Andra Manfelde, “Vilcēni”. “Dienas Grāmata”. 2020.
Andra Manfelde, “Vilcēni”. “Dienas Grāmata”. 2020.
Andra Manfelde, “Vilcēni”. “Dienas Grāmata”. 2020.

Pastaiga pēc vētras. Andra Manfelde “Vilcēni” 2

Vienmēr esmu uztvērusi Andru Manfeldi kā rakstnieci-stihiju, un arī šoreiz šī sajūta neliek vilties. Jaunākais autores romāns “Vilcēni” ir kā nesteidzīga, tomēr dažādiem šķēršļiem bagāta, brīžiem grūtāk saprotama, taču visnotaļ pārvarama un pārsvarā baudāma pastaiga gar jūru uzreiz pēc tam, kad tur plosījusies vētra.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
FOTO. Daži no viņiem pat neprecēti! Šī gada 10 iekārojamākie Latvijas vīrieši MI skatījumā
Kokteilis
Emocijzīmes, kas bieži tiek pārprastas: tās nozīmē kaut ko pavisam citu, nekā domājat 31
Krievijas Federācijā beidzas padomju tehnikas krājumi. Putinam ir kāds neticams plāns 93
Lasīt citas ziņas

Pa ceļam var atrast visdažādākās jūras un piekrastes dāvanas: mazus dzintara gabaliņus, vecus, smilšu un sālsūdens nogludinātus zarus, kādu nodeguli vai miglainu stikliņu, bet vēl arī aļģes, kas nedaudz vēlāk, kad apziņa pieslēgsies saules un siltuma veidā, mazliet smakos.

Nebūtu grūti šajā piesātinātajā vidē atrast arī kādu līķi, deviņdesmito gadu pārmaiņu salkanajiem vējiem pūšot, taču Manfeldes romānā to vietā ir pagātnes rēgi, kas ik pa laikam ierunājas.

Dzintara gabaliņi

CITI ŠOBRĪD LASA

Stāsts ir par jauniešiem, brīžiem vēl pavisam bērniem, kurus autore un laikam jau arī viņi paši dēvē par vilcēniem. Tāda kā absūbējuša zelta jaunatne 90. gadu Latvijā, konkrēti, Jūrmalā, laikā, kad valsts pubertāte ir sakritusi ar tās pilsoņu pubertāti jeb ieiešanu citās pasaules vērtībās.

Bezbailīgais Jāns Vilcēns nekad netīra zobus, viņa uzticīgā ēna Andžejs nāk no tīrīgas ģimenes un prot pavērt meiteņu kājstarpes ar vārdiem vien, Zīmulim ir mazas smadzenes un liels krāns, Būda Vilks var nospiest ar savu svaru, Makss Zverabojs tirgo spirtu un narkotikas, Ričards Sarkans katru dienu uz skolu velk citas “Adidas” botas un dzīvo ar mammu-prokurori, Skeletons skrūvē kopā močus, Brunčiks ir vienkārši rijīgs, Saņka Pristaņ dzīvo uz salas un skolā melo, ka ledus iet.

Viņus vieno tas, ka visi ir vīriešu dzimuma pusaudži, ik pa laikam apmeklē skolu un principā ir kā apšaubāmas kvalitātes supervaroņi, katrs ar savu superspēju un ar tieksmi uz t. s. maskulīnām izdarībām.

Paradoksāli, bet neviens no viņiem neizceļas ar citādību. Viņi patiešām veido baru. Autores tuvplāna mīlestība gan pieder Vilcēnam, kura bezbailība romānā drīzāk ir kā mantra, nevis sižets. Vēl tuvāk lasītājs iepazīst Andžeju, kurš ir kā pēdējā cerība, ka no vilcēniem varētu izaugt labi cilvēki.

Nodeguļi

Iepazīšanās fāzē lasītājs pierod pie poētiskā poligona stila, kādā šis romāns ir sarakstīts. It kā Andra Manfelde vairāk nekā parasti trenētos valodas lokanības, lakonisma un vienlaikus arī nozīmes dziļuma kaujas mākslā.

Diemžēl vai par laimi, centrā nav sižeta, drīzāk noskaņa. Varbūt pat laikmets, bet tajā cilvēku grupa, kas iemieso jūrmalas vēju ar smiltīm, gružiem, miklumu. Autore dēvē šo tekstu par iespējamo “glābšanās instrukciju piecpadsmitgadīgajai man” (7), lai gan, piemēram, meiteņu ceļiem šajā 90. gadu ārprātā romāns pievēršas tikai otrajā daļā un ne visai izsmeļoši.

Ir skaidrs, ka puišu un meiteņu dzīvesveids traki atšķiras. Tālāk par meitenes mīlestību lasītājs nemaz nevar tikt, turklāt tā ir bezcerīga mīlestība uz vienu no vilcēniem.

Reklāma
Reklāma

Tā pat nav instrukcija vilcēnu jeb pusaudžu saprašanas mākslā – tā ir tāda ļoti tālu aizgājušā, izkusušā un atpakaļ sakausētā Majakovska poēma jaunībai, dabas un fizioloģisko procesu sirreālā tēlainībā sakņota vēlme uzrakstīt par jauniešu iniciācijas aizkulisēm. Varbūt arī par to, ka šī iniciācija patiesībā paiet nepamanīta, it kā apslāpēta kā bandītu pistoļu šāvieni kaut kur ziņās.

Aļģes

Nekur tālu neticis, lasītājs gan sastopas arī ar rēgiem – Andra Manfelde nav tāda rakstniece, kas nemācēs iepīt arī kādu no sānu sižetiem, īpaši citā valodā un laikā sakņotiem.

Viens no vilcēniem dzīvo uz salas, bet uz salu ik pa laikam un bez apstājas laivo kāds vecs vīrs. Arī viņa stāstu lasītājs izlasīs starp vilcēnu ikdienas un dzīvesziņas ainām.

Varētu likties, ka mazsižeta romānā sānu līnijas izskatās māk-slīgas, varbūt pat ne pārlieku pārliecinoši veidotas. Bet varbūt tas ir nepieciešamais kairinājums, lai atsvešinātu vilcēnu stāstu un ļautu uz to nolūkoties kā laikā un telpā mūžīgu.

Mākslas fotogrāfija

Reta reize, kad grāmatas vāks tik tieši iemieso arī romāna ideju. Kas bija pirmais – Andreja Granta uzņemts foto vai Andras Manfeldes ideja sastindzināt varoņus kā mušas dzintarā, kā zēnus fotogrāfijā?

Ja romāna varoņi nekur netiecas, tad ir dabiski, ka tie nekur tālu arī nenonāk. Ar retiem, nebūtiskiem izņēmumiem. Šis romāns gandrīz nemaz neizklaidēs, drīzāk hipnotizēs.

Melnbalts nav tikai melns un balts, tur, protams, ir noskaņas, pārejas, skaidri iezīmētas ēnas un eksistenci-ālisms. Tas ir kā mākslas foto, kuru var skatīt vairākas reizes, ieraugot kādu jaunu detaļu – turklāt jāsāk ar kodolu jeb notikumu, tad otrreiz var pieķerties līdzekļiem, autores izdomai.

Medīt vilcēnus nav jēgas, to Latvijā nav nemaz tik daudz, toties tie ienākot no blakus valstīm. Arī no rakstniecības pasaules, kur tos ir droši turēt brīvus un patmīlīgus kā dzeja.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.