Pasaulē
Citur

Gaidāms politiski karsts pavasaris. Ata Klimoviča reportāža no Gruzijas0


Tbilisi jau gadsimta ceturksni mitinās daudz gruzīnu bēgļu, kas tika padzīti no savām mājām Abhāzijā un Dienvidosetijā. Centrālā tirgus pārdevēja Manana iepriekš dzīvoja Suhumi.
Tbilisi jau gadsimta ceturksni mitinās daudz gruzīnu bēgļu, kas tika padzīti no savām mājām Abhāzijā un Dienvidosetijā. Centrālā tirgus pārdevēja Manana iepriekš dzīvoja Suhumi.
Foto: Atis Klimovičs

Pirms trīsdesmit gadiem vien retais Gruzijas iedzīvotājs varēja iedomāties, ka neatkarīgas demokrātiskas un attīstītas valsts izveidošana izrādīsies tik smags un ilgs process.

Šie gadi pagājuši smagos pārbaudījumos, brīžiem, vismaz no malas raugoties, vai gluži neizturamos, taču tie tā arī nav spējuši sagraut gruzīnu nācijas dzīvesprieku un vēlmi pašiem lemt savu nākotni. Punu šajā laikā nav trūcis un diezin vai bez tiem izdosies iztikt arī nākotnē.

Vismaz pašreizējā stīvēšanās par parlamenta ievēlēšanas kārtību starp valdošo partiju “Gruzijas sapnis” un opozīciju to tikai apstiprina. Sagaidāms, ka, siltākam laikam iestājoties, galvaspilsētas Tbilisi centrā aizvien biežāk norisināsies protesta akcijas.

Demonstrantu noskaņojums un aicinājums valdībai nodrošināt godīgas vēlēšanas vēlreiz atgādina to, cik ērkšķains mēdz izrādīties sabiedrības demokrātiskās izglītošanās ceļš. Ar mantojumu, kas ticis atstāts pēc septiņdesmit padomju okupācijas gadiem, joprojām nākas rēķināties.

Tāda izrādījusies vēstures bagāža, kuru vēl smagāku un gandrīz vai nepanesamu aizvadītajos trīsdesmit gados padarījusi maigāka vai, tieši pretēji, atklāti draudīga Krievijas agresija.

Nav trūcis tikpat kā nekā – no separātistu bruņotas atbalstīšanas Dienvidosetijā un Abhāzijā, gruzīnu preču boikota, gāzes padeves atslēgšanas pašā aukstākajā ziemas laikā līdz pat klajam Krievijas armijas iebrukumam Gruzijā 2008. gadā.

Tagad robežas tuvumā krievi izveidojuši daudzas armijas bāzes, bet politikā panākuši tādas Gruzijas valdības izveidošanu, kas lēnām soli pa solim cenšas virzīt valsti Krievijas virzienā. Tās darbība iekšpolitikā, šķiet, ir vērsta uz viena galvenā mērķa sasniegšanu jeb varas saglabāšanu ar jebkuriem līdzekļiem.

Ziemassvētki Kahetijā pie Nekresi ciema

Par godu uzvarai pār svešzemju iebrucējiem 6. gadsimtā jau gadsimtiem ilgi Nekresi ciemā Kahetijā Ziemassvētkos turpinās cūku kaušanas tradīcija.
Foto: Atis Klimovičs

Leģenda vēsta, ka 6. gadsimtā ar kārtējo iebrukumu Gruzijā ielauzies Persijas valdnieka karaspēks. Tas nonācis pie senā cietokšņa netālu no vietas, kur tagad atrodas vīna reģiona Kahetijas ciemats Nekresi.

Kā parasts, vēl pirms tam aiz cietokšņa mūriem patvērumu atraduši vietējie iedzīvotāji, kas tur sabēguši kopā ar saviem mājlopiem. Ienaidnieks bijis draudīgs un, kas zina, vai gruzīni būtu aplenkumu izturējuši, ja vien nebūtu nolemts izmantot kādu negaidītu ieroci.

Par tādu kļuvuši katra vietējā zemnieka saimniecībā audzētie rukši (tie upurēti aizstāvēšanās cīņā) – viņu nogrieztās un vēl asiņojošās galvas lidojušas virsū iekarotājiem, bet cūku ādas papildu iebiedēšanai piestiprinātas mūra virspusē.

Tas bijis par daudz – šis skats licis persiešu armijas komandierim atsaukt uzbrukuma pavēli, un jau drīzumā pretinieks devies projām pavisam. Gruzīnu prieks par uzvaru bijis liels, un jau drīzumā noritējušas īpaši priecīgas svinības – vīns nav žēlots nemaz, bet goda vietā uz galda likta cepta un vārīta cūkgaļa.

