Pasaulē
Eiropa

“Mēs norāvām krieviem masku.” Intervija ar ģenerāli Devi Čankotadzi10


Gruzija, 2008. gads, karavīrs ved sievieti Gori pilsētā.
Gruzija, 2008. gads, karavīrs ved sievieti Gori pilsētā.
Foto: Atis Klimovičs

Bijušais Gruzijas bruņoto spēku štāba priekšnieks ģenerālis DEVI ČANKOTADZE uzskata, ka sevi cienošai tautai ir sevi jāaizstāv. Vislabākais apstiprinājums šim apgalvojumam ir Gruzijas pretošanās Krievijas iebrukuma laikā 2008. gada augustā.

Tā bijusi nevienlīdzīga cīņa, kas atnesusi ciešanas un cilvēku upurus. Un tomēr, neraugoties uz visiem zaudējumiem, ieguvums ir lielāks – tā ir neatkarīgas Gruzijas valsts pastāvēšana, tā intervijā izsakās D. Čankotadze.

Ģenerālis Devi Čankotadze: “Tauta pati izšķirs, ko darīt un ko nedarīt, taču tai jābūt brīvai.”
Foto: Atis Klimovičs

Nedaudz vārdu par jūsu karavīra biogrāfiju!

D. Čankotadze: Sāku dienēt padomju laikā, 1978. gadā iestājos Tbilisi artilērijas karaskolā, ko pabeidzu 1982. gadā. Tiku nosūtīts uz Tālajiem Austrumiem, kur nodienēju astoņus gadus padomju armijā. Kad 1989. gada 9. aprīlī Tbilisi tika izklīdināta demonstrācija, to zina visa pasaule – gāja bojā mūsu civiliedzīvotāji, uzrakstīju iesniegumu par atvaļināšanos un atbraucu uz Tbilisi. Kad sāka veidoties nacionālā armija, tiku iecelts par Nacionālās gvardes 1. bataljona 3. rotas komandieri. Un tā pa karjeras kāpnēm, līdz 2013. gadā aizgāju pensijā.

Kā uzzinājāt par notikumiem Tbilisi?

Zināju par mītiņu, ka iedzīvotāji pieprasīja neatkarību Gruzijai, prasīja atdalīšanos no PSRS. Cilvēki izgāja ielās pie parlamenta ar šo prasību. Tolaik Rodionovs komandēja Aizkaukāza kara apgabalu un viņš pielietoja spēku. Izmantoja indīgas vielas, cieta civiliedzīvotāji – sievietes, bērni.

Par to uzzināju no avīzēm, arī pa telefonu, viss tika pavēstīts mājienos, jo sarunas tolaik noklausījās. Todien uzrakstīju iesniegumu. Mani mocīja divus trīs mēnešus, tad atbrīvoja. Man nebija šaubu, ka jādodas mājās. Lēmumu pieņēmu pats, tiklīdz uzzināju patiesību par to, kas notiek.

Toreiz – 1988., 1989. gadā – bija pirmās pazīmes, ka valstis – ne tikai Gruzija, arī citas – obligāti pieprasīs neatkarību. Komunistiskā iekārta nevienu vairs neapmierināja. To varēja redzēt it visur, un pēdējais piliens man bija 9. aprīlis. Neatkarība mums atnesusi daudz smagu pārbaudījumu, esam zaudējuši cilvēkus, 20% teritorijas.

Dienvidosetija un Abhāzija vienatnē pat vārdu nebilstu, visu sarīkoja ziemeļu kaimiņš, gadiem gatavoja augsni, un tas noveda pie kara. Esam ļoti augstu cenu samaksājuši.

Kur dienējāt 2008. gadā?

Tolaik biju artilērijas brigādes komandieris. Man nebija zaudējumu – neviena bojāgājuša karavīra vai virsnieka, bija viens smagi ievainotais, kas tika izglābts. Gruzīnu artilērija savus uzdevumus izpildīja par visiem simt procentiem. Tā sevi saglabāja, bija tehnikas zaudējumi, taču ne cilvēki.

Tas bija karš, kurā centāmies pēc iespējas ātrāk izpildīt savu uzdevumu. Paši redzat spēku samērus – vienā pusē 160 miljoni, viena sestā daļa zemeslodes, to nespēja uzvarēt nedz Hitlers, nedz Napoleons. Ļoti lielus zaudējumus nodarījām, viņi gan to slēpj. Bet es pats redzēju ar savām acīm. Iznīcinājām tehniku un cilvēkus.

Visa kara galvenā jēga, ko gruzīnu karaspēks spēja izdarīt, – noraut miera uzturētāju masku no krievu armijas. Viņi ieveda armiju un parādīja savu agresivitāti un reālo seju. Un pēc tam visa pasaule atzina viņus par okupantiem.

Maskava apgalvo pretējo – tas bija Saakašvili, kas atklāja uguni uz mierīgo Chinvali.

