“Palīdzība no Briseles neaiziet līdz katras mājas slieksnim.” Saruna ar Andri Piebalgu 3
Pagājušonedēļ ES dalībvalstu vadītāji sapulcējās un aiz slēgtām durvīm sarunāja, kuras personas nominēt Briseles vadošos posteņos. Tādā veidā ļoti iespējams, ka jaunā Eiropas Komisijas prezidente būs Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Laiena, ES augstais pārstāvis ārlietās – Spānijas ārlietu ministrs Joseps Borels, bet par Eiropas Padomes prezidentu kļuvis Beļģijas premjers Šarls Mišels.
Savukārt Eiropas Centrālās bankas vadību pārņems SVF izpilddirektore francūziete Kristīne Lagārda. Daudzi notiekošo sauc par atkāpšanos no demokrātijas, jo personāliju izvēle notikusi kā darījums, neviens augsto amatu ieņēmējs nav startējis Eiroparlamenta vēlēšanās. Agrākie spicenkandidāti Manfrēds Vēbers (EPP) vai sociālists Franks Timmermanss ir debatējuši, cīnījušies, bet nu var “iet mājās”, jo viņu pakalpojumi vairs nav vajadzīgi.
Lai izvērtētu notikumus ap amatu piešķiršanu, kā arī skaidrotu, ko gaidīt no jaunā ES parlamenta, “Latvijas Avīzē” viesojas Eiropas lietu zinātājs, bijušais eirokomisārs Andris Piebalgs.
Pieci gadi, kā neesat eirokomisārs, gadu izturējāt kā “Vienotības” priekšsēdētājs, nu esat partijas ierindnieks, bet vēlēšanās nepiedalāties. Esat distancējies no politikas? Sešdesmit viena gada vecumā nav par agru?
A. Piebalgs: Tomēr kaut ko daru un pastāstīšu, ko. Pirmkārt, darbojos Eiropas enerģijas regulatorā, sauktajā Apelācijas padomē, otrā lieta ir profesora vieta universitātē ārpus Latvijas. Tā prasa ieguldīt diezgan daudz darba, jo strādāju ar oglekļa samazināšanu gāzes sistēmās. Bet tam, kas notiek Latvijas un Eiropas politikā, sekoju līdzi. Prieks, ka “Vienotība” sasniegusi to, ko manā vadībā neizdevās, proti, divciparu atbalsta skaitli reitingos.
Kas jums, vērotājam, vēl šķiet ievērības cienīgs iekšpolitikā?
Rīga! Tā ir tēma nr. 1 – manā skatījumā nepietiekami novērtēta. Rīga nav tikai valsts galvaspilsēta, bet ekonomiskais, kultūras centrs, un tas, kas notiek Rīgā, ir dziļākā krīze, kas steigšus jārisina, jo tā atstāj iespaidu uz visu Latviju. Es neredzu citu iespēju kā jaunu vēlēšanu sarīkošanu, jo pašreizējā, absolūti bankrotējusī dome neko nespēs sakārtot. Tie ir vieni un tie paši cilvēki, kuri vadīja Rīgu ne tikai dažu gadu garumā, bet ilgāka laikposmā, un pat ar zināmām izmaiņām vadošos posteņos pozitīvas pārmaiņas nav iespējamas.
Vēlētāji taču nule krīzes galvenos arhitektus Ušakovu ar Ameriku paaugstināja amatā, aizsūtīja uz Eiroparlamentu!
Diemžēl Rīgā redzam viņu darbības sekas un rezultātus. Abu izveidotā sistēma parādīja, ka ne tikai nav spējīga risināt rīdzinieku problēmas, bet radījusi milzīgas iekšējās korupcijas problēmas, kuras iepriekš tā neizskanēja. Likās, Rīgā lietas neiet labi, bet vismaz korupcija ir minimāla. Šis pieņēmums bija absolūti kļūdains.
“Vienotības” reitingu kāpums jums ir pārsteigums? Uz kāda pamata tas noticis?
