja Eiropa kopumā nepamodīsies, tad drošības situācija neuzlabosies.
CITI ŠOBRĪD LASA

Drošības, Eiropas ārējās drošības jautājumus, šajās Eiropas parlamenta priekšvēlēšanu laikā kā savus mērķus ir uzsvērušas vairākas politiskās partijas. Piemēram, Nacionālā apvienība. Kāpēc vēlētājam, kam šie jautājumi ir būtiski, būtu jābalso par “Progresīvajiem” un Mārtiņu Staķi?
Es aicinu vispār nebalsot ne par vienu partiju, kurai pirmajā vietā nav drošības jautājumi. Drošība – tā ir pašsaprotama prioritāte. Ar ko mēs, “Progresīvie”, atšķiramies? Kamēr Latvijā būs cilvēki, kas ir nabadzīgi, kuriem ir grūti nosegt maksājumus un samaksāt par zālēm, ir slikta veselības aprūpes pieejamība – tikmēr būs partija “Progresīvie”. Kāpēc Skandināvijas valstīs ir laimīgākie cilvēki pasaulē? Arī tajās ir cilvēki ar minimālo algu un minimālo pensiju, bet viņi izjūt valsts solidaritāti, bagātāko pilsoņu atbildību un gatavību dalīties savos ieņēmumos; viņiem ir tāda pati medicīnas pieejamība un tādas pašas tiesības kā turīgajiem.

Mēs ticam, ka šādu sistēmu iespējams īstenot arī Latvijā, un to var panākt, darbojoties Eiropas parlamentā. Protams, mēs nevaram Latvijā nodrošināt, ka šeit būs tāda pati minimālā pensija, kā vidēji Eiropā, taču varam nodrošināt, ka to aprēķina tāpat, kā citur Eiropas Savienībā. Līdzīgi kā ar minimālo algu – to šobrīd aprēķina kā Eiropā, un ir vērts cīnīties, lai ar pensijām būtu tāpat.

Otra cilvēku grupa, ko pārstāv “Progresīvie”, ir tie, kas uztraucas, kas šobrīd notiek ar planētu. Uztraucas par to, vai nebūs milzīgas ekoloģiskas katastrofas, pie kurām varam novest paši sevi ar savu bezatbildīgo rīcību pret vidi un klimatu, nepietiekošām rūpēm par dabu, dzīvniekiem.

Tas ir stāsts par zaļo kursu, kas bija un ir viens no šībrīža Eiropas parlamenta lielajiem uzstādījumiem, ar virkni prasībām ES dalībvalstīm klimatneitralitātes nodrošināšanā, CO 2 emisiju mazināšanā, pārejā uz elektromobilitāti un citiem zaļināšanas nosacījumiem.
Tagad, EP sasaukuma darba izskaņas cēlienā parādās skepse par sākotnēji izvirzītajiem mērķiem un noteiktajiem termiņiem to sasniegšanā. Piemēram – vai tiešām var izdoties 2030. gadā atteikties no auto ar degvielas dzinējiem ražošanas? Vai tiešām lauksaimniekiem uzliktās vides prasības nav pārmērīgas un to konkurētspēju mazinošas?

Nenosakot termiņus, nebūs arī nekādas virzības. Manuprāt – termiņiem ir jābūt – gan ambicioziem, gan reāli sasniedzamiem. Ja varam neražot elektrību no oglēm – kāpēc to nedarīt? Ja daļu elektroenerģijas var iegūt no saules, vēja vai zemes siltuma – kāpēc nē? Bet mērķis šajā gadījumā ir izprotams un būtisks.

Visam pietiks naudas? Latvijas gadījumā zaļais kurss liek šķēršļus nākotnē kurināt ar malku un šķeldu. Bet tas šeit daļēji enerģētiskās drošības un neatkarības jautājums, jo malka un šķelda ir vietējais resurss.
Paskatīsimies no otras puses – enerģētisko neatkarību nodrošina arī saules paneļi, kurus Latvijas mājsaimniecības ir salikušas uz saviem jumtiem kuplā skaitā. Tas ir noticis sprādzienveidīgi, jo daudzi saprot, ka tas ir gan vides, gan enerģētiskās drošības jautājums.