Kad pareizticīgo Ziemassvētku rītā 7. janvārī nonākam kalna pakājē, kur kādreiz atradies pieminētais cietoksnis, ieraugām svinīgi noskaņojušos kahetiešus. Šur un tur jau kuras uguns, viens pēc otra tiek nokauti gan mazāki, gan arī visai ievērojama lieluma rukši.

Gluži tāpat kā senatnē valda priecīgs noskaņojums, ir svētki un ar gaļu nodarbojas gandrīz vai tikai vīrieši. Viņi griež gaļu šašlikam, citus gabalus gluži vienkārši vāra lielos katlos. Katra kompānija vēlāk uzklāj savu pavisam vienkāršu dēļu galdu.

Pēc dažām stundām ierodas pārējie radinieki – citi no pašu mājām, bet citi atbraukuši no tālākām vietām. Pie daža galda redzami arī muzikanti, skan dziesmas, bet starplaikos tiek izteikti tosti gan par aizgājējiem un pagājušajiem laikiem, gan vēlēta laba rītdiena.

Atvaļinātais ģenerālis ar pistoli pie sāniem

1989. gada 9. aprīļa asiņainie notikumi Tbilisi, kad pret mierīgajiem demonstrantiem tika nosūtīti ar noasinātām sapieru lāpstiņām bruņojušies padomju armijas desantnieki, bija izšķirošais signāls Devi Čankotadzem. Tolaik viņš bija padomju armijas virsnieks un dienēja Tālajos Austrumos.

Pēc diviem mēnešiem viņš panāca savu atvaļināšanos un atgriezās dzimtenē. Var izdarīt dažādus spriedumus par Gruzijas armiju, it īpaši, zinot to, cik smagi laiki, valstij esot dziļā stagnācijā, palikuši aiz muguras, tomēr D. Čankotadzes stāstītais par paveikto Krievijas iebrukuma laikā Gruzijā pārliecina. 2008. gadā viņš vadījis Gori pilsētā dislocēto artilērijas brigādi.

Tā kļuvusi par vienu no galvenajiem spēkiem Krievijas agresijas atvairīšanā. Brigāde darbojusies īpaši sekmīgi, iznīcinājusi daudz pretinieka tehnikas un pati spējusi izvairīties no zaudējumiem. Vaicāju, kā tas izdevies?

“Gluži vienkārši. Mani karavīri visu laiku pārvietojās noteiktā sistēmā – tā teikt, pēc ģeometriskām figūrām. Artilērijas vienība izšauj un jau pēc dažām minūtēm ir atstājusi šīs pozīcijas. Kamēr krievi šo informāciju paziņo uz lidlauku, gaisā paceļas lidmašīnas un atlido, mūsu karavīru tur vairs nav.”

No visiem viņa karavīriem toreiz ticis ievainots tikai viens, tiesa, zaudējumu tehnikas ziņā bijis vairāk. 2008. gadā, ja nebijis gruzīnu pretošanās, krievi būtu aizgājuši līdz pat galvaspilsētai, uzskata ģenerālis.

Tomēr prezidents Mihails Saakašvili toreiz pieņēmis pareizu lēmumu par uzbrukumu pret tajā brīdī pilnīgi nelikumīgi Gruzijas teritorijā ienākušo Krievijas karaspēku. Šis fakts jāņem vērā, kad kāds kārtējo reizi izsakās tik aplami, ka M. Saakašvili sācis karu.

“Vai tad kara sākumu neizsaka Krievijas armijas iebrukums Gruzijas teritorijā! Kā Gruzijas prezidents var iesākt karu savas valsts teritorijā? Vai tas nav pilnīgi acīmredzams absurds?!”

Pēc pirmajiem triecieniem un kaujām ar Krievijas armiju gruzīni atkāpušies uz nākamajām pozīcijām jeb otro līniju. “Ja vajadzētu arī tās atstāt,” stāsta ģenerālis, “mēs ieņemtu pozīcijas pie pašas Tbilisi.”

“Mūsu valsts apvidus ir parocīgs aizstāvēšanās kara vešanai. Kalnainais reljefs mums ļautu sekmīgi aizstāvēties ar desmit reižu mazākiem spēkiem,” vērtē D. Čankotadze. Pēc viņa teiktā, normālā situācijā valstij nopietni veidojot savu aizsardzības politiku, pirmais trieciens jāsaņem un jāiztur regulārajai armijai.

Jānotur pretinieks līdz brīdim, kamēr ierindā ar ieročiem karošanas gatavībā ir 100 tūkstoši rezervistu. Uz jautājumu, vai bijušais Gruzijas bruņoto spēku ģenerālštāba komandieris saskata iespējas valstij tuvākajā nākotnē pievienoties aliansei, viņš atbildēja:

“Gruzija drīz būs NATO!” Pēc viņa domām, gruzīni jau sen ir parādījuši Rietumiem, ka šī valsts godam nopelnījusi vietu aliansē. Tas pierādīts daudzskaitlīgajās misijās Irākā un Afganistānā, turklāt ar gruzīnu karavīru dzīvību.

