Laura Andersone: “Gribas runāt par Ukrainā notiekošo, bet tas, neatkarīgi no paša, liek klusēt.”
Laura Andersone: “Gribas runāt par Ukrainā notiekošo, bet tas, neatkarīgi no paša, liek klusēt.”
Publicitātes (Mārtiņa Andersona) foto

Dzejniece Andersone: “Liepāja man ir ļoti tuva, svarīga, esmu iesakņojusies te dziļi” 1

Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
Lūk, kā izskatās nekopta sieviete: 7 pazīmes, kas par to liecina 30
Pircēja pasūta pilnīgi vienādas preces no “Temu”, “Shein” un “AliExpress”. Rezultāti bija pārsteidzoši 26
TV24
Ģimenēm jaunā nodokļa paka dzīvi padarīs vēl dārgāku! Politiķis uzskata, ka gada vidū jau būs “auzas” 18
Lasīt citas ziņas

Laura Andersone (1984) ir liepājniece. Viņai ir pedagoga izglītība, strādājusi par bibliotekāri. Publicējusies vietējā laikrakstā, vairākos kopkrājumos, kā arī laikrakstā “konTEKSTS” un “Latvijas Avīzes” literārajā pielikumā “Kultūrzīmes”.

2015. gadā Ventspils literārajā konkursā ieguvusi Ventspils Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas speciālbalvu. 2016. gadā beigusi Literārās akadēmijas meistardarbnīcu pie dzejnieka un rakstnieka Andra Akmentiņa.

CITI ŠOBRĪD LASA

Turpina darboties Piejūras pilsētu literārajā akadēmijā. Daži teksti pārtapuši dziesminieka Jāņa Rūča dziesmās. 2020. gadā iznāca debijas dzejas krājums “Meitiņa skatās augšup”.

Laura atklāj: “Negribētos apgalvot, ka rakstu vairāk sev un mazāk domāju par lasītāju, tomēr joprojām mācos ar tekstiem dalīties. Lai arī labprātāk ļaujos publikācijām nekā lasījumiem, ir bijuši vairāki autorvakari. Aizvien esmu mazrakstītāja, bet daudzlasītāja.”

– Kura lasāmviela tevi pēdējā laikā ir iespaidojusi?

– Smaidam – katru vakaru mani iespaido uz naktsskapīša esošā lasāmo grāmatu kaudzīte, kas kļūst arvien lielāka. Pēdējo mēnešu laikā esmu lasījusi nedaudz no bērnu un jauniešu literatūras, kas agrāk nebija ierasti. Ir grāmatas, kuras no šī gada Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas (BJVŽ) ir mani uzrunājušas, pirms tika izsludināts jaunais saraksts.

Vēl šobrīd jūlijs paiet K. R. Safona zīmē, lasu “Aizmirsto kapsētu grāmatas” cikla noslēdzošo daļu. Pēdējais, kas mani sirsnīgi saviļņoja, ir Anjas Portinas grāmata “Radio Popovs”. Smeldzīgs, arī jautrs un tāds labestīgs stāsts jauniešiem.

Brīžos, kad nevaru palasīt, nevaru pieslēgties, jo dzīves ir par daudz, izlasu kādu detektīvu, tie paši par sevi nav unikāla pieredze, bet ar to palīdzību saslēdzos atpakaļ. Pēc S. Žadana spēju lasīt tikai detektīvus, kas atslēdz no realitātes.

– Pastāsti, vai tev ir svarīga vieta, kur raksti. Vai Liepājai ir kāda īpaša nozīme tavā dzejā?

– Rakstīšanas paradumos esmu ļoti neinteresanta. Nespēju rakstīt sabiedriskās vietās, kafejnīcās vai parkos, rakstu tikai mājās. Arī tur mani traucē apkārtējie, vajag vienatni un pieslēgšanos procesam, vajag mazliet atslēgt strāvu no ikdienas. Liepājai ir nozīme.

Reklāma
Reklāma

Jūra, ezers, ūdens – tas viss tekstos pietiekami dominē. Pati pilsēta gan tekstos parādās maz, bet drīzāk ietekme ir ģeogrāfiskai atrašanās vietai, laikapstākļiem, tai nelielajai dabas daļai, kas ienāk Liepājas pilsētā.

Pati pilsēta man ir ļoti tuva, svarīga, esmu iesakņojusies te dziļi, lai arī tekstos to nevar “nolasīt” tieši.

– Tu lasītājiem piedāvā tekstus par meitiņu. Vai vari atklāt, kas ir šī meitiņa, kāda ir šī tēla koncepcija un tālākais liktenis tavos tekstos? Vai tas attīstās?

– Meitiņa ir tik vienkārša un reizē tik komplicēta. Gribētos teikt, ka meitiņas tēlu nebija plānots attīstīt, it kā meitiņa savu ir pateikusi, bet tā nebūt nav. Nezinu, vai es nelaižu meitiņu vaļā vai arī meitiņa mani, bet te nu viņa ir.

Turpina būt ārpus grāmatas jaunos tekstos. Meitiņas tēls ir sakombinēts no vairākiem puzles gabaliņiem. Jā, arī pašas prototips tur ir, kādā tekstā vairāk, kādā mazāk, tomēr starp meitiņas tēlu un mani nevar likt vienādības zīmi.