Reklāma
Reklāma

Eiropas parlamentā par vides jautājumiem iestājas Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības politiskā grupa – tā ir grupa, kur mēs vēlamies būt, un ir svarīgi, lai tajā būtu Latvijas deputāti. Ir būtiski, lai mēs sēdētu pie grupas galda un runātu par Latvijai būtiskām problēmām, jo saprotams taču, ka mūsu problēmjautājumi ir citi, nekā, piemēram, Luksemburgai vai Itālijai. Latvija Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupā nav pārstāvēta, un būtu labi, ja mēs ar savu izpratni varētu, jā, var būt pavērst tās idejas vairāk reālpolitikas jomā arī vides un klimatneitralitātes jautājumos. Jo mūsu klimatiskajos apstākļos un pie esošā dzīves līmeņa no malkas apkurē nevarēsim atteikties, tas ir skaidrs, un tāpat jāsaprot, ka mašīnas ar dīzeļmotoriem arī vēl būs kādu laiku ilgāk.

Visi jautājumi, ko minējāt, ir motīvs, kas liktu Latvijas iedzīvotājiem piedalīties vēlēšanās? Balsotāju skaits Latvijā ir maz, jo lielākā daļa vēlētāju saka – kāda tur iespēja bija ko panākt astoņiem, tagad deviņiem deputātiem… Ko varat iebilst?
Eiropas Savienība radās kā sākotnēji ekonomiska savienība, lai sekmētu sadarbību starp valstīm, bet vienlaikus – arī saglabātu mieru Eiropā. Tā ir lieta, kas tagad būs jāmaina: nevis saglabāt, bet cīnīties par mieru Eiropā. Es uzskatu, ka šīs Eiropas parlamenta vēlēšanas ir tās, kurās nedrīkst palikt mājās. Mēs redzam, ka pietiek, ar vienu, diviem valstu pārstāvjiem Eiropas Padomē, – Ungārija ar premjeru Viktoru Orbānu, arī Slovākija ir pievienojusies – lai norautu stopkrānu Eiropas attīstībai. Jo mazāk šādu ždanokveidīgo vai Kremļa aģentu Eiropas parlamentā, jo vairāk tādu, kas tic Eiropas idejai, jo labāk. Tā būtu milzīga problēma Eiropas nākotnei, ja, neaizejot uz vēlēšanām pietiekamam proeiropeisku vēlētāju skaitam, izdotos iesūtīt šādus cilvēkus EP.

Jā, pirms 8 vai 12 gadiem mums likās – Eiropa ir miera un labklājības citadele, par ko tur cīnīties – šobrīd vairs tā nav.

Esmu nobažījies par to, kas var notikt ar Eiropu. Paskatīsimies uz ASV – tur Kongresā 9 locekļi vienkārši dricelē visu kongresu, jo bez viņiem nekas nevar notikt. Eiropā notiek kas līdzīgs – veto tiesību dēļ viens vai divi cilvēki Eiropas padomē, var izmainīt visu iedzīvotāju likteņus, neatbalstot 50 miljardu eiro paketi Ukrainai. Pirmkārt, tāpēc ir jārūpējas, lai EP nenonāktu šķēlēji un Kremļa aģenti, bet otrkārt – būtu Eiropas padomē no veto principa jāatsakās par labu 75% kvalificēta vairākuma balsu principam, citādi Eiropas Savienība var vienkārši izjukt.

