Dzejniece Andersone: “Liepāja man ir ļoti tuva, svarīga, esmu iesakņojusies te dziļi” 1
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Laura Andersone (1984) ir liepājniece. Viņai ir pedagoga izglītība, strādājusi par bibliotekāri. Publicējusies vietējā laikrakstā, vairākos kopkrājumos, kā arī laikrakstā “konTEKSTS” un “Latvijas Avīzes” literārajā pielikumā “Kultūrzīmes”.
2015. gadā Ventspils literārajā konkursā ieguvusi Ventspils Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas speciālbalvu. 2016. gadā beigusi Literārās akadēmijas meistardarbnīcu pie dzejnieka un rakstnieka Andra Akmentiņa.
Turpina darboties Piejūras pilsētu literārajā akadēmijā. Daži teksti pārtapuši dziesminieka Jāņa Rūča dziesmās. 2020. gadā iznāca debijas dzejas krājums “Meitiņa skatās augšup”.
Laura atklāj: “Negribētos apgalvot, ka rakstu vairāk sev un mazāk domāju par lasītāju, tomēr joprojām mācos ar tekstiem dalīties. Lai arī labprātāk ļaujos publikācijām nekā lasījumiem, ir bijuši vairāki autorvakari. Aizvien esmu mazrakstītāja, bet daudzlasītāja.”
– Kura lasāmviela tevi pēdējā laikā ir iespaidojusi?
– Smaidam – katru vakaru mani iespaido uz naktsskapīša esošā lasāmo grāmatu kaudzīte, kas kļūst arvien lielāka. Pēdējo mēnešu laikā esmu lasījusi nedaudz no bērnu un jauniešu literatūras, kas agrāk nebija ierasti. Ir grāmatas, kuras no šī gada Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas (BJVŽ) ir mani uzrunājušas, pirms tika izsludināts jaunais saraksts.
Vēl šobrīd jūlijs paiet K. R. Safona zīmē, lasu “Aizmirsto kapsētu grāmatas” cikla noslēdzošo daļu. Pēdējais, kas mani sirsnīgi saviļņoja, ir Anjas Portinas grāmata “Radio Popovs”. Smeldzīgs, arī jautrs un tāds labestīgs stāsts jauniešiem.
Brīžos, kad nevaru palasīt, nevaru pieslēgties, jo dzīves ir par daudz, izlasu kādu detektīvu, tie paši par sevi nav unikāla pieredze, bet ar to palīdzību saslēdzos atpakaļ. Pēc S. Žadana spēju lasīt tikai detektīvus, kas atslēdz no realitātes.
– Pastāsti, vai tev ir svarīga vieta, kur raksti. Vai Liepājai ir kāda īpaša nozīme tavā dzejā?
– Rakstīšanas paradumos esmu ļoti neinteresanta. Nespēju rakstīt sabiedriskās vietās, kafejnīcās vai parkos, rakstu tikai mājās. Arī tur mani traucē apkārtējie, vajag vienatni un pieslēgšanos procesam, vajag mazliet atslēgt strāvu no ikdienas. Liepājai ir nozīme.
Jūra, ezers, ūdens – tas viss tekstos pietiekami dominē. Pati pilsēta gan tekstos parādās maz, bet drīzāk ietekme ir ģeogrāfiskai atrašanās vietai, laikapstākļiem, tai nelielajai dabas daļai, kas ienāk Liepājas pilsētā.
Pati pilsēta man ir ļoti tuva, svarīga, esmu iesakņojusies te dziļi, lai arī tekstos to nevar “nolasīt” tieši.
– Tu lasītājiem piedāvā tekstus par meitiņu. Vai vari atklāt, kas ir šī meitiņa, kāda ir šī tēla koncepcija un tālākais liktenis tavos tekstos? Vai tas attīstās?
– Meitiņa ir tik vienkārša un reizē tik komplicēta. Gribētos teikt, ka meitiņas tēlu nebija plānots attīstīt, it kā meitiņa savu ir pateikusi, bet tā nebūt nav. Nezinu, vai es nelaižu meitiņu vaļā vai arī meitiņa mani, bet te nu viņa ir.
Turpina būt ārpus grāmatas jaunos tekstos. Meitiņas tēls ir sakombinēts no vairākiem puzles gabaliņiem. Jā, arī pašas prototips tur ir, kādā tekstā vairāk, kādā mazāk, tomēr starp meitiņas tēlu un mani nevar likt vienādības zīmi.
Sākotnējā koncepcija radās dzejas, mākslas un mūzikas performances “Vertikāle” sakarā, kurā biju viena no dalībniecēm. “Vertikāle” norisinājās vairākus gadus, apvienoja dzejniekus, mūziķus un māksliniekus vienotā kopdarbā un katru gadu – ar citu tematisko koncepciju. Meitiņas tēls radās tekstos, kas tika rakstīti šim pasākumam.
Tikpat strauji tie ienāca grāmatas kopainā, jo paralēli tapa manuskripts grāmatai. Līdz ar meitiņas tekstu pievienošanos grāmatai sasējas visi vajadzīgie “mezgli”.
