Milzu plunkšķis Kongo upē 0
Kopš tā laika aizvēsturiskā reptiļa meklējumiem uz Kongo nosūtītas neskaitāmas gan zinātniskas, gan, jāatzīst, arī visnotaļ nezinātniski merkantilas ekspedīcijas, taču neviena no tām nav sekmējusies. No vienas puses raugoties, tas pat nav nekas īpaši pārsteidzošs, jo izraudzītās meklējumu vietas klimatiskie apstākļi ir tik skarbi, ka, lieki netramdīti un neapdraudēti, pat vietējie aborigēni necenšas iekļūt dziļāk teju vai necaurejamajos purvos. Lai gan izdzīvošanas nolūkā kopumā viņiem ikdienā nākas ļoti piepūlēties. Apkaime ir ārkārtīgi purvaina, tur nobeigušos dzīvo radību ķermeņi acumirklī nogrimst dibenā un nav praktiski nekādu cerību tos atrast, ja vien nav gluži precīzu, kā mēdz teikt, no kosmosa nosūtītu koordinātu.
Pirmā patiešām vērienīgākā ekspedīcija bija sarīkota 1938. gadā, un to vadīja pētnieks Leo fon Boksbergers. Viņa vadīto meklētāju grupai izdevās savākt itin daudz noderīgas informācijas no vietējiem iedzīvotājiem, taču atpakaļceļā izcēlās nopietns konflikts ar pigmejiem, kura laikā visas dokumentālās liecības diemžēl iznīcinātas.
Pēc vairākām desmitgadēm notika vēl dažas lielas ekspedīcijas. Džeimsa Pauela brauciena galvenais mērķis bija rūpīga krokodilu izpēte, taču viņš pats kaut vai tikai ar vienu acu kaktiņu ļoti alka ieraudzīt arī mītisko būtni mokele–mbembe. Arī viņam tas neizdevās, vien tikai varēja atkal savākt vietējo iedzīvotāju liecības par purvāju būtni, kas pēc nostāstiem ārēji ļoti atgādināja diplodoku. Arī savā otrajā Kongo apmeklējumā mazliet vēlāk Pauels spēja tikai papildināt vietējo iedzīvotāju mutisko liecību klāstu.
Un, visbeidzot, 1980. gadā notika vēl viena liela ekspedīcija, kuras ietvaros pētnieki Roja Makala vadībā bija speciāli sakoncentrējušies meklējumiem tieši tajā rajonā, kas atbilstoši aborigēnu vēstījumiem bija visiespējamākā noslēpumainā reptiļa uzturēšanās vieta. Šajā reizē viss noslēdzās faktiski tikai ar maksimālu konkrētās teritorijas izzināšanu. Ieraudzīt pašu purva lieldzīvnieku vai vismaz tā atstātās pēdas joprojām neizdevās. Bet jau 1981. gadā Makals devās nākamajā ekspedīcijā uz Kongo, un, kā vēstīts, beidzot pētniekiem izdevās savām acīm ieraudzīt savas intereses galveno objektu. Vai pasaules mēroga sensācija? Iespējams…
Pētnieki slīdēja pa upi, un tajā vietā, kur tā meta strauju līkumu un kurā, kā bija norādījuši vietējie ļaudis, noslēpumainais reptilis mēdzot bieži uzturēties, pēkšņi bija sadzirdamas savādas šļakatas. Tad līdz laivām atpeldēja liels vilnis, kas liecināja par to, ka tikko ūdenī iegremdējies kāds ļoti liels objekts, visdrīzāk – dzīva būtne. Un būtībā tā arī visa “redzēšana”. Vairāk tikai tādas kā nopietni vērtējamu cilvēku nešaubīgas, pārliecinošas sajūtas. Krastā arī nekādas pēdas atrast neizdevās.
Makals sāka aizvien aizrautīgāk meklēt labvēļus un jaunu ekspedīciju finansētājus, tostarp publicējot arī grāmatu, kurā sīki aprakstīja visus savus iepriekšējos mēģinājumus, cenšoties pierādīt (pats uzskatīdams, ka tas jau vairs pat nemaz nav jāpierāda) būtnes mokele–mbembe esamību. Taču viņam neveicās.
