Par grūto valstiskuma dzimšanu 0
Latvijas valsts 100. gadadienu gaidot, Latvijas Valsts vēstures arhīvs, Ārlietu ministrija un Latvijas Arhīvistu biedrība kopīgiem spēkiem sagatavojusi izdevumu “Latvija Parīzes Miera konferencē 1919. gadā. Delegācijas sēžu protokoli”.
Izdevuma 383 lappusēs iekļautas liecības par Latvijas delegātu neatlaidīgajām pūlēm pēc Pirmā pasaules kara beigām pierādīt Rietumu lielvalstīm neatkarīgas Latvijas valsts tiesības uz eksistenci un starptautisku atzīšanu “de jure” – uzdevumi, ko izdevās izpildīt tikai daļēji.
Parīzes Miera konference bija Pirmā pasaules kara uzvarētājvalstu forums. Tas sākās 1919. gada janvārī un noslēdzās ar Versaļas miera līguma ar Vāciju parakstīšanu 1919. gada 28. jūnijā. Konferences laikā noformulējās pēckara Eiropas starptautiski politiskais iekārtojums, pazīstams kā “Versaļas sistēma”; tika iedibināti idejiskie pamati ANO priekštecei Tautu savienībai un apstiprināta vairāku uz bijušo impēriju drupām radušos valstu patstāvība. Baltijas valstis, tajā skaitā Latvija, šajā kategorijā tomēr neietilpa un baltiešu delegācijas rīkojās Parīzes konferences kuluāros neoficiālā statusā. Neviens nesteidzās apstiprināt tās “de jure”, pirmkārt jau tādēļ, ka nebija skaidrs, ar ko noslēgsies Pilsoņu karš Krievijā – pretlielinieciskie spēki tajā joprojām uzstāja uz “vienoto un nedalāmo”.
Latvijas delegācija Parīzē darbojās no 1919. gada janvāra līdz decembrim, dokumentējot savas sēdes 113 protokolos, kuru oriģināli glabājas Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Oficiālais delegācijas uzdevums bija aizstāvēt Latvijas neatkarības ideju un panākt starptautisko atzīšanu, taču faktiski delegātiem, mūžīgi cīnoties ar finansiālām grūtībām un brīžiem aizņemoties naudu te no Igaunijas un Lietuvas, te Ukrainas kolēģiem, nācās ne tikai regulāri klauvēt pie rietumvalstu dažāda ranga amatpersonu kabinetu durvīm, bet risināt daudz plašāku jautājumu loku. Kā liecina protokoli, tā bija skarba un neatlaidīga cīņa, kas noritēja apskaužamā latviešu diplomātu pārliecībā par izvēlētā ceļa pareizumu, risinot ne tikai diplomātiskus, bet arī piezemētus saimnieciskus jautājumus un cenšoties kliedēt katastrofālo informācijas trūkumu, kāds Rietumos valdīja par Latviju.