Man – patīkams pārsteigums, un divciparu skaitli reitingos jācenšas noturēt. Iemesls, man liekas, ir tas, ka cilvēkos radies vairāk ticības, ka valsts var būt tiesiska. Tā ir fundamentāla lieta. Ekonomiskais pieaugums ir labi, bet vēlētāji grib godīgu valsti. Tas ir galvenais. Kas nāk iekšā politikā ar “Vienotību” – pārskatāmība, prognozējamība, tiesiskums. Protams, partijas panākumos lielā mērā ir Krišjāņa Kariņa nopelni un viņa personiskais fenomens, kas palīdz celt reitingu.
Darbu sācis jaunais prezidents Egils Levits. Jūtam, ka cilvēki tic viņam un daudz ko gaida. Kur pirmām kārtām jāvēršas prezidenta skatam un rīcībai – iekšpolitikā, diplomātijā?
Levita kunga stiprā puse saistās ar tiesiskuma ievērošanu, tiesu varas sakārtošanu. Šajā virzienā viņam būtu vērts tālāk fokusēties, jo tas ir tas, ko cilvēki gaida visvairāk. Lai tiesu sistēma ir caurspīdīga, lai tiesu spriež gana ātri un taisnīgi. Prezidentam tehniski nav daudz sviru, bet ir ļoti liela morālā ietekme un autoritāte šajā sfērā, un es vēlētos, lai Levits to izmantotu. Ārpolitikā, diplomātijā nav lielu bažu par to, kā veiksies jaunajam valsts galvam, jo Levits ir interesanta personība, ar pieredzi ārlietās, audzis multikulturālā vidē, savukārt ekonomikā prezidenta loma ir ļoti limitēta.
Valstī tieslietu ministra Bordāna pasludināto bezkompromisa tiesiskumu viens otrs uztver skeptiski un kā vienas varas mēģinājumu jaukties otras varas iekšējās lietās. Tiekot izdarīts spiediens uz ģenerālprokuroru, pieprasot Saeimas izmeklēšanu par Kalnmeiera darbību.
Tas, ka kāds kaut ko saka, pauž viedokli, man liekas, politikā ir atbildīgi un normāli. Varu nodalījumu nosaka likumdošana. Izsakot bažas par tiesiskuma līmeni valstī, tas nenozīmē jaukšanos tiesu varā. Tas ir ne vienmēr patīkams, ne vienmēr taisnīgs process, bet, ja visi allaž klusēs, nekritizēs, tad attīstība sistēmā nevar būt. Manā skatījumā ģenerālprokurora pilnvaras nav apšaubāmas, un, ja Saeima pieņēmusi lēmumu, tad lai Kalnmeiers nostrādā pilnu mandātu līdz galam, taču, protams, tieslietu ministram par to var būt savi ieskati.
Pāriesim pie Eiropas lietām. Vai Latvijā ievēlēts kompetents, daudzsološs eiroparlamentāriešu sastāvs?
Tas atkarīgs no pašiem. Kariņš kā eiroparlamentārietis, piemēram, ieguva lielu autoritāti. Par Kalnieti ir pilnīgi skaidrs, ka viņa ir atzīta, ietekmīga Ārlietu komisijas locekle. Zīles kungs ir pieredzējis, bet pārējiem jāmāk sevi pierādīt. Grūti komentēt, cik čakli būs abi jaunie sociālistu frakcijas biedri Ušakovs ar Ameriku.
Jebkurā gadījumā astoņniekam ir viens uzdevums – panākt, lai nākamais ES daudzgadu budžets ir Latvijai labvēlīgs. Tas nozīmē atbalstu divās sfērās: pirmkārt, struktūrfondu lietās, otrkārt, ar maksājumiem lauksaimniecībā. Neatkarīgi no tā, kurā komisijā darbosies no Latvijas ievēlētie deputāti, vērtējuma mēraukla būs, cik aktīvi viņi strādājuši šajā ziņā.
