“Parastajās” skolās pedagogi un skolēni ir kā no divām dažādām pasaulēm – kādas mammas pieredze ar meitas tālmācību 0
Beidzamajā laikā publiskajā telpā un arī valdībā aktīvi norit diskusijas par tālmācības ierobežojumiem 1.-6.klašu grupā.
Šajā kontekstā vēlamies padalīties ar kādas mammas pārdomām saistībā ar tālmācību. Tiesa gan, šajā gadījumā runa nebūs par 1.-6.klases posmu, bet gan par 10.klasi, taču dažas no atziņām tomēr varētu būt vērtīgas lēmumu pieņēmējiem un izglītības jomas darbiniekiem kopumā.
Mamma Daina stāsta, ka lēmums meitu nosūtīt uz tālmācību neesot bijis viegls un ātrs, jo viņai bijis stereotips, ka tālmācība ir kaut kas paviršs, mazāk kvalitatīvs un vērtīgs, taču variantu īsti neesot bijis.
“10.klasē manai meitai nomainījās klases audzinātāja un 95% klasesbiedru. No jaunietes, kas normāli mācās un apmeklē skolu, viņa pamazām pārvērtās par sabozušies pusaudzi – skolā viņa juta mobingu no klasesbiedriem, ar audzinātāju neveidojās kontakts, arī mani mēģinājumi iesaistīties izgāzās.
Katru reizi, kad iegāju e-klasē, pamanīju kavējuma atzīmes “n”, tai laikā viņa staigāja pa pilsētu, tikās ar bijušajām klasesbiedrenēm. Godīgi sakot, biju satraukusies, bet vienlaikus sapratu, ka tas ir nepārprotams signāls, ka kaut kas ir jāmaina, ja gribu, lai viņa vispār pabeidz skolu,” stāsta mamma.
Diemžēl neesot bijis variantu nomainīt skolu uz citu klātienes, jo ģimene dzīvo reģionos un cita skola nozīmētu ap 60 km ceļā, tāpēc sākts izskatīt tālmācību kā variantu. Viss noticis pavisam vienkārši – kopā ar meitu devušās uz noskatīto tālmācības skolu, kur uz tikšanos atnākusi gan direktore, gan mācību daļas vadītāja. Pavisam vienkārši noritējis pāriešanas process – lai gan mācību gads jau bija sācies, skolniece uzņemta, noslēgts līgums un mācības sākušās.
“Kā jau nojautu, tas nebija rožaini vien. Kad jāmācās no mājām, nepieciešama milzu motivācija, lai darbus iesniegtu termiņos un nepieciešamajā kvalitātē. Nereti sēdos meitai palīgā, centos motivēt, atgādināju, ka pati vēlējās mainīt skolu utt. Tas nebija viegls posms, daudzkārt strīdējāmies, es biju sapratusi, ka bez manas neatlaidības skola netiks pabeigta,” atceras mamma.
Vienlaikus gan viņa novērtē arī daudzas pozitīvās tendences, ko pamanījusi tālmācībā. Viņa pat uzskata, ka “parastajām” skolām ir ko mācīties no tālmācības.
“Bet visā šajā procesā tik ļoti daudz aizdomājos par abiem skolu veidiem – tālmācību un “parasto”. Viens piemērs – meita bija nokavējusi darba iesniegšanas termiņu, pati satraukusies, kā nu būs. No skolas pienāca ziņa, ka jāsaņem pagarinājums, bet to var izdarīt tikai klātienē. Devās uz skolu, pat paņemot nervu zāles, jo sagaidīja, ka tiks rāta un nosodīta, taču mājās atgriezās pavisam priecīga. Direktore esot cilvēcīgi parunājusies, pateikusi, ka ir svarīgi iekļauties termiņos, bet, protams, termiņu pagarināšot. Vēl samotivējusi tā, ka meita mājās uzreiz ķērās pie darba un visu paveica. Tik daudz ko nozīmē pozitīva attieksme, bez nosodījuma, rāšanās, bet ar sapratni pret jaunieti,” saka mamma.
Mamma apzinās, ka savā ziņā jau šī attieksme ir “nopirkta”, jo mācības ir par maksu, taču attiecības ar mācībspēkiem esot bijušas kā diena pret nakti ar iepriekšējo pieredzi. Pirms kontroldarbiem vienmēr nākuši cilvēcīgi atgādinājumi, vaicājumi, vai nav nepieciešams atbalsts, bet meita uz konsultācijām klātienē sākusi doties ar prieku.
“Es ilgi domāju, kad meita pēc kādas no konsultācijām klātienē man pateica aptuveni tā:
“Mūsu direktore ir tik draudzīga, viņa ne reizi mani neapsaukāja, neteica, ka neko dzīvē nesasniegšu, viņa pat nekliedza uz mani. Es pat jutos kā līdzvērtīga ar viņu.”
Vai sadzirdat? Tātad “parastajā” skolā ticis piedzīvots viss, ko viņa man pieminēja.”
Rezumējot šo tēmu un pieredzi, mamma norāda: “Kamēr “parastajās” skolās pedagogi un skolēni būs kā no divām dažādām planētām – bērni nerespektēs skolotājus, bet skolotāji pret viņiem turpinās izturēties kā padomju laikos – ar pazemojumiem un dusmām, tikmēr šāda tālmācības iespēja ir ļoti svarīga. Jo īpaši emocionāli jutīgākiem bērniem, kāda ir arī mana meita. Izglītības sistēmai ir ļoti jāmainās – nenoliedzami gan no skolēnu, gan pedagogu, gan vecāku puses, bet tālmācība dod cerību, ka tas ir iespējams.”
Vai atbalstāt tālmācības ierobežošanu 1.-6.klašu grupā?
Varbūt arī jūsu ģimenē ir pieredze ar tālmācību vai parasto skolu? Kādas atziņas, ar ko būtu vērts dalīties? Situācijas, kas raisīja pārdomas? Priecāsimies, ja padalīsieties ar savu stāstu!
