Imants Frederiks Ozols
Imants Frederiks Ozols
Foto: Zigmunds Bekmanis

Imants Frederiks Ozols: Nē, Latvija nav kā Taivāna. Par laimi un diemžēl 9

Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Vai stārķi gaidījāt? 10 vārdu īpašnieki, kas drīzumā varētu sagaidīt ģimenes pieaugumu
Jauns solis eskalācijas virzienā: krievi sākuši pielietot īpašu “kaujas indi”
Viedoklis
Armands Puče: Tagad par visām reizēm ir skaidrs, ka ar politisko eliti nav ko vispār rēķināties. Murmuļi!
Lasīt citas ziņas

Kāpēc latviešiem patīk Taivāna? Un vienlaikus kāpēc latviešiem šķiet, ka viņiem patīk Taivāna? Cik daudz viņi vispār zina par Taivānu? Vai arī pietiek, ka par Taivānas drošību iestājas ASV, bet to apdraud Ķīna, kurā vidusmēra cilvēkam Latvijā tik viegli saskatīt PSRS līdzinieci?

Amerikas Savienotās Valstis jau gatavas globālās attīstības centra pārvirzei uz Austrumiem. Savienotajām Valstīm ir 55 tūkstoši karavīru Japānā, vairāk nekā 25 tūkstoši Dienvidkorejā, sava militārā bāze Guamas salā Mikronēzijā (tās iedzīvotāji gan piedzimst par ASV pilsoņiem, bet nesaņem vēlēšanu tiesības). Kur nu vēl karakuģi un gaisa spēku bāzes kuģi Dienvidķīnas jūrā un citviet Klusajā okeānā. Mēdz teikt, ka nav jautājums “vai”, bet gan “kad” notiks pasaules lielvaru bruņots konflikts Klusajā okeānā.

CITI ŠOBRĪD LASA
Šajā laikā par to jārunā tādēļ, ka ASV parlamenta apakšpalātas spīkere Nensija Pelosi pagājušonedēļ ignorēja pat Baltā nama ieteikumu necirst pliķi Ķīnai un izvairīties no Taivānas apmeklējuma.

Taču Pelosi kundzei šī bija reta politiska izdevība savu politisko karjeru noslēgt (viņai tomēr ir 82 gadi) ar skaļu demaršu, kas apliecina viņas principus un var veicināt arī ASV Demokrātu partijas popularitāti. Turklāt būtībā Vašingtonai izdevīgi, ka Taivānas temats ir karsts. Un šajā jautājumā ASV apzināti ieņem divkosīgu pozīciju.

Oficiāli Savienotās Valstis iestājas par Pe­kinas postulēto vienas Ķīnas politiku. Saskaņā ar to Taivāna ir neatņemama Ķīnas daļa un kādu dienu ar to atkal apvienosies. Bet faktiski ASV atbalsta suverēnu Taivānu, un tas ir labs iegansts uzturēt milzīgu militāro mašīnu tieši Ķīnas deguna priekšā.

Kļūdains salīdzinājums

Vēl pa savam šo notikumu uztvēra Latvijā. Par atbildi viena “Twitter” lietotāja paustajam, ka Pelosi vizīte Taivānā esot pilnīgi nevajadzīgs spļāviens sejā Ķīnai, cits lietotājs (salasot savam viedoklim arī 21 atbalsta klikšķi) ierakstīja: “Tikai atcerieties, ka Taivāna ir mūsu situācijā!

Nosacīti maza valsts lielas valsts pastāvīgā apdraudējumā.

Kā būtu, ja ASV izmestu mīksto Baltijai “mīļā miera labad”, lai nevajadzīgi nespļautu sejā lielam agresīvam kaimiņam?”

Šajā ierakstā vienādās devās sajaukusies pamata faktu nezināšana ar kļūdainu salīdzinājumu un vēl papildus tam spekulatīvu biedinājumu, kas notiktu, ja ASV “uzmestu” Baltiju. Spekulatīvu, jo tādējādi ASV “uzmestu” arī NATO un būtībā visiem, kas uz to cer (arī Taivānai!), pateiktu, ka nekādi solījumi un līgumi nav akmenī iecirsti.

Ņemot vērā, ka Latvijā izsenis par Saeimas deputātu un vispār augstu amatpersonu var kļūt jebkurš nejaušs pilsonis ar vāju sapratni iekšpolitikā un ārpolitikā, visai trūcīgu izglītību un gauži ierobežotu mediju patēriņu, kura lielāko daļu veido nedaudzie atlikušie nacionālā mēroga mediji, svarīgi tomēr labāk izprast, kāpēc Latvija nav Taivāna. Tad ir cerība, ka šāds cilvēks, nonācis pie teikšanas, turpmāk kaut nedaudz rūpīgāk izturēsies pret faktiem. Ideālā gadījumā, kaut ko arī papildus palasot, nevis balstot savus spriedumus pieņēmumos vai pavirši izrautos lozungiem līdzīgos apgalvojumos no tulkota ārvalstu ziņu satura.