Kādas izskatās budžeta perspektīvas 2021.–2027. gadam, ņemot vērā, ka lielu līdzekļu ieguldītāja Lielbritānija pamet savienību?
Izskatās ārkārtīgi problemātiskas. Ja piepildās hipotēze, ka Boriss Džonsons iegūst Apvienotās Karalistes premjerministra amatu, tad diezgan droši, ka 31. datumā viņš iet uz bezvienošanās breksitu. Džonsons arī pateicis, ka nemaksās britu izstāšanās naudu, un tie ir daudzi miljardi ES budžetā.
Cik saprotu, tiesiski neviens nevar piespiest Lielbritāniju maksāt, un tā ir abpusējas vienošanās lieta. Otra ES budžeta krīze saistās ar to, ka par galveno ES budžeta neto pildītāju kļūst Vācija. Politiskā situācija Berlīnē pašlaik ir kompleksa un sarežģīta, nevaram prognozēt, cik lielā mērā Vācija gatava būt par galveno maksātāju. Savukārt nav jāšaubās, ka Nīderlande, Austrija, Zviedrija cīnīsies, lai maksātu pēc iespējas mazāk.
Kādu morālo iespaidu atstāj ES augstāko amatpersonu izvirzīšana, par ko valdību vadītāji vienojās aiz slēgtām durvīm? Pat spicenkandidāts Vēbers esot stipri aizvainots par atstumšanu malā. Tiesa gan, Eiropas tautām varētu būt stipri vienaldzīgi, kas tās pārvalda Briselē.
Tur tā lieta, ka cilvēkiem tas stipri vienaldzīgi. Latvijā priekšvēlēšanu plakātos bija sociālistu spicenkandidāts Timmermanss. Nevaru atbildēt, vai kāds, kurš balsoja par “Saskaņu”, to darīja Timmermansa dēļ, bet vismaz vienai lielai grupai Latvijā plakātā bija nevis vietējais līderis Ušakovs, bet Eiropas mēroga figūra. Vienmēr var teikt, ka sistēma nav pārāk demokrātiska, jo latvieši praktiski nevarēja nobalsot ne par vienu no spices kandidātiem, tā kā tur ir ko mainīt.
Otrs, ka paredzēto kārtību patiesībā izgāza Eiroparlaments! Formāli Vēbers bija uzvarētājs, jo viņa vadītā EPP grupa salasīja visvairāk balsu. Tad sociālistu un liberāļu grupām vajadzēja atbalstīt vācieti amatā EK vadībā. Pateikt – jā, viņš mums nepatīk, bet uzvarētāju atbalstām. Bet atbalstu nedeva. Taču es neraudātu par spicenkandidātu sistēmu, kura nav pietiekami skaidra un viennozīmīga. Būs tie, kas apgalvos, ka sistēma un demokrātija sagrauta, būs tie, kas teiks, ka to vajag uzlabot.
Es būtu par to, ka tiek veidoti Paneiropas vēlēšanu saraksti. Protams, ir risks, cik tādā gadījumā ievēlētu Latvijas pārstāvju, bet tam var rast risinājumu, paredzot nacionālas kvotas daļu. Pieņemsim, ka sešus deputātus ievēlē kā no Latvijas izvirzītos, bet divus – no Eiropas listes. Nezinu, vai Latvijas vēlētāji tādā gadījumā balsotu par Vestagārdi, Timmermansu vai Vēberu.
Vai būtu vēl mazāk cilvēku aizgājuši uz vēlēšanām.
Nē, cilvēki ir ziņkārīgi. Viņi ietu, balsotu, interesētos – nedomāju, ka pārkārtota sistēma kalpotu par iemeslu, lai samazinātos vēlētāju aktivitāte. Bet
šobrīd minētie spicenkandidāti ir eiropiešiem vienlīdz attāli un tikpat attāla ir Urzula fon der Laiena. Tas nav tikai Latvijā, tāpat ir Somijā un Portugālē. Varbūt vien Vācijā nedaudz citādi.
