– Latvijas miljonāri lielā skaitā ir mazākumtautību cilvēki, un, ja tic tam, ko raksta “Vesti segodņa” korespondenti, šie ļaudis ir diezgan vienaldzīgi pret politiku, Krievu kopienas vadītājam Altuhovam naudu nedeva, neatbalstīja… Uzņēmējus interesē drošs bizness, un Latvijā viņi ir pasargāti no Hodorkovska likteņa. 31
Te jāvaicā – kāpēc neatrisinās jautājums par šādas krievu nostājas politisko izpausmi? Tā būtu kāda krievu politiska organizācija, kura skaidri un gaiši pasaka: mums Krievijas ceļš nav ejams, šeit ir Latvija, te mums ir labi, dzīvosim. Jūs pieminējāt “politisko nāciju” – tā būtu virzība uz to pusi, bet neredzu, ka tāda notiktu.
– Principiāli nepiekrītu šādai jautājuma nostādnei, jo politiskai partijai jābūt politiskai, pārvarot jebkādas etniskās barjeras. Izaicinājums Latvijas demokrātijai ir reiz pārvarēt etnisko balsojumu, kurš pastāv, bet kurš tomēr nav tīri etnisks. Vairums latviešu nebalso par “Saskaņu” ne jau tāpēc, ka sarakstā ir krievu uzvārdi, bet gan tāpēc, ka partijai ir dīvaina, paradoksāla nostāja gan Krimas, Ukrainas jautājumā, gan ekonomiskos jautājumos. Tur ir putra un lavierēšana, nevis stingra sociāldemokrātiska nostāja.
Ždanokas Latvijas Krievu savienību nosaukt par krievu partiju ir ļoti grūti.
– Kāpēc?
– Tā gan pauž, ka aizstāv Latvijas krievu intereses, taču, ja paraugāmies šā politiskā spēka pagātnē, redzam, ka tas ir Interfrontes turpinājums, vēlāk saucās “Līdztiesība”, tad
“PCTVL”, tātad cilvēktiesību partija. Un pēkšņi parādījās nosaukums, kura skanējums ir gandrīz melnsimtniecisks, jo sasaucas ar 20. gadsimta melnsimtnieciskām organizācijām – toreiz bija “Sojuz russkogo naroda” (tulkojumā – Krievu tautas savienība. – Red.).
Manuprāt, tur pamatideja ir nostaļģija pēc Padomju Savienības laikiem. Tas, ka šī partija vēlēšanās dabūja tik maz, liecina, ka Padomju Savienības atdzimšana vairs nav vērtība ne latviešiem, ne krieviem; un paldies Dievam.
“Man ir sapnis”, teica Martins Luters Kings. Par savējo es sacītu – labi, ja būtu nacionāla apvienība, kura apvienotu visu raudžu nacionāļus – gan latviešu, gan krievu, gan ebreju – dažādās sekcijās un viņi iestātos par nacionālām etniski kulturālām lietām demokrātijas ietvarā.
– Kur redzat savu ceļu?
– Etniski kulturālām iniciatīvām ir jāpastāv sabiedrisku organizāciju un klubu dimensijā. Jebkurš Latvijas iedzīvotājs vairs nevar būt “tīrs krievs” vai “tīrs latvietis” vai “tīrs ebrejs”, bet viņam ir tāda sarežģīta identitāte. Jebkura Latvijas iedzīvotāja identitātē ir jābūt “latviskuma blokam”, bet reizē viņam jābūt arī globālās pasaules cilvēkam.
– Vai ministrs Vjačeslavs Dombrovskis nav tāds? Un Rīgas varasvīrs Ušakovs?
– Man šķiet, Ušakovam pietrūkst īstas vīzijas par to, kādai jābūt Latvijai. Viņš vairāk lavierē un nodarbojas ar taktiskām lietām nekā virza sociāldemokrātijas stratēģiju.
Par spīti visām starpkaru tradīcijām, latvieši ir labējie un balso par labējām partijām, un krievvalodīgie balso par kreisajiem. Var pajokot, ka fonētiski labi skan: kreisie krievi un labējie latvieši.
To, ka pēc iepriekšējām vēlēšanām Valdis Dombrovskis, valdību veidojot, izvēlējās NA, nevis “Saskaņas centru,” uzskatu par stratēģisku kļūdu. Taktiski viņam tā bija vieglāk. Taču, ja toreiz “Saskaņa” tiktu iekļauta valdībā un tai uzticētu kaut sociālo sfēru, nebūtu nekādas katastrofas un varbūt politiskais process virzītos citādi nekā tagad. Taču šī iespēja vēl pastāv. Protams, “Saskaņai” nevar uzticēt ārlietas vai aizsardzību, bet – Labklājības ministriju, kāpēc ne. Starp citu, kad Rīgas domē pie varas bija tēvzemietis Jānis Birks, sociālo komiteju vadīja Leonīds Kurdjumovs, un viss bija kārtībā. Cita lieta, ka Ušakovs pats negrib dalīties varā Rīgas domē. Loģiski būtu – ja tu gribi būt valdībā, tad vajag parādīt labas prakses piemēru Rīgas domē, atdodot vienu vai dažas komitejas opozīcijas pārstāvjiem. Un pēc tam jau prasīt – kāpēc neņemat mūs valdībā?
