Reizēm viņš man iesaka mācīties paļāvību. Bet lielākoties klusē vai arī, ja pārāk uzplijos, mudina likt nost eksistenciālo nākotnes apceru grāmatu un pievērsties tagadnei – dzīvot, izbaudot katru šodienas mirkli. 0
Būtībā tas ir viens no labākajiem padomiem, derīgs cauri mūžam. Kļūst īpaši vērtīgs, ja tagadni tiešā nozīmē izgaršojam kopā ar sev tuvajiem pie bagātīgāka vai liesāka cienasta galda. “Tur pavadītais laiks dzīves garumā neietilpst,” mēdza sacīt tēva brāļa sieva Matilde, skolotāja pēc aicinājuma un dziļi vieda sieviete.
Starp citu, oktobris piedāvā daudz iemeslu dzīves svinēšanai. Teiksim, 5. datumā var atzīmēt Pasaules olas dienu. Tiesa, oficiāla tā nav. Starptautiskā olu komisija 1996. gadā Vīnes saieta laikā nolēma to izsludināt par prieku omlešu, vēršacu, bezē cepumu utt. faniem. Bet Starptautisko baltā spieķa dienu 15. oktobrī gan der nopietni pasvītrot plānotājā – arī tādēļ, lai novērtētu paša acu gaismu vai sniegtu kādu artavu redzes invalīdu atbalsta ziedojumiem.
Oktobris piedāvā izgaršot pašu rudeni. Tieši oktobrī tas jau nobriedis līdz pakāpei, kur daba gatava stāstīt asnošanā, cerošanā, ziedēšanā un briešanā gūto pieredzi. Varu ieklausīties un vilkt līdzības ar savējo. Drīkstu vienkārši priecāties, ka bez lielām traģēdijām un zaudējumiem veicies sagaidīt mīļākā gadalaika visbagātīgāk apveltīto mēnesi, pēc kura uzvedības daži cenšas uzminēt ziemas raksturu. Tādā ziņā man patīk šī anekdote…
Mūsdienīgs indiāņu virsaitis rudenī zvana meteoroloģiskajam dienestam: “Kādu ziema gaidīt?”
“Mērenu, pat maigu.”
Virsaitis tomēr dod ciltij rīkojumu sarūpēt malkas rezervi un atkal – dubults neplīst! – meklē jaunāko prognozi.
“Viss liecina, ka būs nopietna sala periodi,” – tā meteorologi. Malkas krājumi jāpalielina, secina virsaitis.
Mobilizē savējos kurināmā gatavošanai un, lai justos pilnīgi drošs, trešo reizi zvana meteorologu birojam.
“Jānoskaņojas nepieredzēti bargam gadalaikam,” tur brīdina.
“Grozīgas jums tās prognozes… Cerams, balstās uz zinātnes sasniegumiem?”
“Protams. Bet laika zīmju vērotāji vienā mutē apgalvo: indiāņi šoruden malku gatavo kā traki. Dabas bērni zina, ko dara, viņu pieredzi ignorēt nedrīkst.”
Latgales brālēna Andreja kundze Aina jau gadus trīsdesmit draudzējas ar veselības augiem un, lauku mājas pļaviņas zaļo saimi vērojot, uzskata: pēc vasarā uzziedējušā iespējams paredzēt ziemā gaidāmās lielākās kaites. Pelašķu bagātība brīdina sargāt elpceļus un turēt kājas sausas, raspodiņi ir signāls ginekologiem, bet asinszāles uzkrītošais leknums mudina audzēt gaišas domas, kas atvaira depresijas mākoņus.
Ainasprāt, caur iespējamās slimošanas leņķi aplūkota, ziema gaidāma līdzena – pļavā viss audzis vienmērīgi, sava tiesa katrai zālītei. Daba tātad veselības satricinājums nesola. Cerams, arī paši mācēsim sev tos aiztaupīt!…