Eiropas arī Latvijas politiķu retorikā pēdējā laikā ir termins “gatavošanās karam”. Uz to var skatīties duāli – no vienas puses, vienmēr ir jābūt brīdinātam par potenciāli bīstamu situāciju un tai jāgatavojas; no otras puses – vai runas, cik ļoti mums jāgatavojas un cik ļoti mūs vajā dažādas problēmas šajā procesā, nav piespēle Krievijas naratīvam – “tūliņ tiksim galā ar Ukrainu, nāks kārta Eiropai un Baltijas valstīm būs beigas”?
Kaut kādā ziņā šī tēma ir izdevīga Krievijai, jo, rūpējoties par savu drošību, Eiropas valstis mazāk dod ieročus Ukrainai. Es piekrītu – politiķiem vajag vairāk piedomāt par to, ko viņi runā. Manuprāt, galvenajam vēstījumam jābūt šādam: Mēs bijām droši agrāk, mēs esam drošībā šobrīd, bet mums ir jāiet tālāk, lielākiem soļiem uz to, lai garantētu vēl lielāku drošību. Tāda ir atšķirība. Ja pirms 10 gadiem mēs varējām atļauties nedomāt par obligāto militāro dienestu, vai par pretgaisa aizsardzību, tad tagad ir par to jādomā, un jāievieš daudz īsākos termiņos. Un mēs to izdarīsim. Es esmu eirooptimists, un aicinu arī citus tā raudzīties uz drošības situāciju – esam citkārt tikuši, un arī tagad tiksim galā.

Tempi gan varētu būt labāki – karš Ukrainā ilgs jau teju 2 gadus, bet Eiropa tikai nupat sākusi kāpināt militārās rūpniecības jaudu. Līdz šim bija tikai tāda ieroču noliktavu iztukšošana….
Vēstījumi par gatavošanos karam jau nav tik daudz Latvijai, cik vecajai Eiropai: Latvija ļoti labi saprot savus izaicinājumus. Ir svarīgi nostiprināt izpratni, ka Eiropas fronte ir Ukrainā. Ja tā uz šo jautājumu raudzīsies tā: tā ir mūsu fronte, kas ir Ukrainā, nevis Ukrainas problēma attiecībās ar Krieviju. Ja Ukrainas fronte kritīs, nākamā ir Eiropas līnija. Izskatās, ka pamazām tas tiek saprasts – paziņojumi par jaudu kāpināšanu artilērijas lādiņu ražošanai līdz 1, 4 miljoniem par to liecina. Jā, nav tik daudz, kā Krievija var saražot, bet tas ir stipri vairāk nekā līdz šim.

Lielākajā daļā Eiropas fondu līdzekļu izmantojuma aprakstos ir minēts, ka tie nedrīkst tikt lietoti militārām vajadzībām. Manuprāt, tā ir pirmā lieta, ko vajadzētu mainīt – ja, piemēram, ES dod naudu tilta būvniecībai, tad lielākām iespējām saņemt finansējumu jābūt, ja tilts nodrošina militāro mobilitāti. Ja tiek būvēts bērnudārzs, lielāka iespēja tam saņemt finansējumu tad, ja zem tā tiek izbūvēta bumbu patvertne. Jāmaina ES fondu nosacījumi šajā jomā, un tad mainīsies domāšanas paradigma Eiropā drošības garantijās.

Baltijas valstu aizsardzības ministri vienojušies par Baltijas aizsardzības līnijas izbūvi. Aizsardzības ministrs Andris Sprūds izteicies, ka līnija varētu tikt izbūvēta 10 gadu laikā. Vaicāju jums kā aizsardzības ministra padomniekam – ja tik ilgi – vai vispār ir jēga būvēt?
Es neredzu nevienu veidu, kā to izdarīt ātrāk. Pat, ja tam veltītu visas pasaules naudu, pat tad tas aizņemtu vairākus gadus. Aizsardzības līnija nav vienkārši zona, kur izliek kājnieku mīnas. Varbūt kādam varētu šķist tieši tik vienkārši, bet tā nav. Un šeit neviena valsts nevar būt vājais posms, jo tā katra labāk pārzina apvidu, kas jāaizsargā un jāaprīko. Es domāju, ka šī līnija ir vajadzīga, vienlaikus nepārspīlējot tās nozīmību.

Visreālākie iebrukuma virzieni vienalga būtu lielie ceļi caur Suvalku koridoru. Aizsardzības līnija ļoti reāli palīdzētu novērst jebkādu hibrīduzbrukuma veidu, kādus redzējām uz robežas ar Baltkrieviju.

