Milzīga trauksme par tuviniekiem. Ko iesākt? 0
Lasītāja jautā:”Man ir neizsakāmi grūti distancēties no tā, kas notiek ar maniem tuviniekiem. Reizēm pārņem sajūta, ka es dzīvoju ne tikai savu, bet arī viņu dzīvi, tā ļoti intensīvi. Gribu būt lietas kursā par katru soli – kur viņi dodas un vai ar viņiem viss ir kārtībā. Bieži pat esmu dusmīga, ka atkal viņi dodas ārpus mājas vai kādā ceļojumā, jo zinu, ka nespēšu tajā laikā ne normāli pastrādāt, ne arī naktīs pagulēt. Tas mani ļoti nomoka.
Kad stāstu par savām bailēm ģimenei, viņi tikai pasmejas vai arī sadusmojas un saka – “liec mūs mierā”. Patiesībā man pat nav tik daudz bail par to, ka kaut kas slikts varētu notikt ar mani pašu, bet pārdzīvoju tikai par viņiem. Turklāt tā tas ir bijis vienmēr – jau kopš mazotnes.
Apkārtējie vienmēr man bijuši pirmajā vietā. Citādi nemaz nemāku. Bet šobrīd, ģimenei paplašinoties, kļūst arvien grūtāk dzīvot un elpot šajā nedrošajā pasaulē. Ko man iesākt?”
Atbild Antra Sloka, eksistenciālā virziena psihoterapeite
“Paldies par atklāto stāstījumu! Teikšu tā – pasaule ir tik droša, cik droši jūtamies tajā mēs paši. Mūsu emociju pasaule ir spogulis tam, kā redzam apkārt notiekošo. Ir daudz vieglāk uztvert notikumus ārpusē, bet vai esam ieskatījušies un pietiekami iepazinuši savu iekšējo pasauli?
Ja bailes par apkārtējiem, tuvajiem ir lielākas nekā bailes par sevi, visticamāk, dzīvē esam iemācījušies vairāk domāt un rūpēties par citiem, sevi atstājot novārtā.
Mēs zinām, ko vajag mūsu tuviniekiem, mākam viņiem sagādāt prieku, daudz nedomājot par to, kā varētu iepriecināt paši sevi. Zinām, kā labāk uzvesties, lai izbēgtu no konfliktiem. Psiholoģijā to sauc par līdzatkarīgo uzvedību. Bieži vien tā notiek, lai cilvēks varētu rast veidu, kā sevi pasargāt vai emocionāli izdzīvot reālajā situācijā. Rūpēties par citiem nereti ir daudz vieglāk nekā satikties ar savām patiesajām jūtām un atrisināt savas grūtības tā jau nepatīkamajā īstenībā. Turpinot tā dzīvot un uztvert pasauli, mēs bez atelpas rūpējamies par savu partneri, bērniem, citiem tuvajiem, ar laiku šīs rūpes kļūst par ciešu pieķeršanos vai pat uzmācīgu kontroli, kas dziļākajā būtībā ir mūsu pašu bailes no citu nosodījuma, kritikas un atstumšanas.
Domā, ko tu domā!
Bailes, kas tik bieži apciemo, uzmācas vai pārņem savā varā, visbiežāk esam radījuši mēs paši. Tās parasti ir nereālas un saistītas ar krāšņo iztēli par to, kas varētu notikt vai kas, ļoti iespējams, ir jau noticis. Mēs nezinām realitāti, bet mūsu iztēle darbojas ar pilnu jaudu, katra mazākā doma pārvēršas par stāstu, tādējādi no neliela satraukuma esam nokļuvuši panikas varā. Piemēram, ja mans draugs jau ilgu laiku kavē tikšanos un neatbild uz maniem zvaniem, es sāku domāt, kas tad ir noticis. Idejas var būt visdažādākās: “Droši vien sastrēgums un telefons izlādējies”, vai arī “Noteikti kaut kas traģisks atgadījies” un dažādas citas domas, no kurām neviena parasti neatbilst realitātei.
Ja nekad neesam mācīti ielūkoties sevī un pratuši veidot attiecības ar sevi, tad mēs nemaz nespējam aptvert, cik ļoti patiesībā domas ir saistītas ar emocijām, ķermeni un individuālo pieredzi. Mēs nespējam aptvert, ka paši vien esam radījuši šo pieķeršanos citiem, kas neļauj mums justies brīviem. Dzīvot citu dzīvi ir tas pats kā skatīties seriālus vai regulāri lasīt “Privāto Dzīvi”, pārdzīvojot par galvenajiem varoņiem, just viņiem līdzi, dusmoties, nīst, kritizēt, gaidīt iedomāto scenāriju, tā īsti nemaz neuzzinot, kas tad īsti esam mēs paši un kā daudz kvalitatīvāk varam piedzīvot šo dzīvi. Dzīvojot citu dzīvi, mēs neizdzīvojam savējo.
Tāpēc – ja bailes, izmisums, dusmas, skumjas vai pat neprātīga iemīlēšanās ir pārņēmusi savā varā un nav iespējams ar uzmācīgām domām un emocijām tikt galā saviem spēkiem, ir laiks parūpēties par sevi un atrast atbilstošu speciālistu, kas varētu palīdzēt. Palīdzot sev, ieguvēji būs arī tuvinieki.”
