VIDEO. “Ne tikai vecas tantiņas un žuļiki!” Kārlis Streips par to, kas īstenībā ir Latvija
0
Ko Tev nozīmē Latvija? TV24 žurnālists Kārlis Streips
Latvija man ir Tēvzeme, pirmkārt, jo mani vecāki abi no šejienes ieradās Amerikā, apmēram piecus gadus, pirms es piedzimu. Līdz ar to Latvija man bija tāda nosacīta sapņu zeme, kad es augu. No tā, ko vecvecāki un citi man stāstīja, man radās iespaids, ka brīvvalsts laikā visi bija tautastērpos un dziedāja tautasdziesmas, stāvot rudzu laukā. Un savukārt padomju okupācijas laikā visi bija pelēkās drānās un raudāja, un bija izmisuši.
Nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadus Latvija man ir arī mājvieta, un Latvija man vienmēr ir bijusi tāda ļoti mīļa un jauka vieta.
Mani vecvecāki, visi četri, viņi diezgan kategoriski atteicās runāt par dzīvi Latvijā, jo viņiem tas bija sāpīgi, ka no šejienes bija jābrauc prom pēkšņi un bez īpaši daudz mantības, un abos gadījumos ar bērniem – maziem bērniem. Mana mamma sāka uz Latviju braukt jau astoņdesmito gadu sākumā un vidū. Viņa te nodarbojās ar dažādām lietām. Vispirms kā tūriste, protams, bet viņa sagāja kopā ar „Glābiet bērnus” organizāciju Latvijā, bet tad, kad jau sākās Atmodas laiks, viņa vienu brīdi mācīja angļu valodu Anatolijam Gorbunovam un atsūtīja man e-pastu, kurā bija teikts, ka viņš ir ļoti labs un cītīgs skolēns. Bet viņa aizgāja mūžībā deviņdesmit pirmā gada aprīlī diezgan negaidīti un tajā brīdī es jau dzīvoju Latvijā, lai gan vienu gadu es biju atpakaļ Amerikā.
Nedaudz par manas paaudzes cilvēkiem. Mēs gājām latviešu skolā, mums bija sestdienas skolas un svētdienas skolas, un Garezera vasaras vidusskola un Minsteres latviešu ģimnāzija. Mums bija tautas dejas, mums bija latviešu skautu un gaidu organizācijas, un līdz ar to mēs uzturējām latviskumu. Manā ģimenē mani vecāki uzstāja, ka mēs mājās runājam tikai un vienīgi latviešu valodā. Tā tas nebija daudzās ģimenēs, it īpaši tajos gadījumos, kad latvietis bija apprecējies ar amerikāni. Tad tas varbūt gāja tā drusku citādāk, tas bija atkarīgs no tā amerikāņa, cik viņš gribēja vai varēja iemācīties latviešu valodu. Bet mana mamma, cita starpā, sacerēja grāmatu “Easy Way to Latvian” vai “Vieglais ceļš uz latviešu valodu” tiem, kuri bija sapinušies ar latvieti un kuri gribēja tāpēc mācīties latviešu valodu.
Bet, galvenais, ko es gribu pastāstīt – Minsteres latviešu ģimnāzijā septiņdesmit astotajā gadā mums bija paneļdiskusija – kas notiktu, ja Latvija rīt atgūtu neatkarību. Un es ar savu tīņa pārliecību teicu: „Neviens no rietumiem tur atpakaļ nedosies, jo cilvēkiem ir mājas un bērni, un kaķis, un suns, un skola, un darbs, un neviens nebrauks.” Jā, un Oldsmobilis.
Ironiskā kārtā es biju viens no pirmajiem, kurš galu galā pārcēlās uz Latviju. Tas, kurš teica, ka neviens tā nedarīs. Bet es to varēju atļauties, jo man nebija ģimenes un man nebija nekā tamlīdzīga. Un tad, kad bija iespēja braukt uz Latviju un mācīt angļu valodu Latvijas Universitātē, es varēju mierīgi to darīt un pārcelties. Man iedeva dzīves vietu šeit, Latvijā. Es dzīvoju, tā teikt, cepuri kuldams, to pirmo gadu.
Žurnālistika, ko Kārlis Streips atveda no Amerikas, bija stipri atšķirīga no tās žurnālistikas, kas bija padomju laikos ierasta.
Padomju Savienībā žurnālistikas nebija. Padomju Savienībā bija propaganda, kas nav viens un tas pats. Es ierados angļu valodu mācīt tāpēc, ka manai mammai vispirms piedāvāja to iespēju. Viņa nevarēja, un es atbraucu viņas vietā. Bet svešvalodnieki Latvijas Universitātē bija tajā pašā mājā, kur bija komunikāciju zinātņu cilvēki, kā tos tagad sauc. Un tad, kad viņi uzzināja, ka ir atbraucis žurnālists, es novadīju semināru par televīzijas ziņu veidošanu un dokumentālfilmu veidošanu tajā pirmajā gadā. Un tad deviņdesmit otrajā gadā es sāku lasīt lekcijas Latvijas Universitātē par žurnālistikas lietām. Un vienlaikus arī parādījās telekanāls NTV5, kur mani uzaicināja būt par ziņu nodaļas vadītāju. Un par to es principā esmu lepns, ka es nostādīju konkrēti televīzijas žurnālistiku Rietumu sliedēs. Jo “Panorāma” tajā laikā vēl meklēja savu ceļu attiecībā uz to, kā būt ziņu dienestam neatkarīgā valstī un vairs ne Padomju Savienības propagandas iestādei. Un es apmācīju veselu strīpu cilvēku, kuri kļuva ļoti profesionāli, tajā skaitā Ilvu Liepiņu, kura ilgus gadus bija “Panorāmas diktore”. Ansi Bogustovu, Kristu Vāveri un daudzus, daudzus cilvēkus, kas caur turieni nāca un ir kļuvuši par žurnālistikas sastāvdaļu Latvijā.
Es gribētu, lai latvieši, pirmkārt, atceras, ka pasaulē ir diezgan daudz tautu, kurām nav pašām savas valsts. Mēs neesam viena no tām tautām, un nenovērtēsim to, lūdzu, pārāk zemu. Bet visvairāk es gribētu latviešus aicināt – nu, lūdzu, saprotiet, ka Latvijā dzīvo dažādi cilvēki. Latvijā nedzīvo tikai vecas tantiņas vai kaut kādi žuļiki. Latvijā dzīvo gan tādi cilvēki, gan šitādi cilvēki, un ja es skatos patlaban, kas darās ar Stambulas konvenciju, kur uz absolūta muļķību pamata cilvēki saka: “Nē, nē, mums, latviešiem, kaut ko tādu nevajag.” Latviešiem vajag saprast, ka Latvija ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Tas nozīmē kaut kādus principus. Tas nozīmē kaut kādus standartus. Un es zinu, ka latvietis labprāt dzīvo pats savā sētā ar savu pusotru hektāru un pusotru govi. Bet tā nav dzīve divdesmit pirmajā gadsimtā un 2025. gadā.
Un par visu vairāk – būsim lepni par Latviju. Mums patīk par viņu kreņķēties. Bet es teikšu vēlreiz – kurdiem nav savas valsts. Katalāņiem nav savas valsts. Baskiem nav savas valsts. Tās ir senas un lepnas tautas. Mēs arī esam sena un lepna tauta. Mums ir pašiem sava valsts. Sapratīsim to, baudīsim to un būsim lepni par to.
