Kapacitātes krīze Valsts policijā: problēma nav tikai darbinieku trūkums 0
Autors: Zvērināts advokāts, bijušais iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens
Valsts kontroles dati liecina, ka pēdējo piecu gadu laikā policistu skaits samazinājies par vairāk nekā 1 000 un aptuveni ceturtā daļa amata vietu ir vakantas. Tas ir pamats, lai runātu par sistēmisku kapacitātes krīzi Valsts policijā, taču svarīgi uzsvērt, ka tā nav reducējama tikai uz policistu skaita samazinājumu. Dati liecina par ilgstošu cilvēkresursu nepietiekamību, taču praksē redzams, ka krīze izpaužas plašāk – kā strukturāla problēma, kas ietver arī vadības lēmumus, resursu pārdali, kompetenču trūkumu un procesu neefektivitāti.
Kapacitātes krīze izpaužas trīs līmeņos: pirmkārt, reaģēšanas spējā (izsaukumu apkalpošana, patrulēšana, operatīvā klātbūtne), otrkārt, izmeklēšanas kapacitātē (pierādījumu savlaicīga iegūšana, kriminālistikas un ekspertu pieejamība, digitālo un klasisko pierādījumu analīze), un, treškārt, kvalitātes uzraudzībā (procesuālā disciplīna, kļūdu labošana, atbildība par lēmumu kvalitāti). Šo faktoru kopums ļauj secināt, ka problēma ir sistēmiska, nevis tikai kvantitatīva.
Piemēram, Rīgas reģionā nodrošināti tikai 44% no nepieciešamā personāla izmeklēšanas, reaģēšanas un prevencijas jomā. Šāds personāla nodrošinājums būtiski un tieši ietekmē gan lietu izskatīšanas ātrumu, gan kvalitāti. Ja izmeklēšanas, reaģēšanas un prevencijas funkcijas ir nokomplektētas mazāk nekā uz pusi, sistēma objektīvi nespēj strādāt pilnā apjomā. Praksē tas nozīmē, ka pierādījumi netiek iegūti savlaicīgi, notikuma vietas fiksācija ir nepilnīga, videoieraksti un citi pierādījumi nereti tiek zaudēti datu glabāšanas termiņu dēļ. Faktiski ir zināmas problēmas ar tādu pierādījumu iegūšanu un nostiprināšanu, kas pieejami “rokas stiepiena attālumā” vai uz kuriem norāda cietušā persona. Procesi kļūst fragmentēti – viens policists uzsāk procesu, cits to pārņem, trešais mēģina pabeigt, bet atbildība izplūst. Tas palielina formālu lēmumu īpatsvaru un procesuālo kļūdu risku, kas savukārt ietekmē gala rezultātu.
Personāla trūkums īpaši smagi ietekmē sarežģītus kriminālprocesus, tostarp ekonomiskos un īpašuma noziegumus, taču ar to neaprobežojas. Šādās lietās nepieciešamas specializētas zināšanas, starpinstitucionāla sadarbība, kriminālistikas un finanšu ekspertīzes, kā arī spēja strādāt ar sarežģītiem pierādījumu kopumiem. Aizvien biežāk publiski izskan informācija par lietām, pie kurām policija strādā vairākus gadus, piemēram, medijos izskanējusī lieta par iespējamo krāpšanu mantojumā (saistībā ar daudzdzīvokļu namu Aleksandra Čaka ielā, Rīga), kur mantinieks vairāk nekā desmit gadus vēršas tiesībsargājošajās iestādēs, norādot uz būtiskiem finansiāliem zaudējumiem, bet risinājuma vēl nav. Šādas situācijas ļoti bieži ir saistītas ar policijas kapacitātes trūkumu, taču ne tikai. Ilgstošus procesus rada arī nepietiekama izmeklēšanas plānošana, ekspertīžu pieejamības ierobežojumi, kriminālistikas kapacitātes trūkums un procesuālā fragmentācija. Rezultātā lietas var gadiem ilgi atrasties “procesā”, bet bez skaidras virzības. Cietušajam tas nozīmē ilgstošu nenoteiktību un netaisnīguma sajūtu, savukārt valstij – uzticības zaudējumu tiesībsargājošajām iestādēm. Vienlaikus jāuzsver, ka kapacitātes trūkums ietekmē arī citas noziegumu kategorijas – vardarbīgus noziegumus, ģimenes konfliktus, noziegumus pret nepilngadīgajiem, mantiskus noziegumus bez digitālām pēdām. Ja trūkst reaģējošo ekipāžu un izmeklētāju, cieš viss kriminālprocess kopumā, ne tikai atsevišķas noziegumu grupas.