Reklāma
Reklāma

Sauc sevi par Ķīnas Republiku

Sāksim ar nosaukumu. Taivāna – tas ir starptautiskajā apritē lietots nosaukums. Taču oficiālais pašnosaukums – Ķīnas Republika. Ne tikai tā sauc sevi par Ķīnas Republiku, bet arī uzskata sevi par Ķīnas Republikas daļu. Taču runa nav par komunistisko Ķīnas Tautas Republiku ar galvaspilsētu Pekinu, ko nule zinām kā otro ekonomiski spēcīgāko valsti pasaulē aiz ASV, bet gan Ķīnas Republiku ar ģenerāli Čanu Kaiši, “Gomiņdan” (kas burtiski nozīmē “Ķīnas nacionālā partija”) partijas līderi priekšgalā, sākot no 1928. gada.

Un toreiz Čana Kaiši vadītā valdība strādāja Pekinā, bet Komunistiskā partija, ar kuru saistām kontinentālo Ķīnu tagad, pēc asiņainiem slaktiņiem bija notriekta pagrīdē. Divus gadus līdz tam “Gomiņdan” bija apvienojis spēkus ar komunistiem un uzsācis tā dēvēto Ziemeļu ekspedīciju, militāriem līdzekļiem apvienojot valsti, kuru tobrīd faktiski pārvaldīja militāristu kliķes.

“Gomiņdan” un komunistu spēku apvienošana palīdzēja sasniegt iecerētos mērķus, taču ātri vien sāka tecēt asinis. 1927. gadā Šanhajā “Gomiņdan” vadība pavēlēja sarīkot to, ko vēl arvien šī spēka atbalstītāji dēvē par partijas rindu tīrīšanu. Turpretim Ķīnas Komunistiskajai partijai un mūsdienu (kontinentālās) Ķīnas vēsturē tā ierakstīta kā 1927. gada Šanhajas slaktiņš vai 12. aprīļa traģēdija.

Kaut gan tieši “Gomiņdan” vadība aizsāka sadarbību ar Padomju Savienību, kura savukārt uzstāja, ka jāveido alianse ar Ķīnas komunistiem, partijas vadība ar ģenerāli Čanu Kaiši priekšgalā (partijas dibinātājs Suņš Jatsens jau bija miris ar vēzi) tiem no sākta gala neuzticējās un, redzot, kā komunistu atbalsta bāze un vara strauji aug uz lielo pilsētu, it sevišķi Šanhajas, strādnieku arodbiedrību rēķina, nolēma rīkoties apsteidzoši.

Pēc dažādām aplēsēm, tika nogalināti no trīssimt līdz pieciem tūkstošiem komunistu, ap tūkstotis arestētu un vēl daudz ievainotu.

Slaktiņi vēlāk turpinājās arī citviet. Galu galā komunisti aizies pagrīdē, Ziemeļu ekspedīcija sekmīgi noslēgsies un visa vara valstī atradīsies “Gomiņdan” rokās, bet tās līderis ģenerālisimuss Čans Kaiši kļūs par diktatoru.

Vienlaikus sāksies ļoti ilgs pilsoņu karš, kuru uz laiku apturēs Otrais pasaules karš un jauna pagaidu alianse starp “Gomiņdan” un komunistiem, lai stātos pretim Japānas invāzijai Ķīnā. Jau pēc Otrā pasaules kara šausmām Ķīnā vēstures rats pagriezīsies par 180 grādiem. Komunisti, kam sākotnēji nācās slapstīties Ķīnas dienvidrietumos un palikt tālu valsts rietumu apgabalos, izmantos padomju okupāciju Mandžūrijā un karā ar japāņiem sagrābtos ieročus, lai galu galā pārņemtu varu Pekinā.

Šoreiz jābēg pašam Čanam Kaiši un “Gomiņdan” elitei. Viņi patversies Taivānā. Un sākotnēji tieši Taivāna, proti, Ķīnas Republika, ieņems vietu arī Apvienoto Nāciju Drošības padomē. Tikai 1971. gadā šo vietu iegūs Ķīnas Tautas Republikas (Pekinas) pārstāvis.

Līdz pat savai nāvei Čans Kaiši bija Ķīnas Republikas (Taivānas) vadītājs un uzturēja Taipejas pretenzijas uz visu (kontinentālo) Ķīnu. Savā pēdējā gribā viņš norādīja, ka vēlas tikt apglabāts Naņdzjinā jeb Nankinā, kur atrodas arī Ķīnas demokrātiskās revolūcijas (jau pieminētā monarhijas gāšana 1911. gadā) līdera Suņa Jatsena mauzolejs.

Čans Kaiši bija Suņa Jatsena, ko uzskata arī par Ķīnas nācijas tēvu, leitnants. Starp citu, frencis – militāras piegrieztnes žakete, ar ko saistās vēlākais Ķīnas komunistu līderis Mao Dzeduns un komunistu partijas elite vispār, – ir tieši Suņa Jatsena mantojums. Tikai deviņdesmitajos to sāka izkonkurēt Rietumu piegrieztnes lietišķais uzvalks.

