2023. gada pavasarī pēc 70 gadu pārtraukuma, pateicoties Bārtas vīriem, tika atjaunota Bārtas plostu siešanas un pludināšanas tradīcija.
2023. gada pavasarī pēc 70 gadu pārtraukuma, pateicoties Bārtas vīriem, tika atjaunota Bārtas plostu siešanas un pludināšanas tradīcija.
Publicitātes foto

Četras jaunas nemateriālā mantojuma vērtības. Kāds tām ieguvums no šā statusa? 6

Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Neticami, bet tava auto marka atklāj par tevi vairāk, nekā spēj iedomāties 64
TV24
“Ar šo gājienu viņi iešāva sev kājā!” Amerikā bijušais čekas aģents citējis Rajevu savā raidījumā 122
Ķīnieši ir sašutuši, jo Putina sabiedrotais sola “pakļaut” Krievijas kaimiņus
Lasīt citas ziņas

“Bet diženi turējās” – tā var teikt par nacionālajām vērtībām un galvenokārt to uzturētājiem. Šogad Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma (NKM) sarakstā apstiprinātas četras vērtības. Kopš 2016. gada to jau ir 38. Kāds ir ieguvums nākotnē, un kādus pienākumus šis statuss uzliek?

Divas no četrām ir kultūrtelpas: Piebalgas kultūrtelpa (pieteicējs: Cēsu novada pašvaldība), kuras iedzīvotāji – piebaldzēni – ir būtiski latviešu nacionālās identitātes nesēji savā savdabīgajā patībā, kas veidojusies, savijoties senām prasmēm, dzīvestelpas specifikai, nerimstošajai vajadzībai pēc izglītības un zināšanām, un Bārtas kultūrtelpa (pieteicējs: Dienvidkurzemes novada pašvaldības Kultūras pārvalde), kas atrodas Lejaskurzemē un kopā ar kaimiņu (Nīcas un Rucavas) kultūrtelpām ir nozīmīga kultūrvēsturiska vieta Latvijā, kur tiek saglabātas, joprojām dzīvas uzturētas un arī atjaunotas senās tradīcijas.

CITI ŠOBRĪD LASA

Iekļaušanai sarakstā apstiprināta arī celu jostiņu aušanas tradīcija Ziemeļlatgalē (pieteicējs: biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa”) – viens no senākajiem jostu aušanas veidiem, kas pazīstams visā Latvijā, bet bijis īpaši izplatīts Latgalē, kā arī sēņu vākšana un izmantošana (pieteicējs: Latvijas Mikologu biedrība) – nacionāla mēroga tradīcija, kas tiek kopta visā Latvijā un ir saistīta gan ar zināšanām par dabu, gan kulinārajām un citām prasmēm.

2024. gads – jubileju zīmē

Bārtas kultūrtelpa: vietai piesaista kultūra

Bārtas kultūrtelpa atrodas Lejaskurzemē, šeit plūst Bārta un Vārtāja, lielākās apdzīvotās vietas ir Bārta, Krūte, Ķīburi, Plosti un Sūnciems.

“Bārtas ciemīns – mačs ciemīnis, bet diženi turējās,” jo­projām tā dzied Bārtā. Pagasta iedzīvotāju skaits ir neliels – ap 500 bārtenieku. Kopiena ir vienota kā liela ģimene. Tās kodolu veido šeit paaudzēs dzīvojošās dzimtas – Meļķi, Ķudi, Ķīburi, Dobeļi, Plāciņi, no kuru uzvārdiem arī cēlušies ciemu nosaukumi – Ķīburciems, Dobeļciems, Plāciņciems…

Bārtas nozīmīgākie mantojuma glabātāji ir Bārtas muzejs, Bārtas etnogrāfiskais ansamblis, tautas lietišķās mākslas studija “Kamolītis”, bērnu folkloras kopa “Bārtenieki”.

Bārtas krāšņais tautastērps ir kanonizējies un kļuvis par vienu no spilgtākajiem latviešu tautastērpu simboliem, to labprāt darina un nēsā ne tikai Bārtā, bet daudz kur citur Latvijā (daudziem Latvijas deju ansambļiem un koriem ir Bārtas tērpi) un arī diasporā. Slavens ir Bārtas amatierteātris – gandrīz jau simt gadus Bārtā vietējie cilvēki izspēlē dažādas lugas un muzikālus uzvedumus. Īpatnēja ir tradicionālā virtuve – maizes cepšana, siera siešana, baltais sviests, alus brūvēšana – tā ir tikai daļa no kulinārās tradīcijas.