Mums ir jāuzticas Nacionālo Bruņoto spēku viedoklim, ka aizsardzības līnijā nevajag nevadāmas kājnieku mīnas un nav jāatkāpjas no dalījas Otavas konvencijā, kas šādas mīnas aizliedz?
Redziet, es neesmu tikai politiķis, bet arī zemessargs. Man kā zemessargam pat prātā neienāk komentēt sava komandiera lēmumu.
Subordinācija šeit ir pilnīgi skaidra: ja armijas augstākā virspavēlniecība ir pret to noraidoša, tad es kā zemessargs to nekomentēšu. Ja politiķi vēlas par to spriest – jā, runāt var. Taču ņemsim vērā – Otavas konvenciju ir parakstījušas 164 valstis. Vai tad tas būtu bez iemesla? Iemesls bija vājprātīgais cilvēku, īpaši bērnu skaits, kas tika sakropļoti šādu mīnu darbības rezultātā. Neaizmirsīsim, ka aiz šīs konvencijas stāv, visvairāk sirds deg par to Kanādai, NATO grupas līdervalstij Latvijā, kas ir mūsu drošības garants. Tas, ka mēs esam NATO un sabiedrotie ir ar mums, arī mums uzliek zināmus pienākumus.

Publiskajā telpā parādījusies diskusija, vai šajos nemierīgajos laikos nevajadzētu katram turēt ieroci mājās. Savulaik Zemessardze tika atbruņota, vai ir pienācis laiks paplašināt personu loku, kam ir ieroči?
Zemessardze ir smalkjūtīgi klusējusi par to, ka šobrīd zemessargiem ieroči mājās ir. Bet varu apliecināt, ka ne visiem, bet daļai zemessargu ieroči mājās ir, un viņi zin, ko ar tiem darīt tajā dienā, kad tas būs vajadzīgs. Es esmu skeptisks jautājumā, vai ieročus mājās vajag pilnīgi visiem zemessargiem, jo ir nianses – nevajadzētu visiem zemessargiem braukt uz mācībām ar mājās turēto ieroci. Daudzi brauc ar sabiedrisko transportu, un cilvēks ar ieroci transportā – nav laba doma.

Bet iedzīvotājiem? Iedzīvotājiem vajag mājās ieročus?
Atzīšos, ka šajā jautājumā esmu stipri konservatīvs – esošā ieroču aprites kārtība Latvijā ir tik stingra, ka ierocis mājā katram, kas to drīkst pirkt, iziet medicīnisko komisiju un atbilstoši glabā, varētu arī būt. Tikai nevajag aiziet galējībās, kādas ir ieroču glabāšanā kā Amerikā.

Kad es biju kā Rīgas mērs mācībās ASV, bija vairāki Amerikas pilsētu mēri, kas teica – tikai, Dieva dēļ, neievazājiet pie sevis to ieroču visatļautību, kas ir pie mums. Iedomājaties – ASV cilvēkam mājās var būt pat 100 ieroču, kas mētājas bez seifa… Viņam, piemēram, 10 no tiem nozog, un nav nekādas kriminālatbildības – un lielākā daļa noziegumu notiek tieši ar zagtajiem ieročiem. ASV pilsētu mēri atzina, ka viņu galvenā problēma ir ieroči un narkotikas, viņi atzina, ka skaudību raugās uz Eiropu, kur šis jautājums ir salīdzinoši sakārtots.

Otrs stāsts ir bumbu patvertnes. Rīgā ir apzinātas ēkas, kur tādas varētu būt. Vai tiešām valdības uzliktie termiņi – līdz gada beigām pielāgot patvertņu vajadzībām ēkas – jums šķiet reālistisks?
Ja valdība to reāli iecerējusi realizēt – lai iedod iespēju pašvaldībām aizņemties ar šādu mērķi. Esmu pārliecināts, ka pašvaldības to izdarīs superātros termiņos.