“Taivāniskā” identitāte

Ķīnas Tautas republikas (Pekina) un Ķīnas Republikas (Taipeja) attiecībām nav analoga Latvijas un PSRS vai Latvijas un Krievijas – vienalga mūsdienu vai cara laika – vēsturē. Rīga nekad nav uzturējusi pretenzijas uz Maskavas kontrolēto valsti, to nav kā savu pēdējo bastionu izmantojusi Krievijas varas elite. Mēs ar to pat nerunājam vienā valodā.

Jā, mūsdienu Taivānā, it sevišķi jaunajā paaudzē, jau izveidojusies sava atsevišķā un ekskluzīvā “taivāniskā” identitāte.

Šai paaudzei nav pretenziju uz Ķīnas apvienošanu ar tādu politisko iekārtu kā Taivānā. Galu galā pat “Gomiņdan” no valdošā spēka pēdējos divos gadu desmitos paguvis pabūt gan parlamenta opozīcijā, gan mazākumā.

1991. gadā notika pirmā Pekinas un Taipejas pārstāvju tikšanās kopš 1949. gada, kad “Gomiņdan” un ģenerālis Kaiši patveras Taivānā. Tobrīd mazāk par piekto daļu aptaujāto sevi identificēja kā tikai un vienīgi taivāniešus; ceturtā daļa sevi uzskatīja par ķīniešiem, bet lielākā daļa juta vienlaikus abas identitātes.

2014. gadā tikai trīs procenti iedzīvotāju sevi ekskluzīvi identificēja kā ķīniešus, bet vairāk nekā 60 procenti – jau kā taivāniešus. Bet starp tiem, kas jaunāki par 30 gadiem, tādu jau pirms pieciem gadiem bija ap 80 procentiem.

Mācīties prast tirgoties un pelnīt

Nosacītu līdzību ar Latviju gan var mēģināt saskatīt citā interesantā apstāklī. Lielāko daļu savas vēstures Taivānā pastāvējusi viena politiskā spēka – “Gomiņdan” partijas – vara, turklāt ilgstoši ģenerāļa Čana Kaiši absolūto varu nodrošināja arī valstī pastāvošais karastāvoklis. Tas atcelts un izteiktas demokratizācijas tendences parādās astoņdesmito gadu beigās.

Ja Latvija apzināti nebūtu sarāvusi oficiālās attiecības ar Taipeju, piespiežot degradēt vēstniecības statusu līdz tirdzniecības pārstāvniecībai, un mūsu politikas zinātņu pārstāvji un austrumpētnieki vismaz tikpat daudz vērības, cik Pekinai, būtu pievērsuši arī Taipejai, iespējams, kaut ko varētu arī mācīties no tā, kā prast tirgoties un pelnīt arī ar tādu kaimiņu kā Ķīna.

Vēl būtiska Taivānas īpatnība, ka tā mērķ­tiecīgi veidojusi spēcīgu armiju, lai dotu pretsparu Pekinas spēkiem, kad tie nāks, taču vienlaikus tās uzņēmēji investēja Ķīnā, meklēja un atrada arvien jaunas biznesa iespējas.

Mazām valstīm sevišķi svarīgi būt bagātām, izveicīgām sadarbībā un vienlaikus ļoti patstāvīgām savos spriedumos. Taivāna labi zina, ka ASV ir izšķiroši svarīgas tās suverēnai nākotnei (vai – līdz iestāsies Čana Kaiši lolotais sapnis par Ķīnas Republikas, kā to saprot Taivāna, varas nodibināšanos abās Taivānas šauruma pusēs).

Taču tā arī zina, ka lielvalstu interesi jāprot noturēt gan ar stratēģiskiem ģeopolitiskiem ieganstiem, gan izdevīgu tirdzniecību un labiem kultūras sakariem.

Atbildot uz sākumā uzdoto jautājumu, absolūtajam vairākumam latviešu patīk Taivāna tādēļ, ka viņi par to nekā daudz nezina un iedomājas, ka tā ir Latvijas līdziniece. Taivāna nav Latvijas līdziniece ne vēsturē, ne kultūrā balstītu iemeslu dēļ.

Tās teritorija ir krietni mazāka par Latviju, bet tajā dzīvo padsmit reižu vairāk iedzīvotāju, kas atšķirībā no Latvijas nesirgst ar nepieciešamību meklēt lielu kaimiņu apdraudētas valstis, kurām just līdzi.

Tā vietā viņi mērķtiecīgi strādā, lai būtu pasaules tehnoloģiski un ekonomiski attīstītāko valstu avangardā. Lai spētu nodrošināt ļoti augstu dzīves līmeni saviem iedzīvotājiem un būtu interesanti stratēģiskajiem partneriem. Ja nu mēs šajā aspektā spētu kļūt taivāniešiem kaut mazliet līdzīgāki, tas patiešām būtu vareni.

Izmantojot izdevību, komentāra autors vēlas paust pateicību savai Alma Mater – Latvijas Universitātei. Studējot orientālistikas maģistrantūrā, savulaik daudz dusmu aizdeva tas, cik rūpīgi nācās apgūt mūsdienu Ķīnas un Japānas vēsturi. Pavisam drīz šīs zināšanas izrādījās neatsveramas starptautiskās politikas vērošanā.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.