Reklāma
Reklāma

2023. gada pavasarī pēc 70 gadu pārtraukuma, pateicoties Bārtas vīriem Mārim Ķudim un Eināram Ķudim, kā arī vēstures entuziastam Guntim Rolim no Dunikas, tika atjaunota Bārtas plostu siešanas un pludināšanas tradīcija, kas izsenis bijusi vietējo ļaužu raksturīga sezonāla nodarbe, jo Bārta bija ūdensceļš kokmateriālu pludināšanai uz Liepājas ezeru.

Bārtas etnogrāfiskā ansambļa dziedātāja Gunta Klievēna vaicā: “Ko varam atstāt nākamajām paaudzēm? To unikālo vietu, ko sauc par Bārtu, mūsu skaisto tautastērpu, tradīcijas. Bārtenieki zina, ka žūra ir auzu ķīselis, bet mēs paši vairs nezinām, kā to žūru vāra. Mums Bārtā ir atrodamas spiras, un tās nav zaķīšu mežā atstātās, bet gan mazi, mazi rudzu miltu cepumiņi. Cieti izceptus, tos var iemest kabatā un paņemt līdzi. 2024. gadā mūsu etnogrāfiskajam ansamblim apritēs deviņdesmit pieci gadi. Tas ir dibināts 1929. gada decembrī Liepājā, kad biedrības namā tika izrādīts etnogrāfisks uzvedums “Kāzas Dižkungos”. Ansambļa dibinātājs un ilggadējs vadītājs ir mūsu tagadējās priekšdziedātājas Līvijas Otaņķes, ko tur slēpt, manas mammas, kura ansamblī dzied jau kopš 1958. gada, krusttēvs Jēkabs Ķīburs. Tā nu sanācis, ka ansamblī joprojām dziedam abas – mamma un meita. Līvijai Otaņķei nu jau pāri astoņdesmit gadiem. Krusttēvs viņai atstāja skaistu mantojumu – paša ar roku pierakstītas Bārtas tautasdziesmas, tradīcijas un rotaļas, uzvedumu scenārijus. Tā ir ļoti, ļoti bieza grāmata rokrakstā, ko esam iecerējuši laist klajā skaistā izdevumā. Tā viss nākamais, 2024. gads paies ansambļa jubilejas zīmē, jo tā bijušajam vadītājam un tautas daiļamata meistaram Zigurdam Rukutam, kurš nu raugās no debesu maliņas, 2024. gadā būtu deviņdesmit gadu jubileja. Savukārt 2025. gadā apritēs 150 gadi izcilajai Latvijas personībai Jānim Birzniekam. Tā vien pa kripatiņai visu kopā vācot un izrādot, aicinām cilvēkus uz mūsu mazo, mazo Bārtas novadiņu. Mēs patiešām esam palikusi ļoti maza vietiņa. Kāpēc palikuši? Jau trešo gadu vairs nav skolas, vairs nav bērnudārza, nav arī jūtama uzņēmējdarbība. Reti kuram zemniekam ir palīgi, lielākoties visu dara paši. Maz darba vietu, cilvēki brauc strādāt citur, atgriežas vēlu vakarā un tad nu kultūra un mūsu tradīcijas ir tās, kas piesaista šai vietai. Mums ir arī bērnu folkloras kopa “Bārtenieki”, kas nupat nosvinēja trīsdesmit gadu jubileju. Skolas, kur kopa agrāk darbojās, vairs nav, bet nu mazie atraduši pajumti mūsu kultūras namā.”