To esmu redzējis Ukrainā – arī tur ir tādas pašas tipveida skolas, kā pie mums, celtas vēl padomju laikā – tās ir pielāgotas. Ir padziļināti pagrabi, izveidotas rezerves izejas – tas nav tik dārgs pasākums. Mums nevajadzētu aizrauties ar augstiem standartiem un bieziem papīra slāņiem, kur tos apraksta, jārīkojas vienkāršāk. Var arī motivēt ar grantiem iedzīvotājus un māju apsaimniekotājus, kuri ir gatavi pielāgot ēkas, kaut vai iztīrot mājas pagrabu.

Jūs šobrīd esat Rīgas domes opozīcijas deputāts un kritiski izsakāties par tagadējo Rīgas vadību – īpaši satiksmes jomā, kritizējat par neizdarībām ielu bedru lāpīšanā. Vai savstarpējais negatīvisms, kas pašvaldības kontekstā dveš no “Progresīvo” un “Jaunās Vienotības” attiecībām, galu galā nenāk par labu citam bijušajam Rīgas mēram un arī EP vēlēšanu kandidātam – Nilam Ušakovam?
Kādi vēl ir varianti? Nekritizēt? Esmu pārliecināts, ka visi mani priekšlikumi Rīgas budžetam tiks noraidīti, vienīgais ko es varu – norādīt, ko es darītu savādāk, ja es būtu Rīgas mērs. Kaut vai to pašu ielu uzturēšanas līgumu es būtu uztaisījis pilnīgi savādāk, uz ko arī pēdējos 2 gadus aicināju Satiksmes departamentu – neatlieciet uz pēdējo brīdi, bet viņi tieši tā ir izdarījuši.

Atgriežoties pie EP vēlēšanu tēmas. Ko jūs uzskatāt par saviem lielākajiem konkurentiem?
Kā proeiropeisks politiskais spēks mēs uzskatām par pienākumu strādāt, lai vērstu Eiropas politiku par labu Latvijai. Šajā žanrā galvenie konkurenti mums ir “Jaunā Vienotība” un “Latvijas Attīstībai”.

Jaunās vienotības stratēģija visās vēlēšanās ir viena un tā pati: tā necenšas teikt, ka viņi ir vislabākie, bet cenšas pārliecināt vēlētājus, ka citi ir sliktāki. Kāpēc tad jūs esat labāki par viņiem?
Es neesmu drošs, ka tur daži labi no JV nav aizsēdējušies. Tas, ka JV uzsver – tur jābūt tikai tiem, kas zina, kā lietas EP notiek, patiesībā to tikai apliecina. Manuprāt, nonākot EP, tās Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības politiskā grupā, kur šobrīd ir 70 deputātu, bet, ceru, pēc vēlēšanām būs vēl vairāk, ir jāizrunājas ar katru no viņiem, lai veicinātu izpratni, kas ir Latvija un ko mēs kā tās pārstāvji vēlamies panākt.

Tā tikai liekas, ka 8-9 deputāti EP neko nevar panākt. Tā nav! Es atceros, kā mazā Rīga spēja panākt Eiropas pilsētu iesaisti Ukrainas atbalstā. Vienkārši kāda no starptautiskām sanāksmēm cēlāmies augšā kopā ar Viļņas mēru un teicām – jādara! Tikāmies ar Volodimiru Zeļenski, izveidojām akciju Generators of Hope, sūtot ģeneratorus Ukrainas pilsētām. Rīga kļuva starptautiski redzama. Tā ir jārīkojas – jāiet un jārunā.

Ja runājat par aizsēdēšanos Eiropas institūcijās: Valdis Dombrovskis jau trešo reizi varētu tikt nominēts Eiropas komisāra amatam. Eirokomisāra amats ir jāatstāj JV iekšējai cīņai, vai arī jānominē kāds cits?
Es domāju, ka to noteiks vēlēšanu rezultāts. Lai gan jābūt būtu tā, ka izšķirošs faktors ir cilvēka piemērotība amatam. Es neteiktu, ka šis amats ir pielaulāts “Jaunajai vienotībai”. Es aicinātu “Progresīvos” arī par to pacīnīties.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.