Putina jaunākais “sasniegums”: zviedri runā par kodolieroču programmu 0
Zviedrijā šajās dienās ir atsākusies diskusija par iespēju būvēt savus kodolieročus. “Atsākusies”, jo uzreiz pēc Otrā pasaules kara zviedri ne tikai diskutēja, bet jau būvēja kodolbumbas.
Vladimirs Putins un viņa vadītā agresorvalsts ar dronu uzbrukumiem un militāro lidmašīnu “ekskursijām” NATO teritorijā ir novedusi pie tā, ka Zviedrijas dažādu politisko partiju (pārsvarā labējo un centriski labējo) politiķi un drošības eksperti saka, ka valstij vajadzētu apsvērt iespēju izveidot savus kodolieročus, lai atturētu Krieviju.
Kad 2015. gadā pie zviedru salām uzpeldēja krievu zemūdene, Stokholmas politiķu miers un bezrūpība izgaisa. Atceros, ka pirms šī notikuma piedalījos drošības politikas seminārā Stokholmā, un viss, ko toreiz dzirdēju par Zviedrijas iespēju iestāties NATO, bija vārdi: “Šāds jautājums nav dienaskārtībā”. Nu dienaskārtība ir stipri mainījusies. Zviedrija ir ne tikai NATO locekle, bet jau apsver kodolieroču izveidi.
Bija pavisam tuvu
Pēc Otrā pasaules kara Zviedrija apsvēra kodolieroču būvēšanu, lai aizstāvētos pret Padomju Savienības iespējamo uzbrukumu. No 1945. līdz 1972. gadam valdība īstenoja slepenu kodolieroču programmu, piesedzot to ar civilās aizsardzības pētījumiem Zviedrijas Nacionālajā aizsardzības pētniecības institūtā (FOA).
Līdz pagājušā gadsimta 50. gadu beigām darbs bija sasniedzis tādu līmeni, ka bija jau iespējami pazemes izmēģinājumi. Tomēr šajā laikā Riksdāgs aizliedza kodolieroču izpēti un izstrādi; tas notika daļēji ASV spiediena dēļ. Vašingtona, tomēr, nāca arī ar burkānu – tā solīja savas drošības garantijas Zviedrijai.
Stokholma atteicās no kodolieroču izveides 1966. gadā. Tam sekoja Kodolieroču neizplatīšanas līguma parakstīšana 1968. gadā, kas noveda pie kodolprogrammas pakāpeniskas samazināšanas un pilnīgas slēgšanas 1972. gadā.
Var atjaunot
Ursvikā, klusā Stokholmas priekšpilsētā, atrodas liela skolas ēka, kas vairāk izskatās pēc slepena pētniecības institūta – jo tāds tas kādreiz arī bija. Bijušā Zviedrijas Nacionālā aizsardzības pētniecības institūta (FOA) galvenā mītne ir viena no nedaudzajām fiziskajām liecībām, kas palikušas no Zviedrijas kodolieroču programmas.
Ir jāņem vērā, ka Aukstā kara laikā Baltijas valstis bija intensīvi militarizētas, kodolieroči atradās arī okupētās Latvijas teritorijā. Gotlande bija ar roku aizsniedzama no Latvijas rietumu krasta līnijas ne tikai latviešu bēgļiem, bet arī krievu desantniekiem.
Neitrālā Zviedrija pēc Hirosimas un Nagasaki bombardēšanas vēlējās nodrošināties ar vismaz 100 taktiskajiem kodolieročiem gadījumam, ja krievu komunisti vēl vairāk sajuktu prātā un iebruktu Zviedrijā.
Otrā pasaules kara noslēguma fāzē Zviedrijas valdība saskatīja vērtību kodolenerģijas nākotnē, kas tika balstīta arī uz Zviedrijas urānu saturošajām melnā slānekļa atradnēm. 1945. gada 11. septembrī Zviedrijas valdība pārņēma valsts kontrolē urāna ieguvi un eksportu. Te gan jāpiezīmē, ka Zviedrijas urāna atradnes bija visai zemas kvalitātes. Vienlaikus, par labu iespējai tikt pie kodolieročiem runāja apstāklis, ka Zviedrijas infrastruktūra nebija sagrauta Otrajā pasaules karā, turklāt zviedriem padodas augsto tehnoloģiju izstrāde.
