Guna Roze.
Guna Roze.
Foto: Gints Ivuškāns

Guna Roze: Pasaki, vai tu lasi… “Lūk, kur vērts ieguldīt, ja pašvaldība un valsts nevēlas analfabētisku sabiedrību!” 3

Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Krievijai negaidīts sitiens zem jostasvietas – laikapstākļi var satracināt tautu 85
Kokteilis
Bez smiekliem neiztikt! Prezidentu šodien uzjautrinājis kāds jaunietis, kurš viņu nosaucis neparastā vārdā
Veselam
saprast, ka jūsu partneris ir toksisks cilvēks? Viņus nodod šīs 9 frāzes
Lasīt citas ziņas

Pirms gada kopā ar kolēģēm no Tukuma domes devāmies pieredzes gūšanas braucienā uz UNESCO Literatūras pilsētu Viļņu. Rudenī arī Tukums ieguva šo titulu, taču ne par to vēlos runāt.

Toreiz Viļņas kolēģēm pajautāju, kādi ir riski, darbojoties tīklojumā. Atbilde bija neprognozēta: “Pēc kārtējām pašvaldības vēlēšanām pastāv risks, ka jaunajam deputātu sastāvam kultūra ir nevēlams svešķermenis, un tas draud ar titula zaudēšanu, kas nozīmē – iespēju zaudēšanu.” Tā noticis UNESCO Dizaina pilsētai Kauņai, kur vietējie entuziasti cīnās, aiz matiem izvelkot reiz nopelnītā statusa dzīvību, cerībā, ka nākamais sasaukums būs saprātīgāks.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pagājušā gada nogalē Latvijas Kultūras vēstnieku seminārā Liepājā saņēmu šo pašu jautājumu – kādi riski pastāv Tukumam kā pasaules līmeņa statusu ieguvušai pilsētai? Citēju Viļņas kolēģes, klusībā cerot, ka Kauņa ir izņēmuma gadījums. Diemžēl debates liecināja par pretējo – Latvijas pašvaldībās izņēmums ir izpratne par to, cik nenovērtējama loma kultūrai ir labbūtības un vides attīstības kontekstā. Vispirms tāpēc, ka cilvēks izvēlas dzīvot tikai tur, kur mīt kultūra. Pat ja viņš apgalvo, ka ir kultūras nelietotājs, tomēr izvēlēsies dzīvot vidē, kur kultūras klātbūtne jūtama nepārprotami.

Pirms nedēļas Siguldā apmeklēju iedvesmojošu Lasītpatikas veicināšanas forumu norišu cikla “Latviešu grāmatai 500” ietvaros, kas notika ar  Latvijas Republikas Kultūras ministrijas, Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Siguldas novada pašvaldības un Latvijas Bibliotekāru biedrības atbalstu. Piedzīvoju gluži fizisku sāpi, uzzinot, cik “iepriecinoša” ir Latvijas bērnu un jauniešu lasītprasme. Bet bez tās cilvēks iestieg līmenī, kur eksistē analfabēti. Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš forumā sacīja: “Pēdējie lasītprasmes starptautisko pētījumu rezultāti skaidri pasaka, ka problēma ir, un tā ir jārisina. Bez lasītprasmes cilvēks nespēj normāli funkcionēt mūsdienu sabiedrībā; ja nespēj izlasīt un saprast zāļu lietošanas pamācību vai tostera lietošanas pamācību, viņš nav derīgs šai sabiedrībā. (..) Sabiedrība pēdējos gados ir kļuvusi aizvien melnbaltāka, sašķeltāka, neiecietīgāka, un tā ir problēma. Arī šo problēmu var risināt caur lasīšanu – caur jebkuru kultūras veidu, kas jauniešus padara empātiskākus, cilvēkus mīlošākus un emocionāli inteliģentākus. Lasīšana ir viens no lieliskākajiem veidiem, kā šīs īpašības veicināt. Lasīšana padara nākotnes sabiedrību ne vien izglītotāku, bet padara cilvēkus par cilvēkiem, un tas ir pats svarīgākais.”

Klausījos un domāju: “Lūk, kur vērts ieguldīt, ja pašvaldība un valsts nevēlas analfabētisku sabiedrību! Šo un vēl citas atziņas būtu vajadzējis dzirdēt (nevis noklausīties, bet sadzirdēt) pašvaldību vadītājiem.” Būtu svētīgi sarīkot kultūrvides forumu tieši vietvaru priekšstāvjiem, turklāt bez iespējas savā vietā deleģēt kultūras pārvalžu vai kultūras centru vadītājus, jo kultūras nozares cilvēkus nav nepieciešamības pārliecināt, ka bez kultūras nav nekā. Uz eksperimentālo forumu pašvaldību vadītājiem būtu vēlams ierasties kopā ar svītu – ar vietniekiem, izpilddirektoriem un viņu vietniekiem, deputātiem.

Iztēlojos šo sanākšanu tukšā, pelēkā telpā, kur vienīgā mūzika ir tehniski trokšņi, bet vienīgā lasāmviela – kleinā valodā sarakstītas šo trokšņu radītāju lietošanas instrukcijas. Šoks nr. 1. Pēc tam atskanētu ieraksti, kur dažāda vecuma bērni un jaunieši mēģina skaļi lasīt un atbild uz jautājumiem par lasītā izpratni. Tas būtu šoks nr. 2. Tālāk varētu sekot nelasošas un lasošas sabiedrības ikdienas sarunas, kas atklātu ne vien abu grupu vārdu krājumu, bet arī IQ līmeni un interešu loku, – tas būtu šoks nr. 3, kam sekotu vēl citi. Ar pusi dienas pietiktu, lai rastos izpratne par problēmu un mainītos attieksme. Jo tieši pašvaldības vadītāju rokās ir naudasmaks un izvēle, kā tērēt kaut vai tikai kultūrai atvēlēto budžetu. Iebērt to caurā zeķē, apmaksājot izklaides pasākumus viendienīšus un citas ārišķības bez pievienotās vērtības, vai ieguldot domātspējīgas sabiedrības veidošanai.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.