Kādēļ lai Saakašvili šautu uz savu valsti, uz savu teritoriju – tas ir nonsenss. Es taču nevaru iesākt karu savā teritorijā. Padomājiet par šiem vārdiem! Tā ir mana teritorija, osetīni ir mana tauta, abhāzi ir mana tauta, viņi ir mūsu brāļi, mūsu teritorija! Tas ir tas pats, ja Putins, piemēram, sāktu bombardēt Ļeņingradu un teiktu, ka viņam tas jādara, jo tur grasās ienākt amerikāņi.

Kāda bija situācija 2008. gada 7. un 8. augustā?

Mana brigāde tolaik dislocējās Gori, man bija cieši sakari ar mūsu miera uzturētājiem Chinvali tuvumā, kas patiešām arī bija miera uzturētāji. Un viņi karoja visos virzienos jau nedēļu pirms tam. Mums jau nedēļu pirms tam bija bojāgājušie – policisti, karavīri, mierīgie iedzīvotāji. Karš jau noritēja. Un 8. augustā mēs jau bijām spiesti atbildēt.

Uz ko jūs atbildējāt?

Tātad – bija miera uzturēšanas līnija, kam vienā pusē bija gruzīni, otrā – osetīni un krievu miera uzturētāji, un tad viņi sāka apšaudīt mūsu posteņus. Ar katru dienu šīs apšaudes kļuva spēcīgākas. Bija ievainotie un kritušie. Bija arī informācija, ka vēl nedēļu pirms tam mūsu teritorijā bija ieradušās Krievijas 58. armijas daļas – Chinvali jau bija ienācis radiotehniskais bataljons, specnaza bataljons, galvenokārt čečenu bataljoni “Vostok” un “Zapad”.

8. augustā viņi jau sen bija tur iekšā. Kā tas varēja būt iespējams? Pārvest pāri Rokas kalnu pārejai 40 tūkstošus cilvēku un tehniku vienā dienā, ja nav iepriekš veikta sagatavošanās – nav ne bāzu, ne pārvietošanās maršrutu –, tas nav iespējams. Esmu karavīrs, zinu – lai pārvietotu vienu divīziju tādā attālumā, ir nepieciešama vismaz nedēļa, bet te ienāca vesela armija. Divu dienu laikā tā atradās tur. Tas visu izskaidro – viņi tur bija jau iepriekš.

Kad atklāja uguni jūsu artilērijas brigāde?

Mēs atklājām uguni pa tiem mērķiem, kurus bija atklājuši mani izlūki un speciālas izlūkvienības, kas strādāja aizmugurē, uz Chinvali neviens nešāva. Starp citu, nofilmētajā materiālā pēc 10. augusta redzams, ka Chinvali nav sagrauta.

Tika šauts pa pretinieka mērķiem. Šāvām uz tanku kolonnām, kas nāca no Znauri puses, no tuneļa puses. Savu spēju robežās apturējām un aizkavējām kustību. Un to izdarījām, neraugoties uz to, ka debesīs bija pilns ar krievu lidmašīnām. Krievijas 4. gaisa spēku armija pat stratēģiskos bumbvedējus bija pacēlusi gaisā. Bombardēja visu Gruzijas teritoriju. Gruzijas lidlauki tika bombardēti.

Viņi bombardēja arī mūsu artilēristus. Mūs glāba tas, ka artilēristi bija labi sagatavoti un visu laiku atradās kustībā. Apstājās tikai, lai atklātu uguni un uzreiz uzsāka kustību. Viņi kustējās pa ģeometriskām figūrām, kad saņēma pavēli šaut, to izdarīja un brauca tālāk. Tas viņus arī izglāba, jo uzreiz uz to vietu tika vērsts avio trieciens. Mūsu artilēristi karoja trīs dienas.

Kā šobrīd skatāties uz šo karu, kam noslēdzoties Gruzijai nav varas pār 20% savas teritorijas?

Es tomēr uzskatu, ka pats galvenais uzdevums tika izpildīts – mēs norāvām no krieviem šo miera uzturētāju masku. Visa pasaule saprata, ka tur nav nekādu miera uzturētāju. Tur ir tikai okupanti, kas vienmēr centīsies izdarīt visu ļaunāko, lai Gruzija zaudētu savu neatkarību.

Kādi ir agresijas iemesli?

Krievi jau neskatās uz Gruziju, bet reģionu kopumā un tas ir sarežģīts. Te ir armēņu jautājums – Armēnija ir atrauta no Krievijas, lai gan tur atrodas Krievijas armijas bāze. Tā pati Irāna – izejas nav, ceļš bloķēts. Gruzijai kā transporta koridoram ir liela nozīme Krievijai, un viņi to neslēpj. Tādēļ Gruzijai vienmēr jābūt gatavai dažādiem pārsteigumiem, jo Gruzijas neatkarība Krievijai nav vajadzīga.

Gruzijā vairs nav diskusiju par nepieciešamību virzīties uz Rietumiem?