– Otra dzejas kopa ir veltīta karam Ukrainā. Mani vienmēr interesēja, kā karš ietekmē radošas personības. Vai dzeja radās momentāni vai arī bija krietni jāapdomā, kā rakstīt veltījumu?
– Ar šādiem tekstiem ir visgrūtāk. Tevī tie ir, urdās un plēšas, bet, lai tos pierakstītu, vajadzīgs kaut kas tāds, ko tikai mācos. Karš, tāpat kā mīlestība vai ticība un citi “lielie” vārdi un jēdzieni, ir tik pilni ar pagājušo pieredzi, ar esošo realitāti un neizprotamo nākotni, ka tekstos tam būtu jāparādās vienkārši un tieši, neiekrītot klišejās, banalitātēs.
Grūts uzdevums. Teksti nenāca momentāni, jo momentāni nāca tikai emocijas. Tās secīgi tālāk dod impulsus tekstiem, bet, atzīšos, es neļāvos tiem. Šķita, ka šo celt un iznest man būs par smagu, tomēr tie nelaida vaļā.
Nēsāt, nēsāt ilgi un beztermiņā nebiju beigās gatava, tāpēc palaidu tos dzīvē. Iespējams, ne tik stiprus, kā citus, ne tik nogatavinātus. Vienlaikus gribas runāt par Ukrainā notiekošo, bet tas, neatkarīgi no paša, liek klusēt. Duālas sajūtas, kurām cilvēks ir pa vidu. Atbildes, kā ir pareizāk, jau nav. Ja kaut viens lasītājs no šādiem tekstiem saņem ieelpu vai var izelpot, tas jau ir pietiekami. Pat vairāk. Tas ir daudz.
DZEJAS ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: Autores lakoniskais, vienkāršais stils koncentrē sevī ne tikai iedzimtu dzejas sirsnību, bet arī sajūtu, ka katrs vārds sevī slēpj dziļāku norādījumu upi. It kā aiz saprotamām sajūtām būtu paslēpta kāda tālejoša, nogaidoša nozīmju “forele” vai pat ļoti vieds un pilnīgs nozīmju “sams”.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Lauras Andersones jaunāko dzeju.
1.
***
meitiņa klusē
viņa nezina burtus
nepazīst svešos
baltus papīrus priekšā
vēstules tālas klusē
sapņi ir tukši
lauki bez pieturzīmēm
rokas ir aukstas
nāc blakus man meitiņ
viņa vienmēr tur gulēs
meitiņa klusē
viņa nezina vainu
nepazīst sāpes
cilvēkus svešus mājā
savējie klusē
***
meitiņai uznāk raudiens
krūtis ir skumju guza
katrs grauds ir
atmiņu sainis
meitiņai nerimstas raudas
domas ir akmeņi sūri
katrs olis ir
akla brūce
meitiņa iedrīkstas raudāt
katra asara
ir sirds
piliens
***
meitiņas vaigi ir smilšu kāpas
katra asara uzberž papēdim tulznas
klibo meitiņ uz labo pusi
neceļos iekrīt taisnie
meitiņas pirksti ir rudzu vārpas
katrs grauds izdzen kļūdainu asnu
nopaijā meitiņ zelta stiebrus
izjūk matu celiņš
meitiņas vaigos
tulznas
***
meitiņa staigā mākoņu
izgāztos vēderos
bīstas no ziloņiem
istabas vidū un krūtīs
meitiņa neskatās acīs melo
meitiņa bradā mākoņos
izgāztu žulti
baiļojas notraipīt tērpu
ādu un lūpas
meitiņa nerunā svešās mēlēs
meitiņa skatās mākoņos
debesis nomodā smaržo
brīva no kruzuļiem
volāniem rišām
meitiņa mākoņos staigā
***
es tikai pamazām aizvēršu acis
zem spilvena palikšu ceļmallapu
tikai aizvēršu
acis
līdz atnāks viņa
pazīstu katru skatienu sapnī
zem vaiga palikšu
matu
rasas bumbiņās ienāk gaisma
rīts nomet nakts valgo segu
uz delnas
salna
viņa pārgriež matu
kā nabassaiti
2.
I
ceļas tumsa
pārplīst gaismas drēbe
pārplūst upes
pārplūst asins
vērpjas tumsas
mēle
II
aizaug tumsa
biezos pelnos
pārtrūkst vārdu krelles
izsīkst akas
izsīkst balss
melei
***
pār pilsētu uzausa rīts
pār pilsētu lipīga tumsa
zila asara dzeltenās saujās
***
šīs drupas
ir kapakmeņi
katra nopūta
aizlūgums
šīs drupas
ir kapakmeņi
katra asara
pirmsākums
šīs drupas
ir kapakmeņi
katrs vārds
pilnvara
***
pie siltā auguma pieglaudies tukšums
drēgnums ir nelūgts viesis
pār augumu nolaidies klusums
kad savu vaigu tu aizgriezi kungs