Bet Eiropadomes prezidents Tusks tik priecājas, ka ievērots dzimumu līdzsvars, amatos tikušas divas dāmas, divi vīrieši.
Bet galvenais neapmierinātības cēlonis ir, ka vadībā nav neviena no Austrumeiropas…
Tieši tā. Kādēļ tā noticis? Agrāk skatījās līdzi, lai visus amatus nesagrābj vecās Eiropas deleģētie cilvēki. Tas pats Tusks ir polis.
Tas nedaudz pārsteidza.
Kas attiecas uz Eiropas Padomes priekšsēdētāja amatu, Valdis Dombrovskis bija perfekti piemērota persona.
Ne sliktāka kandidatūra par izvēlēto Šarlu Mišelu, jo arī bijis premjers, arī ar pieredzi ES vadībā.
Krišjānis Kariņš, vezdams sarunas, nav nokārtojis?
Tas nav tik vienkārši. Vajadzīgs, lai Eiropas politiskās grupas skatītos, ka Austrumeiropai jāsaņem amatu pārstāvība. Bet esošās grupas noskaņojušās nedaudz par daudz Rietumu virzienā. Bija vēl viena spēcīga kandidāte Eiropas Padomes vadītājas amatvietai – Daļa Grībauskaite! Viņai beidzas prezidentes mandāts – lūdzu, te viņa ir! Bet tā arī nenotika. Nācās amatus dalīt starp lielajām Eiroparlamenta grupām. Bet te ir tas, ka pietrūkst līdzsvara un palicis zināms rūgtums, jo arī Eiropas austrumi spēj izvirzīt labus, cienījamus kandidātus.
Spicenkandidāti debatēja, gatavoja programmas, bet tagad izraudzīta Vācijas aizsardzības ministre, kurai EK prezidentes amats kritis kā aklai vistai grauds. Kundze sola braukt, konsultēties ar aizejošo Junkeru. Bet jāvaicā, kādi būs pēcteces uzstādījumi – blablabla līmenī?
Politiskā mākā svarīgi minēt arī vispārīgas frāzes. Tikko tu ej ļoti konkrēti, arvien vienam tas ļoti patiks, otram ne. Fon der Laienai ir tā problēma, ka viņa nebija kampaņā, viņai sevi jāatklāj. Taču vāciete bija cilvēks, par kuru spēja vienoties 27 ES dalībvalstis, kas nebija viegls uzdevums.
Man viņa nenolasījās kā iespējamā Junkera aizvietotāja un likās, ka kompromisa kandidāte būs Vestagārda – jā, sieviete, jā, uzskatos tuva pārējām politiskajām frakcijām, bet tika nosaukta fon der Laiena. Viņa sagatavosies, nāks ar savu programmu, tad redzēsim, ko piedāvās ES atjaunotnei. Viena no problēmām, par kuru augstā amata kandidāte paguvusi izteikties, tieši skar spicenkandidātu vēlēšanu sistēmas pārveidojumus – tajā virzienā, ka jāveido Paneiropas saraksti.
Ir dažādas domas, vai jaunā EK vadītāja būs ērta partnere attiecībās ar Krieviju. Daži saka – stingrība un bardzība pieaugšot, citi spriež, ka būšot vairāk “sarunāšanas” ar Krieviju.
No drošības viedokļa tā ir ideāla kandidatūra, jo fon der Laiena strādājusi aizsardzības laukā, sadarbībā ar NATO…
Vācijas aizsardzības sistēma netiek augstu vērtēta.
Jā, ir nopietnas problēmas, bet fon der Laiena mēģināja mainīt attieksmi pret aizsardzību Vācijā. Viņa tiek daudz kritizēta, bet mēdz būt, ka nekritizē tad, ja neko nedara. No mūsu viedokļa kandidāte ir laba, jo viņai ir skaidrs, kas ir NATO, kas ir NATO solidaritāte un ko var sasniegt stratēģiskās attiecībās ar Krieviju.
