Nodokļi vai tomēr cilvēki? 0
Autors: Uģis Mitrevics, Saeimas deputāts, Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas vadītājs
Darba un privātās dzīves līdzsvars pēdējā laikā tiek piesaukts bieži. Pamatjautājums – vai tā ir tikai kārtējā modernā parunāšana par tēmu, vai tomēr vēlme reāli risināt daudziem cilvēkiem ļoti būtisku problēmu? Eiropas Savienībā (ES) iespēja strādāt atbilstoši savām iespējām un tajā pašā laikā rūpēties par veselību, ģimeni vai saviem īpašajiem apstākļiem nav nekas ekskluzīvs, bet gan ikviena cilvēka pamattiesības. Lai kā būtu citās ES valstīs, Latvijas normatīvais regulējums (kāds pārsteigums!) rada situāciju, kur šis līdzsvars atsevišķām sociālajām grupām ir “nogriezts kā ar nazi”.
Kārtējā absurdā situācija – darba devējam, kurš vēlas būt sociāli atbildīgs, valsts ir uzlikusi pienākumu maksāt lielākus nodokļus par to, ka dod iespēju cilvēkam ar īpašām vajadzībām strādāt nepilna laika darbu. Civilizētās valstīs šie darba devēji saņem atbalstu, bet ne Latvijā – šeit valsts tiem darba devējiem, kuri grib rīkoties atbildīgi, uzliek papildus nodokļus.
Kāda tad īsti ir situācija? Teiksim tā – neviennozīmīga, negodīga un tajā ļoti iztrūkst loģikas un veselā saprāta. Papētīsim Darba likumu – tā 134. panta otrā daļa uzliek darba devējam pienākumu pēc darbinieka lūguma vairāku sociālo grupu darbiniekiem, tai skaitā personām ar invaliditāti, nodrošināt iespēju strādāt nepilna laika darbu. Taču realitātē problēma ir tajā, ka likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” normas nav saskaņotas ar Darba likuma 134. pantu. Likums “Par valsts sociālo apdrošināšanu” noteic, ka neatkarīgi no noslodzes, darba devējam par vairākām no Darba likumā minētajām sociālajām grupām valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) jāveic vismaz no minimālās algas, tostarp, arī tad, ja darbinieks strādā nepilna laika darbu.
Ja konkrētais darbinieks ir ar augstu kvalifikāciju, tad, visdrīzāk, problēmu nebūs arī nepilna laika gadījumā, bet, ja šādas kvalifikācijas nav, tad neatkarīgi no darba slodzes darba devējam VSAOI ir jāveic atbilstīgi nosacījumam – it kā darba ņēmējs strādātu pilna laika darbu. Pie nelielas noslodzes var būt pat situācijas, ka darba devējs nodokļos samaksā vairāk nekā faktiskajā atalgojumā saņem darbinieks. Šāda neatbilstība ne tikai neveicina Darba likumā minēto grupu darba un privātās dzīves līdzsvaru, bet lielā daļā gadījumu provocē šo cilvēku izstumšanu no darba tirgus. Lieki piebilst, ka tam nekādā ziņā nav labvēlīga ietekme uz viņu mājsaimniecību aktuālo finansiālo situāciju, kā arī uz viņu iespējam saņemt pensiju.
Ļoti uzskatāmi situācijas absurdums ir redzams valsts attieksmē pret personām ar trešās grupas invaliditāti. Saskaņā ar normatīvo regulējumu, trešās grupas invaliditāti noteic personām ar darbspēju zudumu 25 – 59% apmērā. Cilvēkam ar 40%, 50% vai lielāku darbspēju zudumu pilnas slodzes darba veikšana var būt kaitīga veselībai vai pat pilnīgi neiespējama. Tomēr likums viņiem neparedz īpašus atvieglojumus, kas nozīmē, ka no viņiem tiek sagaidīts, ka viņi var strādāt tā, it kā darbspējas būtu uz visiem 100%. Arī tad, ja cilvēks to nespēj, darba devējiem joprojām ir pienākums veikt obligātās iemaksas no pilnas minimālās algas.
Hmm, izklausās pat ļoti dīvaini. Protams, personām ar invaliditāti ir iespējas iesaistīties subsidētajās darba vietās, bet, ņemot vērā, ka to uzdevums ir palīdzēt iesaistīties darba tirgū, tās nav uz ilgu laiku. Ko darīt pēc tam? Manuprāt, būtu tikai loģiski, ja elastīgākus darba nosacījumus nodrošinātu ne tikai Darba likums, bet arī pārējie likumi un jo īpaši likums “Par valsts sociālo apdrošināšanu”. Un nevis tā, kā tas ir tagad – ar neproporcionāliem darba nodokļiem uzspiežot vajadzību strādāt pilnā apjomā. Rezultātā cilvēki, kuri darbspēju ierobežojumu dēļ nespēj strādāt pilnu slodzi, nereti paliek ārpus darba tirgus un tādējādi viņiem tiek mazinātas iespējas nodrošināt sev un apgādībā esošajām personām ienākumus.