Vecpiebalgas plostu svētkos.
Publicitātes foto

Kaudzītes kā sava laika inovatori

Piebalgas kultūrtelpa: iekārojams tūrisma galamērķis

Vēsturiskās administratīvās Piebalgas zemes sevī ietver tagadējos Vecpiebalgas, Inešu, Jaunpiebalgas un Zosēnu pagastus. Piebalgas kultūrtelpu veido nepilni seši tūkstoši iedzīvotāju. Kultūrtelpas kodolu, ikdienā darbojoties un uzturot mantojumu, veido muzeju apvienība “Orisāre”, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija “Vēveri”, Vecpiebalgas, Inešu, Jaunpiebalgas un Zosēnu kultūras nami ar amatieru mākslas kolektīviem, tautas lietišķās mākslas studija “Piebaldzēni”, aušanas darbnīca “Vēverīšas” un Dagnija Kupče, Jaunpiebalgas Mūzikas un mākslas skola, Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejs un Vēsma Johansone, privātīpašnieki Raimonds Dombrovskis ar Vanagkalnu, Guntis Gailītis ar Skrāģu krogu, amatnieku māja “Mazrītiņi”, Petkēviču saime un Cinīšu senlietu muzejs, Vecpiebalgas ūdensrozes un Aina Ozoliņa un daudzi citi.

Mūsdienu kopienas izteikto identitāti un piederības sajūtu veido daudzi elementi, kas iekļauti arī Latvijas kultūras kanonā – Vid­zemes pauguraiņu ainava, ar Piebalgas vārdu saistītais Imants Kalniņš, piebaldzēni Emīls Dārziņš, Kārlis Skalbe, brāļi Kaudzītes. Latvijas kultūras kanonā iekļautais Emilis Melngailis ir mācījies Vecpiebalgas draudzes skolā, izveidojis tur pirmo skolas kori.

Jāizceļ arī piebaldzēnietes, literatūrzinātnieces Ausmas Cimdiņas devums Piebalgas kultūrtelpas veidošanā un attīstībā. Savā pēdējā izdevumā “Latviešu literatūras klasika kā kritiskās domāšanas impulss” (2023) profesore analizē brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikus” un Piebalgas gēnu latviešos. Piebalgas viensēta un amatniecības prasmes tiek saglabātas un koptas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcijas “Vēveri” paspārnē, kam ir vismaz 400 gadu sena vēsture. 1873. gadā pirmajos latviešu Dziedāšanas svētkos Vecpiebalgas vīru koris diriģenta Jēkaba Korneta vadībā ieguva godalgoto vietu – Sudraba kausu. Arī otrajos vispārējos latviešu Dziedāšanas svētkos 1880. gadā jau kā Vecpiebalgas Labdarības biedrības jauktais koris ieguva godalgotu vietu – Sudraba saktu.

Ko Piebalgai dos tās kultūrtelpas uzņemšana Nacionālo vērtību sarakstā? Cēsu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Atis Egliņš-Eglītis saka: “Vēlamies iet dziļumā. Piebalgā vēl ir daudz kā neizpētīta. 2024. gadā mūsu mērķis ir atbalstīt “Orisāres” pētniecību, turpināt to, ko Dagnija Kupča dara ar audumiem, ekspedīcijām, rak­stiem. Tāpat viens “Orisāres” atzars ir kapu pētniecība. Kas interesanti, uz kapu kopiņām atrodam vārdus un uzvārdus, kas varbūt padzisuši, bet nozīmīgi kādā konkrētā laika posmā kultūrtelpas attīstībā. 2024. būs izziņas gads. Otrs virziens – izcelt Piebalgu kā tūrisma galamērķi. Nupat mums piešķirtais tituls ļauj vēl labāk nodarboties ar kultūrtelpas cildināšanu, veidojot kopējus maršrutus ar zemnieku saimniecībām un muzejiem.”

Tā kā Cēsu pusē mēra vietnieks ir tikai piecus gadus, vaicāju, kas pašam bijis pirmais lielais atklājums Piebalgā. “Vidzemes augstiene, brāļi Kaudzītes un viņu memoriālais muzejs, kur redzams, kā Kaudzītes veda Eiropu uz Piebalgu, gan nokrāsojot krāsnis, lai tās būtu marmorā kā Eiropas pilīs, gan dēļu grīdu krāsojot kā parketu. Viņi bija, kā šodien teiktu, sava laika inovāciju nesēji, kas nav bijis viegls uzdevums.”