Situācijas, kurā cilvēki gadiem nesaņem skaidru izmeklēšanas rezultātu vai redzamu virzību savā lietā, ir ļoti bīstamas tiesiskai valstij. Tiek apdraudēts saprātīga termiņa princips, kas ir cilvēktiesību pamatelements, un sabiedrībā nostiprinās priekšstats, ka valsts nespēj nodrošināt efektīvu aizsardzību. Ilgtermiņā tas veicina gan tiesiskā nihilisma izplatību, gan arī vēlmi meklēt neformālus risinājumus, kas ir pretrunā tiesiskas valsts pamatprincipiem. Ilgstošs personāla trūkums tieši ietekmē sabiedrības uzticību tiesiskumam. Sabiedrība vērtē nevis reformu nosaukumus vai stratēģijas dokumentus, bet savu personīgo pieredzi – cik ātri ierodas policija, vai lieta tiek izmeklēta, vai lēmumi ir saprotami un pamatoti. Ja šī pieredze atkārtoti ir negatīva, uzticēšanās tiesiskumam pakāpeniski mazinās.
Problēma veidojas ne tikai finansējuma trūkuma, bet arī no darba organizācijas un pārvaldības, tāpēc finansējums pats par sevi nav risinājums. 2026. gada valsts budžetā sabiedriskajai kārtībai un drošībai paredzēts ievērojams finansējums, tomēr liela daļa līdzekļu tiek novirzīta infrastruktūrai, nevis mērķētai cilvēkresursu un kompetenču attīstībai. No prakses viedokļa būtiskāk ir mērķēta resursu pārdale – specializētam atalgojumam izmeklētājiem, kriminālistiem, ekspertu kapacitātes palielināšanai, kā arī procesu digitalizācijai, piemēram, ieviešot praksi ierakstīt liecības video un audio formātā, atļauj sniegt tās attālināti, tādejādi taupot policijas laiku.
Ja runājam par reāliem, nevis deklaratīviem risinājumiem, iekšējās drošības stiprināšanai nepieciešama vienota tehnoloģiskā arhitektūra un gudra kapacitātes pārvaldība. Jāizveido centralizēta un savstarpēji savietojama videonovērošanas sistēma ar kopīgu operatīvās vadības centru, kas nodrošina ātru reaģēšanu un kvalitatīvu digitālo pierādījumu apriti. Vienlaikus tehnoloģijas un mākslīgais intelekts jāizmanto kā atbalsta instruments – datu analīzei, procesu kontrolei, kļūdu mazināšanai un izmeklēšanas kvalitātes uzlabošanai, saglabājot lēmumu pieņemšanu amatpersonu kompetencē.
Tāpat jāstiprina profesionālā kapacitāte ārpus formālas štatu palielināšanas. Jēgpilni attīstīts detektīvu institūts ļautu piesaistīt pieredzējušus bijušos sistēmas profesionāļus ar skaidru regulējumu un atbildību, savukārt neatkarīgo, sertificēto ekspertu iesaiste jau izmeklēšanas sākumposmā nodrošinātu kvalitatīvāku pierādījumu nostiprināšanu, īpaši finanšu, digitālajās un tehniskajās lietās. Tas samazinātu procesuālās kļūdas un paātrinātu lietu virzību bez policijas funkciju privatizācijas riska.
Vēl nepieciešama vienota, loģiska un mūsdienīga policijas izglītības sistēma ar spēcīgu praktisko komponenti, skaidriem atlases mehānismiem un mērķētu specializāciju pēc spējām. Bāzes izglītībai jāapvieno tiesību pamati, cilvēktiesības, argumentācija un darbs digitālajā vidē, bet specializācijas jāattīsta sadarbībā ar augstskolām un starptautiskajiem partneriem. Mūsdienīga apmācību infrastruktūra un sistemātiska kvalifikācijas celšana ir priekšnoteikums policijas profesionalitātei, sabiedrības uzticībai un profesijas prestižam.
Mūsdienīga, 21. gadsimta policija nav policejiskas valsts instruments. Tā ir profesionāla, tehnoloģiski atbalstīta un sabiedrībai uzticama institūcija, kas darbojas ar skaidrām prioritātēm, prognozējamiem procesiem un pilnvērtīgu cilvēktiesību ievērošanu. Tieši šādā virzienā, manuprāt, būtu jāvirza Valsts policijas un visas iekšējās drošības sistēmas turpmākā attīstība.
