Pašvaldības baidās no sociālajiem uzņēmējiem 0
Lai gan citviet pasaulē, īpaši Eiropā, sociālā uzņēmējdarbība attīstās arvien straujāk, Latvijā šī joma joprojām ir maz apzināta. Tomēr priekšstats, ka sociālie uzņēmēji spēj nodarboties vien ar zeķu adīšanu vai bulciņu cepšanu, pamazām tiek lauzts. Arī Latvijā šā biznesa pārstāvji rada preces un pakalpojumus, kas ir lietderīgi, inovatīvi un arī stilīgi.
Izturīgāki pret ekonomiskajām krīzēm
Pozitīvs piemērs tam ir uzņēmums SIA “KK Original Design”, kuru vada divi apņēmīgi liepājnieki Valters Krētainis un Ģirts Toms Klampis. Puiši ražo inovatīvas pārvietošanās palīgierīces bērniem, kuri cieš no cerebrālās triekas. Arī cilvēks orķestris Natālija Jermolajeva, kura jau kopš agras bērnības sirgst ar ģenētisku slimību, kas nav ārstējama, un ir otrās grupas invalīde, par spīti tam veiksmīgi vada savu uzņēmumu SIA “Owa”. Tas ir pirmais zīmols Latvijā, kas piedāvā modernus apģērbus ar latviešu mākslinieku sublimācijas drukas tehnikā veidotu apdruku.
“Pētījumi liecina, ka sociālās uzņēmējdarbības jomai ir būtiska ekonomiska ietekme. Eiropā šo jomu pārstāv aptuveni 13,6 miljoni cilvēku un tieši sociālās ekonomikas aktīvisti ir izturīgāki pret ekonomiskajām krīzēm,” ainu Eiropā ieskicē Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecības Latvijā ekonomikas padomniece Agnese Dagile. Tieši tādēļ, ka Eiropa šobrīd piedzīvo ekonomiski labus laikus, viņa aicina pievērst pastiprinātu uzmanību savstarpējai sadarbībai vietējā mērogā, lai kopīgiem spēkiem varētu risināt sociālos problēmjautājumus. “Brīdī, kad ekonomika nonāks zemākajā punktā, tieši sociālie uzņēmēji darbosies labāk, jo ir spējīgi adaptēties konkrētajai situācijai.”
Sociālie uzņēmumi var būt lieli, mazi, starptautiski, lokāli, taču tos visus vieno vēlme radīt augstu sociālo pievienoto vērtību, izmantojot biznesa metodes. Uz jautājumu, vai sociālā uzņēmējdarbība ir tikai vecmāmiņas, kuras ada zeķes, Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijā saņemu noraidošu atbildi. Proti, sociālajam uzņēmumam nav obligāti jānodarbina kādas mazaizsargātās grupas pārstāvji. Tā ir viena iespēja, kā darboties šajā jomā, taču nebūt ne vienīgā. Šāda tipa uzņēmumi veiksmīgi darbojas arī izglītībā, vides aizsardzībā, kultūras daudzveidības, sociālo un veselības pakalpojumu, pilsoniskās sabiedrības attīstības un citās jomās.
Piesakās arī krāpnieki
Sociālā uzņēmuma likums, kas stājās spēkā šā gada aprīlī, nosaka, ka sociālais uzņēmums ir SIA, kas, izpildot noteiktus kritērijus, var iegūt atbilstošu statusu. Līdz ar statusa iegūšanu sociālais uzņēmums var izmantot likumā noteiktos atbalsta instrumentus, piemēram, uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidi, iespēju iesaistīt brīvprātīgos, kā arī iespēju pieteikties Labklājības ministrijas (LM) un ALTUM finanšu atbalsta programmai sociālās uzņēmējdarbības attīstībai. ESF projekta “Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai” vadītājs un LM pārstāvis Juris Cebulis stāsta, ka šobrīd sociālā uzņēmuma statuss Latvijā piešķirts 27 komersantiem. Tā ir vien neliela daļa no tiem, kas piesakās. “Ļoti rūpīgi izvērtējam, kam šādu statusu piešķirt, jo pie mums nāk arī krāpnieki, kuri vēlas iegūt tikai ALTUM grantu, nevis patiesi kādam palīdzēt.”
Nesniedz tikai sociālos pakalpojumus
Lai gan cilvēku, kuri vēlas nodarboties ar sociālo uzņēmējdarbību Latvijā, kļūst arvien vairāk, mūsu pašvaldībās viņiem trūkst atbalsta. “Politiskais atbalsts valstiskā līmenī ir izveidots, taču tagad jāstrādā pie tā, lai attīstītu to pašvaldību līmenī, kas ir šābrīža vājais posms,” akcentē “Providus” pētniece un juriste Agnese Frīdenberga, kura specializējusies tieši sociālās uzņēmējdarbības tiesībās. Eksperte norāda, ka šobrīd Latvijas pašvaldības uz sociālo uzņēmējdarbību skatās kā uz kaut ko ļoti mazu un neefektīvu, bet, lai tiktu panākts vēlamais efekts un maksimāli risinātas sociālas problēmas, no šā stereotipa ir jāatsakās.
“Nereti pašvaldībām trūkst attiecīgo instrumentu un zināšanu, kādā veidā risināt kādu no sociālajām problēmām, tieši tādēļ ir vērts sadarboties ar sociālajiem uzņēmumiem, kas konkrēto jomu pārzina vislabāk. To var darīt gan tiešā, gan netiešā veidā. Piemēram, izmantojot konkrētā uzņēmuma pakalpojumus vai iegādājoties viņu ražotās preces. Tāpat pašvaldību pārstāvjiem nebūtu jābaidās, bet būtu jāiemācās uzdevumu deleģēšana privātpersonām, kas darbu varētu padarīt efektīvāk. Jo ne vienmēr visu spēj izdarīt pašvaldība viena pati, varbūt vērts ir padomāt, kurš no sociālajiem uzņēmējiem to var izdarīt labāk. Tāpat pašvaldību pārstāvjiem ir jāatceras, ka sociālie uzņēmēji nav tikai sociālo pakalpojumu sniedzēji, bet arī nopietni uzņēmēji, kurus vērts ņemt vērā.”