Paaudzēs pārmanto ne vien sēņošanas prasmes, bet arī citas ar to saistītās zināšanas – apvidū lietotos sēņu nosaukumus, ticējumus un rituālus.
Publicitātes foto

Uzmeklē sēņu vīru

Sēņu vākšana un izmantošana: “Mamma un ome sēņoja, nu sēņo mana meita…”

Sēņošana ir izsena nacionāla tradīcija visā Latvijā. To uztur un nodod tālāk sēņotāju ģimenes, caur kurām tradīciju pārmanto no paaudzes paaudzē. Tiek pārmantotas ne vien sēņošanas prasmes, bet arī citas ar to saistītās zināšanas – apvidū lietotie sēņu nosaukumi, ticējumi un rituāli, ēdienu receptes. Un mūsdienās īpaša tradīcija ir arī nerādīt savas sēņu vietas svešiem. Jo sēņošana ir aizraušanās, vaļasprieks un īsts azarts!

Nozīmīgākā sēņu zinātāju un sēņotāju domubiedru grupa ir 2003. gadā dibinātā Latvijas Mikologu biedrība, kura apvieno 120 dalībniekus – zinātniekus, sēņošanas lietpratējus un entuziastus ar mērķi sekmēt sēņu izpēti. Sēņu laikā sēņotāji no visas Latvijas pēc padoma vēršas pie zinošākajām Latvijas mikoloģēm – Initas Dānieles un Diānas Meieres (abas strādā Latvijas Nacionālajā dabas muzejā un aktīvi darbojas Latvijas Mikologu biedrībā). Šogad, kad Latvijas Mikologu biedrība atzīmēja 20 gadu jubileju, pirmo reizi notika Sēņu dienas novados – risinājās pasākumi Zirās, Vaiņodē, Rankā, Siguldā, Pokaiņos, Jaunpiebalgā, Žīguros…

2020. gadā mikoloģu Initas Dānieles un Diānas Mei­eres klajā laistā “Lielā Latvijas sēņu grāmata” kļuva par gada visvairāk pirkto grāmatu. 2022. gadā biedrības izdotais Sēņu vērotāja kalendārs kalpos sēņu iepazīšanai arī pēc gada noslēguma, katru gadu nominē Gada sēni.

Plašākais sēnēm veltītais pasākums ir ikgadējā sēņu izstāde, kas notiek Latvijas Nacionālajā dabas muzejā.

Dažādos Latvijas novados tiek rīkoti sēņošanas čempionāti, piemēram, Ogres novada Tomē tie notikuši jau 17 gadus, citviet tiek rīkoti arī nakts sēņošanas čempionāti!

Vairāki Latvijā pazīstami pavāri ēdienos nereti izmanto sēnes kā vietējās tradīcijas atspoguļojumu. Mārtiņš Rītiņš gatavoja ne tikai ēdienus ar eksotiskajām trifelēm, bet labprāt izmantoja arī atmatenes, lāčpurnus, gailenes… Latvijā pazīstamais šefpavārs Ēriks Dreibants restorāna “Pavāru māja Līgatnē” sezonas ēdienkartē ierakstījis: “Purnavu muižas bio brieža sautējums ar meža sēnēm un pastinaka biezeni”, “Meža sēņu buljons, brieža gaļa un bio šitaki sēnes”…

Līga Jēka no Zūrām saka: “Mana vecmamma sēņoja, mana mamma sēņoja, ome un tante sēņoja, nu sēņo mana meita…” Kā vienai no Mikologu biedrības zinīgākajām sēņu sievām viņai sūta fotogrāfijas un vaicā – ir tā ēdama sēne vai nav? “Skatos, nobildēta čigānene, bet mans padoms tomēr ir tāds – kamēr jūs sēni nepazīstat, tā jums ir neēdama. Izstādes ir laba lieta, bet vislabāk jaunu sēni savā pārtikas groza sortimentā pirmo reizi tomēr iekļaut zinoša cilvēka uzraudzībā. Šogad mani gana daudzi aicināja mežā kā sēņu sievu. Piltenē, Usmā, Ventspilī…”

Savukārt Ivo Treide no Mikologu biedrības secinājis: “Latvijā diemžēl nelasa daudz ēdamu sēņu, kuras ir “muļķu drošas” – tās nevar sajaukt ne ar vienu indīgu sēni. Sekstaino gaileni, piemēram, var sajaukt ar zeltkātu gaileni, bet ēdamas ir abas!”

