Pasīvā agresija: smaidot iegrūst dunci mugurā. Raksturīgi vīramātēm! 0
Kas ir pasīvā agresija? To piedzīvojis gandrīz katrs (un kāds regulāri tā izturas pret citiem). Tomēr šāda uzvedība tiek apspriesta reti. Par šādiem cilvēkiem parasti saka – viņai ir slikts raksturs. Vai – viņš ir enerģētiskais vampīrs. It kā viņi neko sliktu nedara, bet pēc komunikācijas ar šādu cilvēku jūtamies ļoti slikti. Daudzi nezina, ka pie vainas nav ezoterika un vampīri. Gluži vienkārši tāds cilvēks, ar kuru ir tik grūti, patiesībā regulāri pret jums izturas ar pasīvu agresiju.
Pasīvi agresīva uzvedība ir sociāli pieņemamā veidā izrādīta agresija, uzbrucējam acīmredzami nepārkāpjot sociālās normas, skaidro psiholoģe Jeļizaveta Pavlova.
Kad meklēju materiālus rakstam, pēkšņi sapratu, kur tieši var atrast daudz pasīvi agresīvas reakcijas: forumos, kur sievietes sūdzas par vīramātēm!
Lūk, daži piemēri par pasīvo agresiju:
Ziemassvētkos vīramāte man uzdāvināja kārbiņu ar ievārījuma burciņu. Kad atvēru dāvanu, viņa teica, ka ievārījums domāts visiem viesiem, ne tikai man, bet kārbiņu viņa grib saņemt atpakaļ.
Kāzu fotosesijas laikā vīramāte vērsās pie fotogrāfa ar lūgumu uzņemt ģimenes foto – četratā, bez manis. Biju gatava noskūpstīt šo mazo, plikgalvaino cilvēku, kad viņš iebilda: “Piedodiet, cienītā, bet jūsu ģimenē tagad ir vairāk nekā četri cilvēki. Līgavai jābūt katrā attēlā!”
Manā dzimšanas dienā vīramāte uzdāvināja Bībeli, kaklarotu ar krustu un pavārgrāmatu “Kā gatavot cūkgaļas karbonādes”. Pastkartē (ar Jēzus attēlu) bija rakstīts, ka viņa cerot – reiz es pārdomāšot, un viņai izdošoties mani glābt. Esmu ebrejiete. Jau visus septiņus laulības gadus saku viņai, ka neplānoju mainīt reliģiju.
Katros Ziemassvētkos vīramāte man dāvina salauztu svečturi. Kad atveru kārbu, mēs atklājam, ka stikls ir sasists. Vīramāte katru reizi izrāda pārsteigumu un paņem kārbu, lai aiznestu uz veikalu apmaiņai. Nākamajā gadā saņemu tādu pašu.
Vīramātei patīk dāvināt dāvanas ar nolūku sanaidot mazbērnus.
Bija grūti izvēlēties konkrētus piemērus no daudzajiem stāstiem: spriežot pēc sieviešu sūdzībām, vīramātes ir ļoti atjautīgas vedeklu dzīves bojāšanā. Viņas iejaucas jaunās ģimenes dzīvē (“Es vēlu tikai to labāko!”), pasniedz dāvanas, kas ir uz robežas starp aizvainojumu (un izliekas, ka tā nav domājušas), pieprasa no dēla un vedeklas specifiskas darbības (pateicību par lētu krāmu vai došanos atvaļinājumā tieši uz to vietu, kur vīra vecāki noteiks). Un, protams, klasika – ielauzties jauno telpā pie katras izdevības, pat nakts vidū (“Man tur skapī ir nepieciešamā lieta!” vai “Es tikai segu sakārtošu – guļ kā divi balodīši!”). Jūtams, ka vedeklas (un arī dēli) nav priecīgi par iejaukšanos, nelūgtajiem padomiem, dāvanām, moralizēšanu, pārmetumiem. Tāpēc ka cilvēki jūt – ar viņiem izrīkojas agresīvi, uzspiež nevēlamu sabiedrību, pārkāpj viņu personīgās robežas.
Vai šajos gadījumos izpaudās agresija? Neapšaubāmi. Visos minētajos stāstos vedeklas bija sašutušas, lai gan reaģēja atšķirīgi (ne visas sacēla skandālu). Vai agresija izpaudās atklāti? Nē. Tāda ir pasīvās agresijas būtība: agresors nekad nepārkāpj sociāli pieņemamā robežas. Radiniekiem pieņemts pasniegt dāvanas? Protams. Ak, dāvana nepatika – labi, ne visas dāvanas ir veiksmīgas. Toties no tīras sirds, ar mātes padomiem piedevā. Patiesībā – nelūgtiem, bet arī sociāli pieņemamiem, jo ir pieņemts, ka vecākas sievietes dod labus padomus nepieredzējušām un jaunākām.
Tā kā sociālās normas nav rupji pārkāptas, pierādīt pasīvā agresora vainu ir grūti. Taču cietušais lieliski saprot, kā pret viņu izturējušies! Tas nepriecājas, un nav viegli viņu pārliecināt – neņem galvā, nekas sevišķs. Viņš sajutis reālu agresiju: viņu (vai bērnus) pazemojuši, novērtējuši zemāk par citiem, pret pieaugušu sievieti izturējušies kā pret mazgadīgu muļķīti utt. Tā ir agresija, tikai izpaužas pasīvā formā.