“Mēs neesam neitrāli, mēs esam gatavi aizstāvēties. Uzbrukuma gadījumā prezidente aizlidos uz Parīzi, bet mēs karosim,” tā uzskata pieredzējušais ģenerālis, kas situāciju valstī un attiecības ar Krieviju “Latvijas Avīzei” raksturoja kā ļoti nopietnas.

Spriedze pie robežlīnijas ar Dienvidosetiju

No Ergneti ciema, pakāpjoties uz kādas pamestas divu stāvu ēkas otro stāvu, labi apskatāma “neatkarīgās” Dienvidosetijas galvaspilsēta Chinvali. Visu labi pazīst vietējā iedzīvotāja Lia Čhitadze, Gori rajona domes deputāte.

“Tur atrodas tā saucamais Maskavas rajons, kur dzīvo krievu militārpersonas un viņu ģimenes. Vispār pret vietējiem iedzīvotājiem jeb osetīniem jaunā vara un Krievijas armijas pārstāvji izturas augstprātīgi un nedraudzīgi. Man liekas, ka viens otrs osetīns ir vīlies kārtībā, ko nodibinājusi Maskava,” uzskata L. Čhitadze.

Kad kopā esam nonākuši netālu no robežlīnijas, ko nodala nopietns dzeloņdrāšu žogs, otrā pusē gar to nosoļo krievu karavīrs. Forma tāda pati zaļa, kādas redzētas Krimā un Donbasā.

Māja, kuras otrajā stāvā tobrīd esam pakāpušies, ir pamesta. Telpās valda putekļi, dažādas lauskas un skumjas par aizgājušajiem laikiem. Šādu māju, kurās varbūt nekad jeb ļoti ilgi nedzīvos neviens, Ergneti ir daudz. 2008. gadā iebrukusī Krievijas armija acīmredzami speciāli dedzināja vienu ēku pēc otras, lai gruzīniem nebūtu iespēju atgriezties.

Arī L. Čhitadzes māja bija nodedzināta. Ilgi mitinājušies pavisam nelielā mājiņā, ko paši uzcēluši. Tad par laimi ar Dānijas bēgļu padomes sniegto palīdzību tikpat kā atjaunota lielā ģimenes māja. Zīmīgi, ka tās pagrabā sieviete tagad izveidojusi 2008. gada kara muzeju. Pie sienām daudz fotogrāfiju, kas spilgti parāda to dienu dramatismu.

“Redziet, te ir tas, kā uguns un karstums ir pārstrādājis dažādus priekšmetus – lūk, kā kusis stikls – tāds karstums te bijis iekšā!”

Arī viņa 2008. gadā, kad jau vairākas dienas no apšaudēm bija slēpušies pagrabā, paņēmusi pašu svarīgāko un kopā ar māti un dēlu izbraukusi no ciema, izmantojot iestājušos relatīvu klusuma brīdi.

Tagad daudzi nemaz necenšas atjaunot postījumus līdz galam, jo nav drošības, ko nākotnē iespējams sagaidīt no okupācijas spēkiem, kas atrodas tepat netālu. Te valda spriedze un neviens nezina, ar ko viss beigsies.

Nesen atbrīvots ārsts Važa Gaprindašvili, ko ­okupācijas spēki bija noturējuši gūstā 49 dienas. Viņš bija pārgājis robežlīniju un devies pie kāda slimnieka. Ārsts aizturēts un aizvests uz Chinvali. Spieduši atzīties robežas pārkāpšanā, taču viņš to noraidījis, stingri turēdamies pie sava, ka tā visa esot likumīgā Gruzijas teritorija.

Vietējā tiesa piespriedusi nepilnus divus gadus garu cietumsodu, taču ar starptautisko atbalstu atstāta ietekme arī uz Dienvidosetijas prezidentu Anatoliju Bibilovu, kurš V. Gaprindašvili tomēr apžēlojis.

L. Čhitadze domā, ka Chinvali daļu turieniešu neapmierina Krievijas valdīšana. Par to viņai esot stāstījušas dažas paziņas, kas dzīvo Chinvali.

Jaunatne neredz iespējas dzīvot kā Krievijā

Levans Gogotišvili ir jauns izglītots Tbilisi iedzīvotājs. Lai gan mācījies prestižā matemātikas novirziena skolā un tad universitātē, tagad ar sekmēm strādā par tūristu gidu. Karstais darba laiks sākas aprīlī un beidzas oktobra nogalē, pa vidu vien pāris brīvdienu.

