Pasaulē
Citur

Franks Gordons: Tas ir Putina Krievijas impēriskais drauds, kas vērsts pret “kolektīvajiem Rietumiem” un sola: “Varam atkārtot!”2


Franks Gordons.
Franks Gordons.
Foto: Timurs Subhankulovs

Franks Gordons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Sadrūmis par to, ka Turcijas prezidents Tajips Redžeps Erdogans 6. gadsimta pasaules brīnumu – Svētās Sofijas katedrāli Konstantinopolē/Stambulā – atkal no muzeja pārvērtis mošejā, nejauši uzdūros lieliskai fotomontāžai, kas pavīdēja kādā no Krievijas sociālajiem tīkliem: Volgogradas/Staļingradas draudīgā “Dzimtene māte” ar atvēzto zobenu, daudzinātā Brīvības statuja Ņujorkā ar pacelto lāpu un Brazīliju svētošais Riodežaneiro Jēzus Kristus, kurš, abu statuju vidū stāvot, tās apkampj un saka: “Devočki, uspokoites” – “Meitenītes, nomierinieties”.

Šī lieliskā fotomontāža ietver mūsdienu pasauli un tās ģeopolitisko pretstāvi, impēriskos draudus un brīvības simbolu un, var teikt, mierinošu viedu padomu no debesīm.

Vācu–padomju kara izšķirīgās Staļingradas lielkaujas piemiņai uzslietā milzu statuja “Dzimtene māte” ceļas pāri tik daudz cietušajai pilsētai pie Volgas 85 metru augstumā. Uzslieta 1967. gadā. “Dzimtenes mātes” rokas garums – 20 metri, zobena garums vien – 35 metri!

Raugoties mūsdienu acīm uz šo roku ar atvēzto zobenu, vērotājam neviļus kļūst baisi: tas ir Putina Krievijas impēriskais drauds, kas vērsts pret “kolektīvajiem Rietumiem” un sola: “Varam atkārtot!”

Brīvības statuja uz salas Ņujorkā, kas ar paceltu lāpu sveicina neskaitāmos imigrantus, kas cer Amerikā atrast labāku dzīvi, ieelpot brīvības gaisu un rast saviem bērniem labāku nākotni, uzcelta 1886. gadā un ir 46 metrus augsta (93 metri ar cokolu).

1886. gadā Amerika bija pozitīvais pretstats cariskajai Krievijai, no kuras nāca daudz ieceļotāju. Izsēdinātus šajā cerības krastā, viņus pirmām kārtām pratināja, vai viņi nesirgst ar kādu lipīgu slimību… Tagad, 2020. gadā, Brīvības statuja daudziem kļuvusi par rūgta izsmiekla objektu, un tam diemžēl ir zināms pamats.

Jēzus Kristus statuja uzslieta 1931. gadā, pasaules ekonomiskās krīzes jeb depresijas briedumā. Statujas augstums – 30 metri (38 metri ar cokolu). Viņš raugās uz Riodežaneiro – lielpilsētu, kur arī tagad, tāpat kā pirms 89 gadiem, krass ir kontrasts starp turīgajiem un trūkumcietējiem. Svētīdams cilvēku masas tur lejā, Kristus plaši atvēzis rokas. Bet tā vien šķiet, ka Pestītājs plāta rokas nevarībā – sak, ko nu vairs var darīt.

Un tagad palūkosimies uz 24,5 metrus augsto skulptūru “Strādnieks un kolhozniece” no hromēta nerūsējoša tērauda, kas 1937. gadā, kad Padomju Savienībā plosījās nežēlīgs terors, slējās virs PSRS paviljona Parīzes Pasaules izstādē.

Tie abi stāv uz augsta postamenta un jūsmīgi, ar sparu traucas pretim nākotnei, turot rokā darbarīkus – sirpi un āmuru. Skaista, lieliska skulptūra! Cik žēl, ka šie abi darbarīki kļuvuši par totalitārā komunisma simbolu, tāpat kā indoeiropiešu svastika kļuvusi par nacistisko kāškrustu!

Saistītie raksti

Ja nebūtu šis drausmīgais konteksts, šo skulptūru varētu nosaukt “Slava darbam”… Tagad tā slejas Maskavā, Miera prospektā, netālu no VDNH izstāžu kompleksa un pievelk tūristu masas, nevis kādus komunistu gājienus 1. maijā.

Skulptūra ir “federālas nozīmes valsts mākslas piemineklis”. Šī darba autore ir tēlniece Vera Muhina, dzimusi Rīgā. Tā bija viņa, kas vēlīna staļinisma gados neļāva sagraut Brīvības pieminekli, norādot, ka tas ir vērtīgs mākslas darbs. Paldies viņai par to!

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.