Tas jau sen izdarīts, tika sarīkots referendums, un cilvēki pārliecinoši pateica, ka vēlas Gruzijas iestāšanos NATO un tas ir nostiprināts konstitūcijā – ko lai mēs vēl spriežam! Lielākā daļa sabiedrības vēlas dalību Eiropas Savienībā un NATO. Visas problēmas ir tieši saistītas – Krievija saskata draudus, ka te tiks izveidotas NATO bāze un līdz ar to tiks slēgti ģeopolitiskie koridori. Ja nebūtu bāze Armēnijā, ja nebūtu plānu nākotnē ar Irānu, Gruzijai liktu mieru.

Vēlreiz atgriežamies pie 2008. gada – bieži dzirdēts, ka gruzīniem nevajadzēja izprovocēt krievus.

Tā nebija izprovocēšana. Kad tava pretinieka regulārā armija pārkāpj tavu robežu – tas ir karš. Katra sevi cienoša valsts, sevi cienošs prezidents dos pavēli uzsākt karadarbību. Nav taisnība, ka par karu jāuzskata vienīgi masveida bombardēšanas. Ja tavas valsts robežu pārkāpusi pretinieka armija, vismaz viena rota – tas uzskatāms par kara pieteikumu.

Bet 2008. gadā nevis viena rota, viņi veseliem bataljoniem ienāca iekšā. Mūsu virspavēlniekam nekas cits neatlika kā dot pavēli atklāt uguni pa pretinieka spēkiem, un viņš to arī izdarīja. Tā nav provokācija – nav solīdi tā apgalvot. No militārā aspekta – tas ir kara pieteikums.

Aizvadītie nepilni trīsdesmit gadi bijuši ārkārtīgi smagi – gan kara darbība, gan ekonomisks sabrukums, bet kāds ir ieguvums?

Bija grūti, daudz problēmu radīja pieredzes trūkums un nekompetence, taču ar galveno uzdevumu mēs tikām galā. Padomju Savienības laikā te atradās Aizkaukāza kara apgabals ar štābu. Pēc tam, kad mūsu valsts ieguva neatkarību, krievu armijas daļas palika Gruzijas teritorijā.

Vajadzēja tās steidzami izvest ārā. Un visi politiķi bija orientēti uz šo mērķi, un visas daļas, tāpat kā šis štābs, tika izvestas. Tas bija galvenais sasniegums. Tas kalpoja par galveno agresijas iemeslu. Ja līdzīgi citām valstīm Gruzijai būtu līgums ar Krieviju par bāzu atrašanos – esmu pārliecināts – kara nebūtu. Bet, izvedot karaspēku, mēs ieņēmām nepiekāpīgu pozīciju un saņēmām šos karus.

Sasniegtais – vai neatkarība ir labāka par atkarību?

Saistītie raksti

Protams, neatkarība ir labāka. Tauta pati izšķirs, ko darīt un ko nedarīt, taču tai jābūt brīvai, lai pareizi pieņemtu lēmumu. Ja šeit atrodas citas valsts bāze, ja šo valsti pārvalda no ārpuses, tad nav iespēju brīvai gribai. Tautai ir liels spēks – tā pati pieņems pareizo lēmumu, bet ir jārada atbilstoši priekšnoteikumi.

Un mēs to nodrošinājām – tie cilvēki, kas gāja bojā – karavīri un civiliedzīvotāji –, panāca, ka tauta pati pieņem lēmumus. Lūk, galvenā neatkarīgas valsts iezīme. To esam sasnieguši. Lai gan vēlreiz pateikšu, ka par to samaksāta milzīga cena.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA/AFP
Pasaulē
Somijā nav reģistrēts neviens jauns Covid-19 gadījums
1 diena
LE
LETA
Pasaulē
Pasauli pārsteidz tvitera konts, kas parādās, meklējot vārdu “rasists” 1
1 diena
VS
Viesturs Sprūde
Pasaulē
“Honkongā baidās, ka viņu dzīvesveids, ko Ķīna solīja, ir apdraudēts!” Kādēļ tūkstoši aizceļo
1 diena

Lasītākie

ĢK
Ģirts Kasparāns
Latvijā
“Es no darba nebaidos.” Saruna ar Guntaru Raču par krīzi, mūziku un dārzkopību 1
Intervija 1 stunda
LE
LETA
Latvijā
“Iveta, izslēdziet cirku, Pampāļu teātri, un, lūdzu, bez grimasēm!” Saeimas sēdi pārtrauc asa kritika 1
3 stundas
LA
LA.LV
Pasaulē
Politologs Viņķelis par armiju ASV ielās, Trampu kā autoritāru vadoni un “klusējošajiem republikāņiem”
13 minūtes
LE
LETA
Latvijā
Covid-19 apkarošanas likums pieņemts. Vai tas palīdzēs arī izkļūt no krīzes?
1 stunda
LE
LETA
Ekonomika
Cik pērn nopelnīja finanšu izlūkošanas dienesta priekšniece Ilze Znotiņa? 5
5 stundas