“It kā man vajadzētu būt priecīgam un možam, bet tā nav. Noskaņojums ir slikts, jo nekas labs nenotiek – nedz ekonomikā, nedz politikā. Redzu, ka ejam atpakaļ uz deviņdesmitajiem. Labi ienākumi ir tikai pašiem redzamākajiem un pieprasītākajiem speciālistiem, bet pārējiem Gruzijas iedzīvotājiem klājas ļoti smagi. Kā šie cilvēki iztiek ar 300 lariem (nedaudz mazāk par 100 eiro), nezinu!”

Pēc L. Gogotišvili domām, klausoties valdošo personu teiktajā, vairs pat nenākot smiekli.

“Lūk, viena no Gruzijas pelēkā kardināla, miljardiera Bidzinas Ivanišvili pērlēm, kas pateikta jauniem cilvēkiem. Apmēram pirms mēneša viņš teica, ka “nevaram jums neko palīdzēt, brauciet uz ārzemēm, tur atradīsiet darbu un atbilstošus apstākļus”.

Bet par prezidenti Salomi Zurabišvili – neviens nesaprot, kas viņai padomā. Viņa nesen pateica, ka Gruzijai neesot un arī nebūšot armijas. Vai nu viņa ir dumja, vai speciāli tā izsakās, pilnīgi darbojas pret Gruzijas valsti,” teica L. Gogotišvili.

Pārmetumi valdībai

Ir neiespējami iedomāties Ziemassvētku tirdziņu Rīgā tieši pie Brīvības pieminekļa, jo tur tādam nav vietas. Taču atšķirībā no Latvijas galvaspilsētas Tbilisi vadība neko sliktu nesaskatīja, ka pašā centrā pie parlamenta tāda izklaides vieta tika izveidota.

Pie tam blakus piemiņas vietai 1989. gada asiņainajiem notikumiem. To kritiski novērtējuši ne tikai daudzi opozīcijas pārstāvji, bet arī citi Tbilisi iedzīvotāji.

Tomēr vēstures jautājumi nav starp pašiem izšķirošajiem, tos pamatoti aizēno daudz piezemētākas lietas. Un vispirms – ikdienas iztikšana. Gruzijā daudziem ir skaidrs, ka valdības oficiālajiem datiem par vidējo algu ap 1500 lariem jeb nedaudz mazāk par 500 eiro nav iespējams ticēt. Šie skaitļi neatbilst patiesībai, par kuru nav nemaz tik grūti pārliecināties.

Pieredzējis autovadītājs, kas vairāk nekā 20 gadus strādā vienā no vadošajām televīzijām, stāstīja, ka nopelnot ap 300 eiro mēnesī. Daudzi, pēc viņa domām, iztiekot pat ar pieticīgākiem ienākumiem. Neiepriecinošais stāvoklis ekonomikā var palīdzēt opozīcijai noskaņot par labu sev lielāku daļu vēlētāju, kam savas balsis būs jāatdod parlamenta vēlēšanās šoruden.

Saistītie raksti

Tomēr tas nav tik vienkārši, jo opozīcijai ir ievērojami mazākas izpaušanās iespējas medijos, turklāt valdošā partija nevēlas mainīt esošo parlamenta ievēlēšanas sistēmu. Ja tā nemainīsies un aptuveni puse no deputātiem kā līdz šim tiks ievēlēta vienmandāta apgabalos, valdošais “Gruzijas sapnis” gandrīz droši spēs saglabāt savu vienpersonisko varu.

Daudzi uzskata, ka šī partija slepus virza valsti atpakaļ Krievijas apkampienos, lai gan vārdos nebeidz atkārtot kursu uz Rietumiem. Šī vārdu un darbu neatbilstība sola spraigu un politiski interesantu pavasari un vasaru Gruzijā.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
SK
Sandra Kalniete
Pasaulē
Sandra Kalniete: Krievijā pie varas turas, kamēr vien neiznes no Kremļa ar kājām pa priekšu 14
1 diena
LE
LETA/AFP
Pasaulē
Lai ierobežotu Covid-19 izplatību, Krievija uz laiku slēgs sauszemes robežas
1 diena
LE
LETA/BNS
Pasaulē
Lietuvā apstiprināts septītais Covid-19 izraisītais nāves gadījums
1 diena

Lasītākie

LA
LA.LV
Latvijā
Raidījums: Lemberga lieta – starp retajām mutvārdu procesā skatāmajām vīrusa laikā
3 stundas
LE
LETA
Ekonomika
“airBaltic” atlaižamo saraksts kļūst garāks; Gauss sola visus paņemt atpakaļ
2 stundas
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
VIDEO. “Divi un divi”. Publiskās vietās turpmāk – uzturēšanās ierobežojums 1
7 stundas
LA
LA.LV
Veselam
“de facto”: Drīzumā cer piegādāt vairākus miljonus respiratoru; pamodušies arī viltvārži
3 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Maskavas iedzīvotājiem nosaka pašizolācijas režīmu
1 stunda