Sociāldemokrātu sievietes: “Mēs esam pret!”
Sākotnēji par plāniem nebija nekādu publisku debašu vienkārša iemesla dēļ – par to esamību zināja tikai neliels politiķu, augsta ranga militārpersonu un zinātnieku loks. Šī slepenība tika pārtraukta 1954. gadā, kad Zviedrijas Bruņoto spēku virspavēlnieks Nils Svedlunds atklāja programmas esamību un apgalvoja, ka šie ieroči ir nepieciešami, lai apturētu iespējamo padomju iebrukumu. Sociāldemokrātu sievietes ļoti asi iestājās par to, ka Zviedrijai nevajadzētu iegādāties kodolieročus.
Ingas Torsones vadītā Sociāldemokrātu sieviešu federācija kļuva par spēcīgāko balsi pret kodolieroču izveidi. Viņu satraukums bija par to, ka šie ieroči neesot humāni. Vēl cits sociāldemokrātu arguments bija, ka šie ieroči varētu padarīt Zviedriju par uzbrukuma mērķi, un tas drīzāk samazinātu, nevis palielinātu drošību.
Atgriežoties tagadnē un nesenā pagātnē, varam konstatēt, ka arī diskusijā līdz 2014. gadam par Zviedrijas iespējamo iestāšanos NATO, tieši zviedru sociāldemokrāti bija visskeptiskākie, kamēr centriski labējie “Moderāti” bija par diskusijas uzsākšanu. Nez’ kāpēc tā? Aukstā kara laiks parādīja skaidru tendenci – Rietumu kreisie politiskie spēki koķetēja ar Maskavu un naivi ticēja, ka “Moskviča” montētāji Padomju Savienībā dzīvo labāk, nekā “Ford” mehāniķi Detroitā… Nu, vai arī izlikās, ka ticēja.
Nobeigums
Mūsdienās ar diskusijām vien var nepietikt. Ja zviedri lems par labu kodolieroču izstrādei, būs jāpārvar daudz šķēršļu. Ir nepieciešamas lielas investīcijas; zinātnieki, kuri toreiz strādāja pie programmas, visdrīzāk vairs nav starp dzīvajiem. Turklāt kopējā kodolvalstu nostāja ir tāda, ka jaunus dalībniekus klubā neuzņems. Tomēr
Putina bezkaunība un spēja satraukt Rietumus ir stimuls gan demokrātiskām, gan autoritārām valstīm domāt par savu atomieroču izveidi, kā spēcīgāko atturēšanas līdzekli.
Lai ko Putins darītu, NATO atkal ir ieguvēja. Kad 2014. gadā Krievija īstenoja hibrīdkara operāciju un nelikumīgi anektēja Krimu, tad NATO austrumu flanga valstis ātri mācījās, kas ir hibrīdkarš un kā tajā karo. NATO samita Velsā 2014. gadā Samitā tika apstiprināts Gatavības rīcības plāns, paredzot Sevišķi ātras reaģēšanas vienības izveidošanu.
2016. gadā Varšavas samitā tika lemts par NATO Paplašinātās kaujas grupas izvietošanu Baltijas valstīs un Polijā. Krievija iebruka Ukrainā un Zviedrija pārtrauca 200 gadus ilgušo neitralitāti un pievienojās ar kodolieročiem bruņotajai NATO aliansei. Process turpinās, NATO stiprinās. Krievija baidās no jaunas bruņošanās sacensības, jo tās ekonomika to nepavilks. Tas ir tīri matemātiski, un tam vairs nav sakara ar krievu tautas augsto sāpju slieksni.
Te gan ir gan problēma, jo atšķirībā no Aukstā kara laikiem, Rietumi nav tik stratēģiski vienoti. Lai gan arī toreiz ne visi turēja līniju, piemēram, itāļi Toljati pilsētā uzbūvēja Fiat rūpnīcu, lai padomju tulpju audzētājiem tiktu žiguļi.
