“Tikai lūdzu – apģērbies un nāc ārā!” Ieva Brante piedzīvojusi šausminošu situāciju un ir no sirds pateicīga ugunsdzēsējiem 0
Diemžēl ne visiem gads sākas vien laimīgi un ar pozitīvām emocijām. Juriste un bijusī Rīgas domes deputāte Ieva Brante sociālajos medijos dalījusies ar šausminošu pieredzi, ko nupat piedzīvojusi.
Viņa atgriezusies mājās un pēc pāris minūtēm pie durvīm sadzirdējusi klauvējienus: “Tas bija kaimiņš Lauris: “Ugunsgrēks! Es izsaucu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests.” Visai slinki un neticot, es iznācu ārā. Kad dūmu smaka iesitās sejā, sapratu, ka šis nav joks. Skrēju pēc Māra: “Ģērbies! Nāc ārā!” Man nevajadzēja ne mantas, ne datoru, ne pases. Tikai lūdzu apģērbies un nāc ārā.”
Ievas vīrs Māris esot bijis ārā nepilnas minūtes laikā kopā ar sunīti Blusu, viņas jaciņbu un virsdrēbēm pašiem. Kopā ar kaimiņu Lauri sagaidījuši ugunsdēsējus un “ātros”.
Savstarpējās sarunās un sazvanoties, esot izdevies noskaidrot, ka kaimiņš ir aizgājis un nav nopūtis svecītes uz palodzes. Uguns ir dzīvokļa virtuvē. Mājās ir kaķis.
Ieva dalās ar detaļām: “Kā kaimiņš Lauris atklāja ugunsgrēku? Viņš savā dzīvoklī sadzirdēja dūmu detektora pīkstienus. Uzstājīgus pīkstienus. Un? Iznāca ārā, ieraudzīja dūmus, zvanīja 112 un paralēli klauvēja pie citu kaimiņu durvīm. Paldies, Lauri! Stāvot ārā mīnusos, mēs visi sapratām, ka esam labi kaimiņi. Zinām cits citu sejā, protam sasveicināties, sniegt atbalstu, dot apskāvienu. Ātri aizdzinām savas mašīnas malā, apzvanījām visus kaimiņus. Pat bijušos. Jip.”
Sieviete ir ļoti pateicīga ugunsdzēsējiem par operatīvo ierašanos un rīcību: “Ugunsdzēsēji atbrauca pussekundē. Bez liekiem vārdiem. Ar maskām, ķiverēm, ūdeni, instrumentiem, milzīgām rokām un stipriem pleciem. Jo? Citādāk tos ugunsdzēsības verķus pacelt, uznest augšā, turēt rokās un vienlaikus strādāt nebūtu iespējams.
Smieklīga bija kāda pašvaldības policijas saruna ar izbraukušo kaimiņu:
– Deg dzīvoklis zem jums, ir jāpārbauda liesmas izplatība. Pēc cik būsiet mājās?
– Pēc stundas.
– Ja lauzīsim durvis?
– Pēc pusstundas.”
Vēlāk, kad jau saņemta ugunsdzēsēju atļauja atgriezties mājās, to arī darījuši un jau ar citu sajūtu par svētkiem. Viņi saņēmuši atgādinājumu par patiesi svarīgākajām lietām.
“Aiznesu cietušā dzīvokļa kaimiņam tēju. Šonakt viņš mājās nepaliks. Kaķis ir izglābts. Tiesa gan īslaicīgā aprūpe klīnikā kaķim būs vajadzīga, jo saelpojies dūmus. “Cik labi, ka velosipēdi no kāpņu telpas bija prom..” – teica Lauris. Viņš atcerējās mūsu mājas vasaru, kad lūdzu velosipēdus novietot ārā. Toreiz man kāds kaimiņš atcirta: “Tikai jums tie traucē”. Man bija jākļūst nedraudzīgai kaimiņiene un jāizsauc VUGD pārbaude. Tika izdots akts un dots termiņš kāpņu telpas savešanai kārtībā. Ar sakostiem zobiem, nejaukais kaimiņš to paveica. Kopš tās dienas velosipēdi tika novietoti ārpusē. Šo gadījumu biju jau aizmirsusi..” dalās Ieva.
Nākamā dienā pēc ugunsgrēka viņa piefiksējusi, kā tiek kārtots cietušais dzīvoklis. Kaimiņš nesis ārā mantas. Esot skaidrs, ka tagad dzīvoklis kādu laiku būs tukšs.
“Gada sākumā ievācoties, mēs neizmetām lielās somas. Tagad aiznesu tās kaimiņam. Puisis iepazīstināja mani ar savu mammu. Es apvaicājos par kaķi. Paņēmu atpakaļ tējas krūzi.
– Lūdzu piedodiet.. – viņš teica – Visa māja tagad smird pēc dūmiem.
– Nemuļkojies. Visi ir dzīvi! Māja ir apdrošināta. Tas viss ir štrunts.
– Man ļoti žēl par vasaru. Tas bija mans velosipēds. Piedodiet.
– Arī tas ir sīkums. Galvenais, ka esi drošībā.
Izrādās, tas velosipēds, kas vasarā mums traucēja kāpņu telpā, ir bijis viņa velo. Pateicoties viņam šodien varējām būt pasargāti no lieliem postījumiem.”
Ieva ir no sirds pateicīga glābšanas dienesta puišiem.
