Pilienu pa pilienam: krievi šobrīd masveidā ieplūst Ukrainā caur “frontes melnajiem caurumiem” 0
Militārais analītiķis Maikls Kofmans publicēja eseju no savas pēdējās vizītes Ukrainā, kurā ziņoja par situāciju frontē. Tajā nav nekā jauna, izņemot papildu pierādījumus tam, ka pašreizējās frontes līnijas pozīcijas sastāv no diviem vai trim karavīriem ar lielām atstarpēm starp tiem. Par to savā emuārā raksta Jigals Levins, Izraēlas Aizsardzības spēku virsnieks un militārais novērotājs, raksta dialog.ua.
Atgādināšu, ka Kofmana pieminētās lielās spraugas ir kilometriem garas frontes līnijas. Ne jau tā, ka mēs par to nezinājām — ukraiņi to zina lieliski —, taču vēl viena ārēja novērotāja liecības vienmēr ir labs papildinājums. Krievu karavīri filtrējas cauri šiem tukšajiem kilometriem, dažreiz pat 1–2 cilvēku grupās. Piliens pa pilienam: jūs nevarat tos visus nogalināt, kāds tiks cauri, un tā viņu paliek arvien vairāk.
Rezultātā var rasties situācija, kad teritoriju kontrolē tikai šie divi vai trīs Ukrainas karavīri, bet aiz viņiem, tālāk, ir sapulcējušies trīsdesmit krievu karavīru.
Tie ir tie paši ziņojumi, kuros teikts, ka kaut kur “izklīduši cauri” 50 cilvēki. Jā, ukraiņi cenšas uzraudzīt šīs plašās tukšās telpas ar droniem, taču, pirmkārt, neviena tehnoloģija nevar aizstāt cilvēka iejaukšanos: kaut kas vienmēr tiks aizmirsts vai palaists garām, turklāt neviens nevar izslēgt laikapstākļu faktoru — proti, miglu, lietu utt.
Otrkārt, atkal masas jautājums: tāpat kā mūsdienu tanku nojumi iznīcina nevis 2–3 droni, kā iepriekš, bet gan 30–50, tā arī tukšu kilometru garu frontes spraugu šķērso nevis 2–3 karavīri, nevis 20–30 un nevis simts, bet, teiksim, trīs simti, kas ir iefiltrējušies pilienu pa pilienam.
“Dronu siena”, “necaurredzama fronte”, “absolūti necaurredzama nāves zona” un tā tālāk — tie ir mīti, kuriem nav nekāda sakara ar realitāti. Tā ir militāra aksioma, ko apmācībās māca kadetiem: aizsardzības līnija vienmēr tiks pārrauta, un nekādi droni to nevar noliegt.
Lūk, reāla Ukrainas bruņoto spēku sektora piemērs 2022. gada vasarā, ko es pazīstu personīgi: sektorā atrodas 7 karavīri (lasīt: vieglie kājnieki). Pa kreisi no tiem, pusotra kilometra attālumā, atrodas nocietinājums ar 30 vīriem (aptuveni), bet pa labi, 700–800 metru attālumā, ir 15 vīri. Šo septiņu (gandrīz visas vienības) mērķis bija novērot upi (turklāt pēc savas iniciatīvas viņi līdz galam mīnēja krastus).
Un šī bija ļoti sekundāra zona, nevis karstākā. Gadu gaitā situācija ir kļuvusi tāda, ka karstajos punktos vienkārši nav cilvēku — nav karavīru, nav kājnieku, bet ne tāpēc, ka Ukrainai būtu beigušies cilvēki (kā griežas Krievijas IPSO), bet gan tāpēc, ka viena vienība netika iesaukta, bet otra dezertēja.
Mēs runājam par simtiem tūkstošu cilvēku – un, ņemiet vērā, mēs runājam tikai par vīriešiem. Kāpēc šāda situācija ir izveidojusies, man nav jāvērtē, bet, kā esmu vairākkārt teicis, fronte necieš vakuumu: ja jūsu karavīru kaut kur nav, tad tur noteikti ieradīsies ienaidnieka karavīrs. Un nepalīdzēs ne droni, ne roboti – tie sadārdzinās ienaidnieku, bet, kamēr vien viņš būs gatavs maksāt, proti, apmainīt savus cilvēkus pret kvadrātkilometriem, viņš turpinās pārvietoties. Izeja no šīs situācijas ir mobilizācija un dezertēšanas apkarošana.
Šī situācija nav unikāla: tā ir notikusi daudzas reizes vēsturē (un pat sliktāk), un arī tas, kas šādos gadījumos jādara, ir labi zināms. Tas nav izvēles jautājums — cita ceļa nav. Alternatīva ir sakāve un suverenitātes un valstiskuma zaudēšana. Maskava to lieliski saprot, un tāpēc tā iegulda vislielākās pūles un resursus mobilizācijas sabotāžā un dezertēšanas palielināšanā Ukrainā.