To neapgalvoju tikai es. Skaitļi runā paši par sevi. Saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) datiem 2024. gadā 3973 nodarbināto personu ar trešās grupas invaliditāti saņēma darba algu, kas bija zemāka par minimālo. Lai nodrošinātu, ka par šiem ļaudīm tiek veiktas minimālās obligātās iemaksas, darba devēji papildus faktiskajam atalgojumam samaksāja kopumā vairāk nekā deviņsimt tūkstošus eiro, kas ir vidēji 20,53 eiro mēnesī par vienu darbinieku. Tas ir aptuveni sešas reizes mazāk nekā tad, ja darbinieks ar trešās grupas invaliditāti strādātu tikai pusslodzi. Šie skaitļi liecina, ka darba devēji ir ar mieru piemaksāt tikai tad, ja kvalifikācijai un darba slodzei atbilstīgā reālā alga ir tikai nedaudz zemāka par minimālo algu. Savukārt pārējie darba tirgū nav gaidīti.
Ņemot vērā, ka sociālā nodrošinājuma pabalsti un invaliditātes pensijas ir ļoti zemas, iespēja strādāt un saņemt papildus ienākumus personām ar trešās grupas invaliditāti ir jo īpaši svarīga. Patlaban vairāk nekā 26 tūkstoši šo cilvēku nestrādā, kas nozīmē, ka viņi ne tikai nevar sevi realizēt darba tirgū, bet arī negūst papildus ienākumus sevis nodrošināšanai.
Tāpēc, ja valsts uzskata, ka par darbiniekiem ar trešās grupas invaliditāti ir jāveic sociālās iemaksas vismaz no minimālā līmeņa, šie papildu maksājumi nav jāuzkrauj uz darba devēju pleciem. Tie ir jāsedz no valsts pamatbudžeta, tādējādi atbalstot šo cilvēku tiesības strādāt un pašiem sevi nodrošināt.
Šāda divu likumu pretruna nav tikai attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti. Šobrīd likums “Par valsts sociālo apdrošināšanu” paredz, ka personām, kuras mācās izglītības iestādēs, atvieglojums minimālo apdrošināšanas iemaksu veikšanā ir piemērojams tikai līdz 24 gadu vecumam. Tomēr arī pēc 24 gadu vecuma sasniegšanas cilvēki var nonākt situācijā, kad mācības, piemēram studentiem, ir jākombinē ar nelielas intensitātes darbu. Ja valsts ar normatīvo regulējumu šādas iespējas ierobežo, tas nopietni apdraud studiju turpināšanu un mūžizglītību kopumā.
Tad vēl. Pašlaik likums “Par valsts sociālo apdrošināšanu” noteic, ka darba devējam sociālās iemaksas vismaz no minimālās algas ir jāveic arī par bērniem līdz 18 gadu vecumam. Izņēmums ir bērni ar invaliditāti vai bērni, kuri mācās. Tas, ka bērniem ir jāmācās, nav apšaubāms, tomēr šis nav labākais instruments šī mērķa sasniegšanai. Rezultātā pieaug bērnu un jauniešu skaits, kuri ne tikvien nemācās, bet arī nestrādā. Uzskatu, ka attiecībā uz bērniem nepilna laika darba iespējas ir jānosaka neatkarīgi no citiem nosacījumiem.
Līdzīgi ir ar cilvēkiem, kuri mājās aprūpē savus tuviniekus. Viņu darba iespējas bieži ir ierobežotas, jo aprūpe prasa daudz spēka un laika. Pašvaldība ne vienmēr sedz aprūpes izmaksas, tāpēc daudzi izvēlas strādāt mazāk vai nepilnu darba laiku. Šī grupa likumā vēl nav skaidri ietverta, lai gan ES normatīvie akti noteic, ka valstij jānodrošina darba un privātās dzīves līdzsvars arī aprūpētājiem. Vienkārši sakot, likums šobrīd neaizsargā visus, kam ir objektīvi ierobežotas iespējas strādāt (bērni, mūžizglītībā iesaistītie, aprūpētāji, personas ar trešās grupas invaliditāti, vecāki, kuru aprūpē ir vairāki bērni u.c.
Valsts var noteikt, ka sociālo iemaksu minimums ir katrai nodarbinātai personai piekritīgs lielums, tostarp arī tad, ja persona objektīvu iemeslu dēļ nestrādā pilna laika darbu (piemēram, strādā pusslodzi vai ceturtdaļslodzi), bet tādā gadījumā vismaz starpība ir jāpiemaksā no valsts budžeta. Savukārt, ja valsts šī mērķa īstenošanai uzliek papildus slogu darba devējiem, tad ir jārēķinās, ka šīm sociālajām grupām būtiski pieaug bezdarba risks, kas individuālā līmenī ļoti būtiski ierobežo šo cilvēku iespējas realizēt sevi darba tirgū un nodrošināt sev ienākumus. Tas ne tikai veicinātu iekļaujošu nodarbinātību, bet arī reāli ļautu cilvēkiem ar invaliditāti, aprūpētājiem un studējošajiem savienot darbu ar privāto dzīvi, nevis izvēlēties starp ienākumiem un veselību, izglītību vai tuvinieku aprūpi. Būtu gan sociāli taisnīgi, gan praktiski – darba devēji visām sociālajām grupām, kuras objektīvu iemeslu dēļ nevar strādāt pilna laika darbu, varētu piedāvāt elastīgus darba nosacījumus, nebaidoties no uzspiesta papildus finansiāla sloga. Un tikai tad arī mēs Latvijā varēsim runāt par to, ka valsts ir izdarījusi visu, lai veicinātu privātās dzīves un darba līdzsvaru. Lai situāciju mainītu, esmu sagatavojis un iesniedzis attiecīgus priekšlikumus grozījumiem likumā.
