“Pekinā meitenes no manis aizmuka.” Zvirgzdiņš atceras olimpisko vēsturi un sniedz recepti, kā tikt uz Rio 0
Ainars Zvirgzdiņš 2008. gadā uz Pekinas olimpiādi aizveda Latvijas sieviešu izlasi, četrus gadus vēlāk Londonā konsultēja Krievijas izlasi, tagad Belgradā mēģina noformēt savu olimpisko “hat trick”. “Tā ir kā narkotika – vārdiem neaprakstāmas sajūtas, kuras gribas vēl un vēl,” par olimpisko spēļu gaisotni saka treneris.
Zvirgzdiņš ir Aināra Bagatska palīgu lokā un Rio kvalifikācijas turnīrā Belgradā kopā ar Latvijas valstsvienību cenšas piepildīt šīs komandas sapni. Zvirgzdiņam ir pieredze, kāda nav citiem un arī to jūrmalnieks ir gatavs likt lietā kopīgā mērķa vārdā.
– Kādas sajūtas nāk prātā, dzirdot vārdu salikumu – olimpiskās spēles?
– Milzīgs enerģētiskais strāvojums un pacilātība, kas valda, ieejot pa olimpiskā ciemata vārtiem. Tās ir sajūtas, kuras nevar aprakstīt vārdiem un var novēlēt katram sportistam un trenerim. Divas reizes esmu bijis olimpiskajās spēlēs. Tā ir kā narkotika, gribas vēl un vēl. Pekinā ieguvu atziņu, ka olimpiskās spēles vai Eiropas čempionāts ir divas pavisam atšķirīgas lietas. Mentāli atšķirīgas.
– Vai treneriem šīs sajūtas tomēr nav mazliet piezemētākas?
– Treneriem ir jāprot no tā visa distancēties un turēties pie zemes. Pirmā reize vienmēr ir īpaša. Pekinā, ieejot pa olimpiskā ciemata vārtiem, meitenēm mutes bija vaļā un tad – pretī nāk Nadals. Spiegšana, foto aparāti laukā un puse komandas jau bija tur. Manas meitenes vienkārši aizskrēja. Emocionāli tik pacilāts garastāivoklis, ka jāsāk komanda mierināt. Ne velti saka, ka pirmajās olimpiskajās spēlēs izšaut izdodas retajiem. Labākie rezultāti ir kopā ar iekrātu olimpisko pieredzi un māku apvaldīt emocijas ir nākamajās reizēs.
– Tātad spožākās emocijas palikušas no Pekinas?
– Noteikti. Tā ir tās pirmās reizes sajūta, kad gribas būt visur klāt un visu redzēt. Olimpiskajā ciematā pulcējas visu sporta veidu pārstāvji, tur vienā vietā ir spožākās pasaules sporta zvaigznes. Tā bija tā uhh! sajūta, kura ievelk jebkuru sportistu. 2012. gadā Londonā jau cita pieredze gan man, gan Krievijas izlasei, kurā strādāju. Viņām tā nebija pirmā olimpiāde un – pavisam cits iekšējais komandas miers.
– Pirms astoņiem gadiem Latvijas sieviešu izlase līdzīgā turnīrā kvalificējās Pekinas olimpiādei. Vai starp to un tagadēju turnīru ir kāda līdzība?
– Izspēles kārtība ir cita, taču kopīgas lietas ir daudz. Tāpat jāspēlē pēc sezonas, īsā turnīrā un Latvijai ir talantīga komanda.
– Vai vari iedot recepti, kā šonedēļ izcīnīt olimpisko ceļazīmi?
– Recepte ir pavisam vienkārša – ar pacietību un mieru jādara tas, ko vislabāk protam. Tikai pacietība un savu plānu realizācija. Pēc iespējas mazāk jādomā par to, kas būs pēc tam. Ja ieciklēsimies domās par Rio, tas sasaistīs un diez vai palīdzēs. Pašlaik ir jādzīvo ar pārliecību, ka mēs varam uzvarēt šo turnīru serbu laukumā.