Līgai Jēkai vismīļākās ir tieši gailenes, kuras viņa gatavo ne vien sautējumos, bet pat kēksos.

Ivo Treide lepojas, ka ziemā virtuālajā pasaulē iemācījies atpazīt porcelāna tinteni, bet pagājuši divi gadi, līdz to pirmo reizi ieraudzījis dabā.

Elza Pundure pie celu galdiņa.
Publicitātes foto

Kad stelles vēl nebija izgudrotas

Celu jostiņu aušanas tradīcija Ziemeļlatgalē: paaudžu pārmantojamībā

Savu nosaukumu celu jostiņas (celu jostas, celaines, celu apauds, celu jūstine) ieguvušas no celu galdiņiem – dēlīšiem, kuros ievērtie velku pavedieni aušanas procesā maina vietas līdz ar dēlīšu pagriezieniem pēc katra ieaustā auda pavediena.

Svarīgos ģimenes notikumos un godos Ziemeļlatgalē izvēlas izgatavot tieši celos austu jostiņu kā dāvanu kāzās jaunlaulātajiem, lai tā cieši tur un neielaiž bēdas un nelaimes jaunajā ģimenē, krustabās jaundzimušajam, lai tā bērnam nestu izturību un veselību, lai viegli ieaijāt un noturēt, bet bērēs celu josta tiek dota līdzi mirušajam, lai aizsargātu viņa dvēseli.

Ziemeļlatgales folkloras kopas, etnogrāfiskie ansambļi, kapelas, kā arī tautas deju kolektīvi ir ļoti aktīvi tautastērpa nēsātāji, tāpēc arī rodas nepieciešamība pēc jaunu celaiņu izgatavošanas: gan pēc celu jostām, gan celu apaudiem. Josta kalpo kā svarīgs tautastērpa elements vai arī kā stilizēta svētku apģērba rota.

Vīrieši jostu pie tautastērpa sien uz labo pusi, neatstājot garus jostu galus, kas kūļātos gar sāniem vai pītos pa kājām, bet sievietes sien uz kreiso pusi, atstājot garus jostas galus.

Mūsdienās populāra ir celaine, kurā audos ieaustas smilgas, salmi vai lini ar visām pogaļām. Tās kalpo kā rotājums, vides objekts, āra elements – kā vēja virpulis, bet iekšā – kā griestu dekors.

Upītes etnogrāfiskā ansambļa sievas 20. gs. 80. gados pašas darināja sev Abrenes tērpus (iedvesmojoties no Marijas Līmanes (1925–2021) pašdarinātā Abrenes tautastērpa), pašas noauda brunču apakšmalai raksturīgos celu apaudus un jostiņas. Aužot jostas, tika izveidots jauns Abrenes jostu veids – Helēnas Šakinas jaunrade, kas tika īpaši radīta Abrenes tērpam.

Interesanti, ka no Viļakas pagasta Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā glabājas trīs jostas, no Šķilbēnu pagasta – astoņas jostas un vēl 13 prievītes no abiem pagastiem, kā arī pa vienam balto Abrenes brunču apaudu paraugam no Viļakas un Šķilbēniem.

Sākot no 20. gs. 80. gadu sākuma, meistare Irēna Slišāne atdzīvināja aušanu celu tehnikā. 21. gs. to turpina meistare Ligita Spridzāne, galvenokārt veidojot griestu dekorus un Ziemassvētku rotājumus no salmiem, smilgām vai linu stiebriem ar visām pogaļām.

Prasmīgu celu jostu meistaru šobrīd būs labi ja desmit. Viena no viņām ir Evita Zaremba-Krīgere, kura celu jostas auž jau divpadsmit gadus. 2019. gadā viņa izpētīja Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas celu audumus, kas atrasti toreizējā Viļakas novada teritorijā (senāk Viļakas un Šķilbēnu pagasts), celaines aprakstīja un vēlāk noauda to atdarinājumus. Piedalījusies izstādēs un vadījusi meistarklases.