Sākotnējā koncepcija radās dzejas, mākslas un mūzikas performances “Vertikāle” sakarā, kurā biju viena no dalībniecēm. “Vertikāle” norisinājās vairākus gadus, apvienoja dzejniekus, mūziķus un māksliniekus vienotā kopdarbā un katru gadu – ar citu tematisko koncepciju. Meitiņas tēls radās tekstos, kas tika rakstīti šim pasākumam.

Tikpat strauji tie ienāca grāmatas kopainā, jo paralēli tapa manuskripts grāmatai. Līdz ar meitiņas tekstu pievienošanos grāmatai sasējas visi vajadzīgie “mezgli”.

– Otra dzejas kopa ir veltīta karam Ukrainā. Mani vienmēr interesēja, kā karš ietekmē radošas personības. Vai dzeja radās momentāni vai arī bija krietni jāapdomā, kā rakstīt veltījumu?

– Ar šādiem tekstiem ir visgrūtāk. Tevī tie ir, urdās un plēšas, bet, lai tos pierakstītu, vajadzīgs kaut kas tāds, ko tikai mācos. Karš, tāpat kā mīlestība vai ticība un citi “lielie” vārdi un jēdzieni, ir tik pilni ar pagājušo pieredzi, ar esošo realitāti un neizprotamo nākotni, ka tekstos tam būtu jāparādās vienkārši un tieši, neiekrītot klišejās, banalitātēs.

Grūts uzdevums. Teksti nenāca momentāni, jo momentāni nāca tikai emocijas. Tās secīgi tālāk dod impulsus tekstiem, bet, atzīšos, es neļāvos tiem. Šķita, ka šo celt un iznest man būs par smagu, tomēr tie nelaida vaļā.

Nēsāt, nēsāt ilgi un beztermiņā nebiju beigās gatava, tāpēc palaidu tos dzīvē. Iespējams, ne tik stiprus, kā citus, ne tik nogatavinātus. Vienlaikus gribas runāt par Ukrainā notiekošo, bet tas, neatkarīgi no paša, liek klusēt. Duālas sajūtas, kurām cilvēks ir pa vidu. Atbildes, kā ir pareizāk, jau nav. Ja kaut viens lasītājs no šādiem tekstiem saņem ieelpu vai var izelpot, tas jau ir pietiekami. Pat vairāk. Tas ir daudz.

DZEJAS ABC

JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: Autores lakoniskais, vienkāršais stils koncentrē sevī ne tikai iedzimtu dzejas sirsnību, bet arī sajūtu, ka katrs vārds sevī slēpj dziļāku norādījumu upi. It kā aiz saprotamām sajūtām būtu paslēpta kāda tālejoša, nogaidoša nozīmju “forele” vai pat ļoti vieds un pilnīgs nozīmju “sams”.

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Lauras Andersones jaunāko dzeju.

1.

***

meitiņa klusē

viņa nezina burtus

nepazīst svešos

baltus papīrus priekšā

vēstules tālas klusē

sapņi ir tukši

lauki bez pieturzīmēm

rokas ir aukstas

nāc blakus man meitiņ

viņa vienmēr tur gulēs

meitiņa klusē

viņa nezina vainu

nepazīst sāpes

cilvēkus svešus mājā

savējie klusē

***

meitiņai uznāk raudiens

krūtis ir skumju guza

katrs grauds ir

atmiņu sainis

meitiņai nerimstas raudas

domas ir akmeņi sūri

katrs olis ir

akla brūce

meitiņa iedrīkstas raudāt

katra asara

ir sirds

piliens

***

meitiņas vaigi ir smilšu kāpas

katra asara uzberž papēdim tulznas

klibo meitiņ uz labo pusi

neceļos iekrīt taisnie

meitiņas pirksti ir rudzu vārpas

katrs grauds izdzen kļūdainu asnu

nopaijā meitiņ zelta stiebrus

izjūk matu celiņš

meitiņas vaigos

tulznas

***

meitiņa staigā mākoņu

izgāztos vēderos

bīstas no ziloņiem

istabas vidū un krūtīs

meitiņa neskatās acīs melo

meitiņa bradā mākoņos

izgāztu žulti

baiļojas notraipīt tērpu

ādu un lūpas

meitiņa nerunā svešās mēlēs

meitiņa skatās mākoņos

debesis nomodā smaržo

brīva no kruzuļiem

volāniem rišām

meitiņa mākoņos staigā

***

es tikai pamazām aizvēršu acis

zem spilvena palikšu ceļmallapu

tikai aizvēršu

acis

līdz atnāks viņa

pazīstu katru skatienu sapnī

zem vaiga palikšu

matu

rasas bumbiņās ienāk gaisma

rīts nomet nakts valgo segu

uz delnas

salna

viņa pārgriež matu

kā nabassaiti

2.

I

ceļas tumsa

pārplīst gaismas drēbe

pārplūst upes

pārplūst asins

vērpjas tumsas

mēle

II

aizaug tumsa

biezos pelnos

pārtrūkst vārdu krelles

izsīkst akas

izsīkst balss

melei

***

pār pilsētu uzausa rīts

pār pilsētu lipīga tumsa

zila asara dzeltenās saujās

***

šīs drupas

ir kapakmeņi

katra nopūta

aizlūgums

šīs drupas

ir kapakmeņi

katra asara

pirmsākums

šīs drupas

ir kapakmeņi

katrs vārds

pilnvara

***

pie siltā auguma pieglaudies tukšums

drēgnums ir nelūgts viesis

pār augumu nolaidies klusums

kad savu vaigu tu aizgriezi kungs

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.