Kultūra
Mūzika un deja

“Mūsu mūzika būs kā nobriedis vīns.” Saruna ar “Grammy” balvai nominēto Uģi Prauliņu1


Uģis Prauliņš: “Ja nesajūti dabas brīnumainību, arī tautasdziesmu pārliecinoši dziedāt ir neiespējami.”
Uģis Prauliņš: “Ja nesajūti dabas brīnumainību, arī tautasdziesmu pārliecinoši dziedāt ir neiespējami.”
Foto: Anda Krauze

Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Ar mūsdienu folkloras kustības autoritātes Birutas Ozoliņas un “Grammy” balvai nominētā komponista UĢA PRAULIŅA balsu, kokļu un elektronikas skaņu satikšanās koncertprogrammu “Draudzīgas identitātes” 17. jūlijā tiks atklāta Latgales vēstniecības “Gors” Jumta terases vasaras sezonas kino un mūzikas vakaru programma, bet svētdien, 5. jūlijā, tā skanēs Liepājas koncertzālē “Lielais ­dzintars”.

Abu mūziķu apvienība ir abpusēji sen lolots sapnis. “Draudzīgas identitātes” – no vienas puses, tie ir akadēmiskās mūzikas ieliktie gaumes kritēriji, dažādi sociāli visvairāk adaptēti mūzikas stili, bet otrā svaru kausā – tautas mūzika.

Abu mākslinieku tautas mūzikas iedvesmojuma hronoloģija ir ļoti līdzīga, tie ir 80. un 90. gadi, akadēmiskās mūzikas studijas toreizējā Konservatorijā, atmodas laiks Latvijā.

Zīmīgi, ka Uģa pirmais tautas mūzikas albums – cikls “Pagānu gadagrāmata” – un Birutas “Bolta eimu” tika publicēti vienā – 1999. – gadā vienā un tajā pašā izdevniecībā “Upe” vienā sērijā “Latvijas tautas mūzikas kolekcija”.

Viņu radītajai mūzikai piemīt katrai sava raksturīga nokrāsa, personīga un neatkārtojama izteiksme. Pirmo reizi kopējā projektā “Draudzīgas identitātes” mūziķi apvienojās 2019. gadā.

Savā mūzikā etnoduets radoši izmanto Latvijas novadu folkloras, ambientās un akadēmiskās mūzikas, kā arī džeza un roka elementus.

Uģi, saki, kā īsti rodas draudzīgas identitātes?

U. Prauliņš: No kopīgā acīmredzot. Mūsu abu kopīgajā sadarbībā vislielākā nozīme, manuprāt, ir Birutas balsij, kura kā tīrskanīgs sidraba zvaniņš ienāca Latvijas postfolklorā kā viens no tās glābējzvaniem.

Birutas īpašā vērtība ir viņas dzimtā novada Latgales dziesmas ar pilnīgi precīzu valodas skanējumu un, protams, skaistu balsi un dziedāšanas veidu. Kad vēl bijām jaunieši, visu tā neizvērtēju detaļās, taču Birutas balss bija kā zibens spēriens. Un, ja izjusti tādi lieli iespaidi, gribas pie tiem pievilkties.

Birutai bijuši savi albumi, un man savi albumi un ieceres, esam muzicējuši dažādos sastāvos. Kā Latvijas radio skaņu režisoram man pavērās iespēja rakstīt folkloru daudzkanālu ierakstos un strādāt kopā ar Birutu. Kopš tā laika viņas kokles spēlētās un balsī izdziedātās melodijas dzīvo manī. Pat, ja neesam satikušies desmit gadus, tas bijis kas paliekošs.

Kopējas vērtības, kopējs kauls, kopējas intereses – tas veido šīs draudzīgās identitātes. Biruta nāk no Rēzeknes, tās puses tradicionālo mākslu bagātību kosmosa, es, kaut dzimis Rīgā, ļoti daudz esmu dzīvojis piejūrā, Vidzemes pusē Umurgā, laukos pie Limbažiem iepazinis asimilēto līvu dialektu, kādā viņi, starp citu, vēl šobaltdien runā ar visām savām valodas īpatnībām.

Valodu skaņām blakus bijis dabas skaistums, jo, ja nesajūti dabas brīnumainību, arī tautasdziesmu pārliecinoši dziedāt ir neiespējami. Visdažādāko valodu skaņu un dabas izjūta ir mūs vienojošais, kaut arī nākam no dažādiem novadiem.

Konservatorijā Biruta studēja klavierspēli un jau toreiz bija pamanāma ar savu neatkārtojamo identitāti gan izskatā, gan uzvedībā, gan kustībās. Es tolaik mācījos mūzikas pedagoģiju un kompozīcijas nodaļā.

Starp mums varētu saskatīt arī daudz atšķirību, bet kopīgais ir ļoti nozīmīgs. Kādu laiku pēc Birutas pirmajiem albumiem es viņu ieraudzīju “Patinā”, būtībā pirmajā un vienīgajā etnodžeza sastāvā Latvijā, unikālā un līdz šim nepietiekami novērtētā un izgaismotā.