Līdztekus bija noorganizētas arī vairākas citas šādas ievirzes ekspedīcijas, taču arī no tām neviena nevainagojās ar cerētajām sekmēm. Jāpiebilst, ka praktiski visi, kas mēģināja pārliecināties par Āfrikas aizvēsturiskā reptiļa eksistēšanu, allaž neizbēgami saskārās ar neskaitāmām problēmām. Un galvenā no tām bija aizvien pieaugošās šaubas par vietējo iedzīvotāju sniegtajām ziņām, ko pastiprināja arī tā dēvētā valodas barjera. Aborigēnu paustais bieži vien bija ne tikai atšķirīgs, bet pat savstarpēji absolūti pretrunīgs. Vieni savos kaismīgajos vēstījumos aprakstīja būtni, kas atgādina brontozauru, citi uzbūra degunradža tēlu, citi piemeklēja vēl kaut ko kā iespējami vistuvāko purva briesmoņa aprakstam. Vēl vairāk – dažas vietējās ciltis vispār bija pārliecinātas, ka mokele–mbembe nemaz nav dzīva būtne, bet gan kaut kāds varens gars.
Tāpat nevarēja izslēgt arī to, ka vietējie iedzīvotāji stāstus par kaut kādu noslēpumainu un briesmīgu apkaimes dzīvnieku izplata gluži apzināti, proti, lai aizvilinātu prom no saviem purvu apgabaliem naidīgās ciltis, vai arī visparastākā savtīguma nolūkā, jo noslēpumainā zvēra meklējumos pie viņiem sāka viesoties aizvien vairāk dāsnu ārvalstnieku, kāri klausoties viņu nostāstos.
No otras puses, tie pētnieki, kuri joprojām absolūti skeptiski izturas pret teoriju par to, ka Āfrikas teritorijā kaut kur varētu būt izdzīvojis kāds dinozaurveidīgais reptilis, kas teju vai apzināti spītīgi jau simtiem gadu nevēlas pat parādīties cilvēkiem, tomēr neizslēdz iespēju, ka mokele–mbembe varētu būt kāds īpašs, mūsdienu zinātnei vēl nezināms reptiļu sugas pārstāvis. Kā vienu no apstiprinājumiem tam var minēt paleontologu apgalvojumu, ka vairāku desmitu miljonu gadu laikā klimats Āfrikas kontinentā praktiski neesot mainījies.
Tostarp ir arī gluži praktisku apsvērumu gūzma. Piemēram, jāielāgo tas, ka jebkurai dinozauru izmēra dzīvajai būtnei būtu vairāk nekā grūti pārvietoties purvainajā apvidū. Un, ja ziloņiem kāju pēdas ierīkotas ļoti īpašā veidā, proti, tā, ka tās ļauj visu svaru izlīdzsvarot uz atbalsta virsmas, tādējādi mazāk tajā iegrimstot, tad dinozauriem tas tā nebija – to kāju pēdas līdzinājās zirgu smalkajiem veidojumiem. Turklāt dinozauri bija izteikti bara dzīvnieki, savukārt mokele–mbembe, kā var noprast no aborigēnu nostāstiem, allaž pastaigājas absolūtā vienatnē. Taču pat tajā gadījumā, ja šo būtņu mūsdienu Āfrikā būtu izaudzis vesels bars, tās, visdrīzāk, kā pauž zinātnieki, pietiekami ātri būtu izmirušas, jo savas nelielās populācijas ietvaros neizbēgami sāktu regulāri sajaukties ar citiem dzīvniekiem.
Šie un vēl daudzi līdzīgie apsvērumi likuši pētniekiem izteikt pieņēmumu, ka patiesībā mokele–mbembe nav dinozaurs, bet gan vienkārši kāds pārveidojies un mūsdienu zinātnei nepazīstams dzīvnieks, kas vietējo aborigēnu stāstos turklāt vēl izkropļots līdz nepazīšanai.
