Mežs pēc liesmām: ugunsgrēku vēsture, sekas un priežu spēks atjaunoties 0
Meža ugunsgrēki sabiedrībā bieži tiek uztverti kā ārkārtēji un satraucoši notikumi — plaši degumi, iznīcināta ainava, intensīvi dzēšanas darbi. Taču no ekoloģiskā viedokļa uguns mežā var būt arī dabisks traucējums, kas noteiktos apstākļos ekosistēmā ierosina pārmaiņas.
Īpaši tas attiecas uz skuju koku mežiem, kur noteiktas sugas, piemēram, parastā priede (Pinus sylvestris), ir attīstījušas pārsteidzošu spēju izdzīvot un pielāgoties uguns ietekmei. Tās biezā miza, spēja pārdzīvot daļēju bojājumu un pielāgoties pēcdeguma apstākļiem padara priedes izturīgas pret zemas un vidējas intensitātes ugunsgrēkiem.
Par uguns lomu meža ekosistēmā, meža ugunsgrēku vēsturi, uguns rētu izpētes metodēm un mežaudžu spēku atjaunoties pēc degumiem Latvijas Valsts mežzinātnes institūta (LVMI) Silava pētniece Laura Ķēniņa raidieraksta sarunā ar mežzinātņu doktori Silavas pētnieci Māru Kitenbergu.
Ceļš uz ugunsgrēku pētniecību
Laura: Kā sākās tavs ceļš pētniecībā un sadarbība ar Silavu?
Māra: Tas bija diezgan tradicionāli. Maģistrantūras laikā Meža fakultātē izvēlējos tēmu par parasto priežu jaunaudzēm un to augstuma pieaugumu. Vēlāk, strādājot Silavā un turpinot doktorantūru, kolēģi ierosināja pievērsties meža ugunsgrēkiem kā dabiskam traucējumam. Sākumā šķita sarežģīti, bet šī tēma mani ātri aizrāva. Tā arī aizsākās mans pētījums par uguni mežā.
Uguns kā meža ekoloģiskā sastāvdaļa
Laura: Latvijā ugunsnedrošais periods sākas 1. maijā. Daudzi vēl atceras Stikla purva ugunsgrēku 2018. gadā, kur sadega 1300 hektāri meža. Kādi ir bijuši lielākie ugunsgrēki Latvijā vēsturiski?
Māra: Viens no plašākajiem bija 1992. gadā Slīteres nacionālajā parkā, Bažu purvā, kur uguns skāra aptuveni 2000 hektāru. Tā kā šajā teritorijā nenotiek saimnieciskā darbība, mēs varējām vērot un pētīt dabiskos atjaunošanās procesus ilgtermiņā.
Šajā vietā arī tika iegūti dati par vēsturiskiem ugunsgrēkiem, izmantojot dendrohronoloģijas metodi — analizējot uguns atstātās rētas priežu gadskārtās, šādi iespējams noteikt ne tikai ugunsgrēka gadu, bet arī intensitāti un sezonalitāti.
Uguns veidi un to ietekme uz mežaudzi
Ugunsgrēka veids būtiski ietekmē tā sekas. Vainaguguns ir ļoti intensīva, iznīcina gandrīz visu mežaudzi. Skrejuguns ir izplatītākais veids Latvijā, tā izposta zemsedzi, bet lielie koki visbiežāk izdzīvo. Savukārt zemdega raksturīga mitrās vietās, kur deg kūdra un augsnes virskārta.
Priede, pateicoties biezajai mizai un augstajam vainagam, ir viena no izturīgākajām sugām. Priedes var izdzīvot pat pēc daļējiem stumbra bojājumiem, savukārt egles plānās mizas un zemā vainaga dēļ ugunsgrēkos iet bojā biežāk.
Ugunsrētas – laika liecinieces koksnē
Laura: Kā praktiski tika veikta ugunsrētu izpēte?
Māra: Ar Slīteres administrācijas atļauju ievācām aptuveni 500 koksnes paraugu no sausokņiem – kritušām priedēm, kas pēc ugunsgrēka gājušas bojā. Ugunsrētas analizējām laboratorijā, nosakot bojājuma gadu, rētas izmēru un novietojumu gadskārtā (vēlīnā vai agrīnā koksnē).
Rētas veidojas, kad uguns kādā stumbra daļā uzkarsē kambiju un tas atmirst, bet koks turpina augt, veidojot vizuāli analizējamas struktūras. Tās parāda ne tikai, kad ugunsgrēks noticis, bet arī kādas intensitātes un cik bieži šādi notikumi atkārtojušies.
Hronoloģijas izveide un ugunsgrēku biežuma analīze
Laura: Kā noteicāt ugunsgrēku gadus?