Pēc tam pagāja desmit gadi ar nelielām saskarsmēm, kamēr sapratu – Biruta ik pa laikam uzmirdz ar kādu jaunu katra laika pieredzi. Arī tagad pavērusies jauna iespēja, paskatīsimies, kā izvērtīsies mūsu prasmes kopējā kontekstā, vai sintēze nāks ar jaunu piepildījumu.

Man bija ļoti interesanti iepazīties ar Birutas balsi tuvplānā, pēc tam paplašinājām sadarbību arī ar Baleāru salu folkloras pētniekiem, Maljorkas mūziķiem, kur iestudējām koncertprogrammu, ko veidoja latgaliešu un kataloņu tautasdziesmas un pērn vasarā koncerti notika gan Buniolā, gan manā dzimtas Ērmaņmuižā pie Alūksnes.

Kāds būs jauno koncertu īpašais piesitiens?

Kādreiz cilvēki pēc visa alka tā – vairāk, ātrāk, augstāk –, kā izslāpis ceļinieks puskalnā slāpes dzesē lieliem malkiem jaunvīna. Bet šis ir laiks, lai izdarītu skaistāk, labāk, jēgpilnāk.

Mūsu mūzika būs kā nobriedis vīns, ko baudīt vēlu vakarā ar uzmanību un apdomu.

Koncertā būs vairāk atziņu nekā ambīciju. Jo cilvēki jau arī tikai pamazām ne vien izprot savu personīgo ego, bez kā, protams, nevar dzīvot, bet, es tā ceru, ar laiku nāk arī personīgā ego triku un noslēpumu atklāsme.

Tātad sensāciju nebūs. Pati galvenā – Birutas balss un kokle.

Mans uzdevums to lielā mērā nesabojāt, bet radīt visu ietverošu atmosfēru. Dažas dziesmas, kas iekļausies kontekstā, es arī pats piedziedāšu. Zināmā mērā jauns ir tas, ka būs ļoti interesantas mūsdienās aizmirstu tautu, kopu, cilšu, kopienu dziesmas.

Koncertu ieskandināšu ar dziesmām, kas mantotas no leiviem, dienvidsomugru valodā runājošās kopienas, kas reiz dzīvojusi arī Ērmaņu muižas apkaimē vēl līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem, kaut daudzi vēl sev nav atzinušies piederībā tai.

Te ir pati somugru dienvidu robeža. Ja paskatīsimies tūkstoš gadu vecu karti, redzēsim, ka somugri dzīvoja daudz plašākās teritorijās un Latvija tiešām bija saskares areāls indoeiropiešiem un somugriem.

Tāpat kā augu izplatības areālus, vajadzētu godāt arī šos brīnumus, tos ierakstot īpašā civilizācijas sargājamā sarkanajā grāmatā kā kultūras artefaktus. Ieskandināsim arī pāris pantiņus no Ludzas apkaimes nākušo lucu mantojuma.

Šajās tautasdziesmās redzams, kā mūsu vēsture attīstījusies un turpina to darīt. Ja mēs vēlētos demonstrēt savu mīlestību uz valsti, varētu teikt, ka visu laiku notiek un notikusi tās attīstība un patlaban mums ir atbildība, kā tālāk to veidojam un uz kuru pusi virzām valodas un to nesēju daudzveidīgumu un bagātību.

Nekas nav radies vienā dienā, arī latviešu valoda ne. Un, tā kā brauksim uz Kurzemi, protams, būs arī jaunas un senaizmirstas Kurzemes dziesmas.

Kā aizvadīji sociālās distancēšanās laiku, kāds tas tev bija?

Lielisks laiks, kaut arī, protams, cilvēkos bija neziņa un nedrošība. Tomēr, ņemot vērā mūsu populāciju, kā valsts esam prasmīgi izvairījušies no lielām nepatikšanām.

Bija jātaupa un jāuzmanās ar tēriņiem, taču beidzot tiešām varēja nodarboties ar savām lietām. Lauksaimnieki var sēt, pļaut, mēs varam darīt to pašu pie saviem instrumentiem.

Šis aklimatizācijas un pārdomu laiks bija ļoti vajadzīgs. Kurš vēlējās, personiski varēja krist de­presijā, bet gluži visi tā nejutās.

Es strādāju vienlaikus pie četriem projektiem, ir vēl vairākas idejas, mūzika filmai, turpinās darbs pie kora kompozīcijas, burtiski tikko pabeidzu lielu darbu Štutgartes vokālajam ansamblim, jāpabeidz arī skaņdarbs ar Ulda Bērziņa izcilo dzeju.

Mēs visi mīlam šo progresīvo dzeju, bet uzdrošināties to iekļaut mūzikā – tas vienmēr prasa diezgan lielu saņemšanos.