“Celu aušanai nav vajadzīgas stelles vai citas iekārtas, tikai celu galdiņi. Celu aušana ir pasaulē, tostarp Latvijā, senākais aušanas veids, jo pirms stellēm pazina tikai celu aušanu. Celus var saukt par pirmajām stellēm pasaulē, un līdz ar to celu aušana mūs kaut kā saista ar mūsu senčiem, kas to pašu darbiņu darījuši pirms tūkstošiem gadu. Man ļoti patīk šī darbošanās, jo tā sakārto domas un tu nevari paralēli darīt kaut ko citu,” stāsta Evita Zaremba-Krīgere.

APTAUJA

Veidot kultūras un radošo industriju uzņēmējdarbības vidi

Ko kultūras vērtības iegūst no iekļaušanas Nacionālajā nemateriālā mantojuma sarakstā?

Gita Lancere, Latvijas Nacionālā kultūras centra nemateriālā kultūras mantojuma eksperte: “Iekļaušana Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā pašai nemateriālā kultūras mantojuma vērtībai nozīmē tās atzīšanu valstiskā mērogā – valsts līdz ar iekļaušanu sarakstā pasaka, ka šī konkrētā vērtība ir aizsargājama, saglabājama un turpināma. Otrkārt, iekļaušana veicina šīs vērtības atpazīstamību un atzīšanu gan starptautiski (jo nacionālais saraksts ir pieejams angļu valodā ikvienam interesantam visā pasaulē), gan Latvijas kopīgajā kultūrtelpā, gan pašā kopienā. Treškārt, atrašanās sarakstā nozīmē, ka šai vērtībai veltītie aizsardzības, attīstības un citi pasākumi būtu jāatbalsta gan ar attiecīgās pašvaldības, gan valsts finansējumu, piemēram, VKKF projektu konkursos.”

Atis Egliņš-Eglītis, Cēsu novada domes priekšsēdētāja vietnieks: “Piebalgas kultūrtelpas iekļaušana Nacionālajāвnemateriālā kultūras mantojuma sarakstā ir lielisks rīks un iespēja, lai attīstītu Piebalgas kultūrtelpu, kura kā vairums Latvijas teritoriju saskaras ar daudziem mūsdienu izaicinājumiem – migrāciju, demogrāfiju, periferizācijas riskiem. Redzu, ka tas dod vēl lielāku iespēju piesaistīt ārējo finansējumu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai, strādāt pie tūrisma attīstības, veidot kultūras un radošo industriju uzņēmējdarbības vidi, veicināt kopienu iniciatīvu īstenošanu.”

Diāna Meiere, Latvijas Nacionālā dabas muzeja direktora vietniece, mikoloģe: “Vienmēr ir vērtīgi lieku reizi pievērst uzmanību jebkurai no vērtībām, tostarp sēņošanai. Tas var būt saistīts arī ar risku veselībai, jo Latvijā katru gadu notiek saindēšanās ar sēnēm. Tādēļ iekļaušana sarakstā pavērs plašākas iespējas turpināt izglītot sabiedrību par sēņu un sēņošanas ieguvumiem un riskiem. Ar sēņu labāku iepazīšanu cenšamies vērst uzmanību arī uz sēņu daudzveidību un tās saglabāšanu. Sēņu aizsardzība nenozīmē konkrētas bekas vai citas sēnes apiešanu ar līkumu, bet gan sēnēm piemērotas vides saglabāšanu, kas sekmēs arī bioloģiskās daudzveidības vērtības apzināšanos plašākā sabiedrībā.”

Laila Puķīte, Suitu kulinārā mantojuma saimniece: “Suitu kultūrtelpas iekļaušana Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā veicināja mūsu atpazīstamību. Tomēr svarīgi tas ir arī pašiem iedzīvotājiem. Iespēja iegūt atbalstu projektos, kurus rakstām, lai iegūtu papildu finansējumu. Pašiem ir jācīnās un jādara, jo neviens tāpat neko nedod un nedos. Tūristu noteikti ir vairāk. Vēlamies noturēt suitu tradīcijas, lai nekas nepazūd, lai paši un citi tās zinātu. Cik katram ir spēka, varēšanas un gribēšanas, tik katrs dara. Tikai paši varam šo mantojumu saglabāt.”

ANNIJA BRAHMANE

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.