Māra: Izmantojām šķērsdatēšanas metodi, kuras pamatā ir sausokņu (ugunsgrēkos bojā gājušo koku) gadskārtu platuma struktūras salīdzinājums ar dzīvo koku hronoloģiju. Dzīvajiem kokiem veicot urbumus, ieguvām paraugus, lai izveidotu precīzu gadskārtu datējumu konkrētajā teritorijā ar zināmiem gadskārtu veidošanās gadiem. Šo hronoloģiju izmantojām kā atsauces sistēmu, ar kuras palīdzību iespējams precīzi piedatēt arī sausokņu paraugus ar ugunsrētām — jo laiks, kad koks gājis bojā un kad precīzi veidojušās pēdējās gadskārtas, ir neskaidrs. Šķērsdatēšana ļāva rekonstruēt garu laika skalu un noteikt ugunsrētu rašanās gadus ar augstu precizitāti. Vecākais ugunsrētas paraugs bija no 1558. gada, pēdējais – no 1992. gada. No 1750. gada līdz 1992. gadam mums izdevās identificēt 51 ugunsgrēka notikumu. Sevišķi lieli un plaši ugunsgrēki fiksēti 1905., 1914., 1920. un 1992. gadā.
Ugunsrētu veidošanās laiks norāda, ka lielākā daļa ugunsgrēku izcēlušies pavasara nogalē vai vasaras sākumā — periodā, kad zibens izlādes piejūras teritorijā notiek reti. Tas ļauj secināt, ka vairākums šo ugunsgrēku, visticamāk, bijuši cilvēka darbības izraisīti.
Sociālie faktori un ugunsgrēku dinamika
Analizējot datus, redzami divi izteikti periodi: 1750. gads – 20. gadsimta vidus, kad bijusi augsta ugunsgrēku intensitāte, kā arī laiks no 20. gadsimta vidus līdz 1992. gadam, kad ugunsgrēku gandrīz nav. Šī maiņa saistāma ar sociālekonomiskām pārmaiņām: pēc Otrā pasaules kara piekrastē notika militarizācija, saimnieciskā darbības apsīka, tika veidoti kolhozi, līdz ar to cilvēku klātbūtne mežos bija mazāka. Par 1992. gada ugunsgrēku ir liecības, ka tas varētu būt bijis ļaunprātīgs dedzinājums.
Priežu spēks atjaunoties pēc liesmām
Laura: Kā mežs atjaunojas pēc ugunsgrēka?
Māra: Promocijas darbā salīdzināju divas teritorijas: Slīteres nacionālā parka daļu, kur pēc ugunsgrēka netika veikta nekāda saimnieciskā darbība, un saimnieciskos mežus, kur bojātie koki tika izvākti un veikta koku stādīšana un jaunaudžu kopšana.
Secinājām, ka priežu meži veiksmīgi atjaunojas abos gadījumos. Dažviet pat labāki rādītāji bija vietās, kur veikta mežizstrāde, – atbrīvojās gaisma un telpa jaunaudzēm. Galvenais ierobežojošais faktors, kas var nomākt jauno koku augšanu, ir lielo koku klātbūtne.
No dendrohronoloģijas līdz mizgraužiem
Laura: Vai šobrīd turpini darbu ar ugunsgrēku tēmu?
Māra: Jā. Joprojām sadarbojamies ar Zviedrijas Lauksaimniecības universitāti, īpaši ar doktoru Igoru Drobiševu, kopīgi veidojam jaunas zinātnisku pētījumu idejas saistībā ar uguns traucējumiem meža ekosistēmās.
Papildus tam sadarbībā ar LVMI Silava meža entomoloģijas virziena zinātniekiem esam pievērsušies būtiskam pēcdeguma riskam – kaitēkļu invāzijai. Īpaši aktuāls kļuvis priežu galotņu sešzobu mizgrauzis (Ips acuminatus), kas aktīvi izplatās novājinātās mežaudzes daļās pēc degumiem. Šie kukaiņi dod priekšroku priedēm, kuras jau cietušas no uguns un ir fizioloģiski novājinātas, padarot tās uzņēmīgas pret kolonizāciju.
Lai laikus identificētu un novērtētu kaitēkļa izplatības apmērus, izmantojam vairākas pieejas, tostarp arī dronus, kas ļauj efektīvi novērot kalstošās priedes lielās platībās un grūti pieejamās teritorijās. Paralēli tam sekojam līdzi mizgraužu populācijas dinamikai, vācot datus par to blīvumu un izplatību dažādos degumos. Šāda pieeja palīdz saprast, kādos apstākļos šis kaitēklis kļūst par būtisku draudu un kā varam mazināt tā ietekmi uz meža atjaunošanos pēc ugunsgrēkiem.
Ugunsdrošība – katra cilvēka rokās
Laura: Ikviens var ietekmēt meža drošību. Ko tu novēlētu lasītājiem?
Māra: Vēsture rāda – vislielākā daļa ugunsgrēku mežā ir cilvēka nolaidības sekas. Mēs nevaram mainīt laikapstākļus, bet varam būt atbildīgi. Ugunsnedrošajā sezonā ikviens ir līdzatbildīgs par meža drošību.