Tā ir atļaušanās un liela atbildība, bet es tomēr riskēju. Gabals sauksies “Klausies”, un tas ir veltījums Austrālijas čellistam Jānim Lauram un vīru korim “Gaudeamus” diriģenta Ivara Cinkusa vadībā.

Kas no šajā laikā mūzikā piedzīvotā sagādājis patiesu prieku?

Izcilās klavesīnistes Ievas Salietes un izcilā džeza – un ne tikai – mūziķa Matīsa Čudara sezonas atklāšanas koncerts Ērmaņmuižā. Ļoti īpaši nospēlēts, izcila programma, ierakstu kompānijas “Jersika”, Kaspara Putriņa un Mareka Amerika vadībā tverts un ierakstīts.

Bija arī klausītāji, kuri izbaudīja sauli, vēju, lietu un krusu, arī ārā bija skandas un ugunskuri, lakstīgalu dziesmas, un šī saite, ekstra dimensija ar dabu piešķīra īpašu burvību.

Protams, bija jāievēro Covid-19 laika distancēšanās ierobežojumi, bet man ļoti patika tie divi duči klausītāju, cilvēki bija atnākuši sadzirdēt, atbraukuši ar priekšzināšanām un mūzikas mīlestību.

Tā kapacitāte, kas valdīja cilvēkos, kuri bija mērojuši trīs stundas ceļā, arī manī radīja to sajūtu, ka šis koncerts bija liels laimes brīdis un spilgtākais mūzikas notikums šovasar. Un vēl tieši vakar, 3. jūlijā, Ērmaņmuižā notika nakts koncerts, seansu iesāku pusvienpadsmitos vakarā pilnīgā tumsā, bez gaismām.

Iekštelpās visas vietas aizņemtas, bet, ievērojot visus pulcēšanās noteikumus, cilvēki varēja sanākt ap muižas teritoriju, kur bija arī ugunskuru vietas. No iekštelpām tika translēta mūzika – to iepriekš izmēģinājām jau Ievas Salietes un Matīsa Čudara koncertā.

Tie, kuri nevarēja tikt klātienē, varēja koncertu baudīt “Facebook” live pārraidē.

Šajā sakarā visus, kuri nodarbojas ar internetu, mudinu krietni sarosīties, jo, piemēram, manā apkārtnē bieži ducina pērkons un internets tuvākajās desmitgadēs mums būs tikpat ļoti vajadzīgs ikdienā kā tik ierastā elektrība.

Savukārt noslēgt šo “kluso sezonu” (bet tomēr ne tik kluso, jo 25. jūlijā atkal būs Etnonakts, kur tautas dančus vadīs un spēlēs “Brička”) mēs vēlētos ar Haraldu Sīmani, un vēl, iespējams, augustā notiks kora “De coro” nometne.

Bet viss atkarīgs no finansēm, jo mūziķi, Ērmaņmuižas viesi ir brīvmākslinieki, pašnodarbinātie, kuriem ļoti no svara atbalsts ceļam, radošas formas uzturēšanai un arī viņu koncertu pārraidēm interneta tiešsaistēs.

Saistītie raksti

No Dziesmu svētku kolektīvās atmiņas nav izzudis, kā virsdiriģents Ivars Cinkuss mudināja lielo kopkori muzikāli uzspridzināt estrādi tavā “Jāņu nakts mistērijā”. Vai ir jau bijusi iespēja novērtēt nule pēc rekonstrukcijas pabeigtās jaunās Mežaparka Lielās estrādes akustiku?

Diemžēl ne, es jau vispār esmu vairāk tāds “nekur negājējs”.

Bet es ļoti cienu visus cilvēkus, kas ieguldījuši savus spēkus, domas un riskējuši ar šo būvi. Jo mums vajag skaistas lietas, arī no mūsu laikmeta kaut kam jāpaliek uzceltam un – ļoti skaistam, lai pēc piecdesmit un simt piecdesmit gadiem cilvēki teiktu, jā, tas bija un ir tā vērts.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

LA
LA.LV
Pasaulē
Pasauli aizkustina medmāsa, kura Beirūtas sprādziena laikā izglāba trīs jaundzimušos
2 stundas
GN
Gints Narogs
Sports
“Reti kura sasniedza 20 gadus, bet Rebeka tika vistālāk,” treneris pēc Kohas paziņojuma izvēlēties mīlestību velta mīļus atvadu vārdus
1 stunda
LK
Ligita Kovtuna
Latvijā
“2100. gadā Latvijā iedzīvotāju skaits saruks līdz 350 tūkstošiem!” Ārsts Gruntmanis par Latvijas pamešanu, Covid-19 un politiku 10
Intervija 8 stundas
LE
LETA
Veselam
Covid-19 sasniedzis arī Krimuldas novadu
1 stunda
LA
LA.LV
Latvijā
Cēsiniece iekritusi rūdīta krāpnieka nagos. Naudas izvilināšanai izmantota īpaša shēma
6 stundas