Junkers savā būtībā bija daudz tuvāks Krievijai – tas bija vērojams pēc stāšanās amatā, taču luksemburgietis drīz atsala. Viņš mēģināja meklēt tiltus, bija Sanktpēterburgas ekonomiskajā forumā, bet – atsala. Attiecībās ar Maskavu – atbilde ir krievu pusē. Krievijai jābeidz tas, ko tā dara Austrumukrainā, – tas ir pats minimums. Ja tur nekas sakarīgs nenotiek, tad nav jāgaida būtiski uzlabojumi attiecībās.
Vai tas jau nav sagaidīts ar Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas pielaidību atjaunot Krieviju par locekli un visās tiesībās? Par to nobalsoja delegātu vairākums.
Nedomāju, ka no tā izdarāmi tālejoši secinājumi. Man te rādītājs ir sankciju pagarināšana. Attiecībā pret Krieviju arvien pastāvējusi viedokļu daudzveidība. Īpaši vācu sociāldemokrātu partijā ir daudzi biedri par pozitīvām attiecībām ar Maskavu, un bijušais kanclers Šrēders šajā ziņā pieprot augstāko pilotāžu. Itāļi, ungāri devuši signālus, ka derētu pamainīt politiku pret Krieviju, bet, kolīdz jālemj kopā, visas dalībvalstis ir vienprātīgas, ka sankcijas jāpagarina.
Vai tad Eiropas Padomes lēmums nav dota zīme, ka jāatsilst pret Maskavu?
Tā ir attiecīgās organizācijas pašas evolūcija. Reālajā politikā Tramps tikās ar Putinu, tāpat kā arī tiekas ar Ziemeļkorejas diktatoru vai Saūda Arābijas princi, bet amerikāņu lietotās sankcijas pret Krieviju ir ļoti sāpīgas, un Vašingtona tās netaisās mazināt. Tāpat drošības jautājums ir būtiska ES politikas sastāvdaļa. Man nav bažu, ka kādai ES valstij būtu okupācijas draudi, bet zinu, kāpēc bažu nav, – tāpēc, ka dalībvalstis daudz vairāk iegulda aizsardzībā un aizsardzības sadarbībā.
Vai Eiroparlamenta vēlēšanās tiešām esam izvairījušies no kā briesmīga, no populistu, ultranacionālistu uzvaras, kas apdraudētu savienību pašos pamatos, sagrautu Briseles varu pār nacionālām valstīm, padzītu eirokrātus?
Risks nodalīties nacionālās valstīs ir mazāks, bet man gribas teikt, ka Eirosavienības konstrukcija pati par sevi ir trausla. Budžets, Šengenas zona, migrācija, Eiroparlamenta vēlēšanu sistēma ir trauslas.
Visur, kur skaties, ir lietas, kas nav pietiekami robustas un krīzes drošas. No apdraudējuma vienā vietā var sabrukt visa konstrukcija. Jo tai ir kur jukt. Atkal uz nacionālām valstīm, un tad sadarbība notiek Ziemeļu padomes ietvaros, starp Baltijas reģiona valstīm un tamlīdzīgi. Nav tā, ka viss izjūk, bet savienība katrā ziņā atkrīt tālu atpakaļ. Vēl pirms breksita balsojuma man kāds Londonas taksometra šoferis teica – nu, mēs izstāsimies, un kas traks notiks?
Nekas, turpināsim tirgoties. Traģēdija, protams, nav, pasaule Lielbritānijas lēmuma dēļ neapstājas un nesagāžas. Vai tas ir labi? Nē, nav labi. Toreiz taksists jautāja – ko viņš personīgi izjutīs? Toreiz nē, šobrīd, redzot, kā ar breksitu iet, var mērīt, ka viņa labklājība kaut kādā veidā tiks ietekmēta. Latvija no tāda scenārija noteikti zaudē – gan drošības ziņā, gan ekonomiski. Es teiktu, ka Eiropas Savienības konstrukcija ir trausla un nav perfekta, bet savienības izjaukšana nenozīmē pasaules galu. Tajā pašā laikā ekstrēmie spēki, man šķiet, ir problēma. Atbilde viņiem – tiem, kuri ir ap centru, ir jābūt gataviem vienoties. Pirmais pārbaudījums vienotībai būs gatavība balsot par Laienas kundzi.
Sakiet, pats personīgi pazīstat izvirzītos kandidātus uz Eiropas amatiem? Lielu Latvijas draugu tur laikam gan nav…
Ko nozīmē politikā draugi? Pazīstu gan Borelu, gan Lagārdu. Personības ir labas, bet tām jādefinē prioritātes, jāizveido mehānismi, kā strādāt, un to, cik efektīvi viņi būs amatos, parādīs laiks. Var būt cilvēki, kuri nav zvaigznes, bet strādā ļoti labi, un var būt zvaigznes, ar kurām rodas problēmas. Bet visiem priekšā ir ārkārtīgi sarežģīti uzdevumi.
Atšķirības uzskatos par ejamiem ceļiem dalībvalstu starpā ir pieaugušas. Mišelam būs grūtības rast konsensa ceļu, kurš kaut kur ved, savākt vienkop valstu līderu viedokļus. Eiropas Komisijai jāpārveidojas pēc breksita, jāpieņem budžets, jāsāk tā realizācija. Fon der Laiena neapšaubāmi ir reāliste, pragmatiķe, un viņa labi pazīst Latviju. Mūsu valsts laba atpazīstamība nereti ir ļoti svarīga.
Kādas vēl problēmas nāksies risināt jaunievēlētiem eiroparlamentāriešiem un ieceltajai Eiropas Komisijai? Klimata pārmaiņas, tirdzniecība, ES vadība zinātnē un tehnoloģiju ieviešanā, bet pirms vēlēšanām vietējie kandidāti skāra tematu – sociālā aizsardzība. Teiksim, vai visiem Eiropā būs vienādākas pensijas?
Tos taču neievēlēja? Cilvēki kaut kā neuzticējās šādiem solītājiem. Sociālās un veselības aizsardzības sistēmas vēsturiski ir ļoti dažādi veidojušās. Tās pirmkārt arī tagad ir nacionālo valdību ziņā. Neredzu, ka pašlaik iespējamas būtiskas pārmaiņas, jo tad jāmaina arī nodokļu sistēma un pārējās lietas.
Eiropa var palīdzēt caur budžetu un dodot stratēģiskos virzienus, bet neredzu, ka palīdzība no Briseles var aiziet līdz katras mājas slieksnim. Tas nav iespējams ne politiski, ne tehniski.
Un tad vecās, pārtikušās Eiropas valstis turpinās nosūkt mūsu darba spējīgos cilvēkus un jauniešus.
Cilvēku palikšana attiecīgā valstī atkarīga no iekšējās politikas. Ja piedāvā labākus dzīves un darba apstākļus citviet, daudzi izvēlas doties prom. To nedara visi. Viena daļa aktīvo cilvēku tā dara, otra daļa vaidēs, bet prom nekur nedosies, – ar to jārēķinās.
Jārada apstākļi, lai cilvēki būtu ieinteresēti palikt šeit un strādāt.
Zinu, ka daudz uzmanības pašlaik veltī tam, lai atgrieztos aizbraukušie, bet tikpat svarīgi radīt sistēmu, lai cilvēki nebrauc prom. Ka ekonomiski šeit viņiem klājas vislabāk, ka ir darba vietas, ka ir nodrošinājums izglītības, veselības aizsardzības, sociālajā sistēmā. Ja tas neatbildīs tam, ko cilvēki gribēs, tad, protams, viņus būs grūti šeit noturēt.
