“Re: visited”. Aicinot nebaidīties no svešā 0
Rīgas Mākslas telpas Lielajā zālē līdz 27. aprīlim apskatāma izstāde “Re:visited”: mākslas darbi no pasaulē nozīmīgākajām mākslas skatēm un biennālēm.
Jebkura izstāde ir apsveicama, jo izstādīt viennozīmīgi ir labāk nekā neizstādīt. Tomēr, ja par pirmo apgalvojumu nav šaubu, tad uz tam sekojošiem jautājumiem “ko” un “kāpēc” izstādīt, vienprātīgas atbildes nav un nekad nebūs. Visā krāšņumā plaukst visdažādākie izstāžu projekti un muzejs jau sen neesot tā vienīgā vieta, kur cilvēki pieraduši tikties ar vizuālo mākslu. Neskaitāmās mākslas biennāles un triennāles kļuvušas ne tikai par alternatīvu muzejiem, bet arī par citu mākslas uztveres fenomenu, par jaunu piedzīvojumu acīm un prātam. Tiesa gan – atsevišķa mākslas darba vieta šajā svinīgajā izstāžu virpulī nav apskaužama. Protams, katrai gleznai, skulptūrai, objektam vai videoinstalācijai ir savs autors, bet ar to vairs nepietiek. Ja izmanto paralēles ar mūziku, var teikt, ka lielajās starptautiskajās mākslas skatēs katrs mākslinieks ir mūziķis, kas spēlē orķestrī, ko diriģē kurators. Ir jau arī slavenības jeb solisti, bet orķestra virsuzdevums tomēr ir kopiespaids – kopējais skanējums un kopējais konteksts, kas piesaukts visu saplūdināt vienā veselumā.
Izstādi “Re: visited” Rīgas Mākslas telpā arī var nosaukt par mikrobiennāli. Tai arī ir savs virsuzdevums, kurš varbūt netiecas meklēt atbildes uz globāliem jautājumiem vai sacelt jūras vētru pasaules glāzē, asi reaģējot uz aktuālākajiem notikumiem, tomēr savā pieejā ir ļoti skaidrs un godīgs. Var teikt, ka tā ir biennāle par biennālēm (arī dažām triennālēm), kas notikušas pēdējo dažu gadu laikā. Izstāde veidota, izmantojot institucionālo atlases principu – tas, ka mākslinieki piedalījušies nozīmīgākajās mākslas biennālēs gan pasaules valstu galvaspilsētās, gan mazāka mēroga pilsētās, ir vienīgais kritērijs. Uzstādījums ir iepriecinoši skaidrs un mazliet pat ar didaktisku piegaršu – iepazīstināt daudz plašāku interesentu loku ar pasaules aktuālākās mākslas paraugiem. Mazliet mulsina tikai viens apsvērums – kas paliek no šiem mākslas darbiem, turpinot tos izstādīt pēc biennālēm? Tie atgādina pēc revolūcijas pa pasauli klejojošus aristokrātus un galminiekus, kam vairs nav kur atgriezties, bet nekur citur arī tie vairs nepieder. Man žēl šo darbu, kas izskatās pēc bēgļiem, svītas bez karaļa vai pēc klauniem bez cirka.
Bet vai šim pārdzīvojumam ir jēga? Katrs eksponāts tomēr ir atsevišķs un dziļš vēstījums, kuru nevar uztvert, vienkārši garāmejot. Šīs izstādes darbi ir arī redzes un pieredzes vizuālais treniņš katram skatītājam, jo kā vēl var saprast mūsdienu mākslu, ja pirmām kārtām ne caur vērošanu? Tomēr būtu interesanti uzzināt, kādu ietekmi uz mūsu mākslas uztveri atstāj apskatīto darbu kvantitāte. Piemēram, ja mēs uzstādītu sev mērķi apmeklēt visus paviljonus un blakus pasākumus 55. Venēcijas biennālē (2013) un būtu gatavi trīs nedēļas, mērojot ap desmit kilometru katru dienu, apmeklēt ne tikai Arsenālu un Džardīni dārzus, bet arī katru mazāko kanālu un ielu labirintos paslēpto izstāžu telpu. Vai šajā gadījumā mēs vairāk izprastu laikmetīgo mākslu, nekā apskatot dažus darbus no Venēcijas biennāles Rīgas Mākslas telpā? Vai pati skriešana nekļūtu par galveno izklaidi, pārvēršot izstādes par atpūtas zonām?
Visticamāk, vienas atbildes nav un, lai tiktu pie skaidrības, jāizmēģina abi varianti. Vienu pieeju piedāvā izstāde “Re: visited”. Šeit nekur nav jāskrien, bet var koncentrēties uz pašiem darbiem kā stāstu krājumu, nevis stāvot izmisumā milzīgas bibliotēkas priekšā un zinot, ka dzīve ir pa īsu un nekad nepietiks laika izlasīt visu. Protams, mēs nevarēsim sajust ogļraču vēstures klātbūtni nelielajā Beļģijas pilsētā Genkā, kur norisinājās kārtējā Eiropas mākslas biennāle “Manifesta 9”. Ieraudzītie darbi no 7. Berlīnes biennāles uzreiz nevedinās domāt par holokausta vēsturi un Palestīnas teritorijas jautājumiem, kuriem bija pievērsta īpaša uzmanība. Un darbi no Bergenas asamblejas neizraisīs smaidu, ironizējot par mākslu kā izdomātu institūtu pētniecību. Tas nekas, ja mēs pēc nagiem neatpazīsim visu zvēru, bet, domājot par biennālēm kā par skaņdarbu orķestrim, mums paliek brīnišķīga iespēja paklausīties atsevišķas partitūras no mīļākajiem skaņdarbiem. Kā jums patiktu noklausīties tikai klarneti no Pučīni “Turandotas” vai tikai vienu no altiem Bēthovena 5. simfonijā? Būs dīvaini to dzirdēt bez orķestra, bet kādu baudu var sagādāt ģeniālas notis, kas citādi būtu izkusušas kopējā skanējumā.
Kad pēdējās notis ir izskanējušas un visi grib zināt, kāpēc tāda ideja, no kurienes šī koncepcija, kādam nolūkam apgāzt ierasto, ikdienišķo, izdomāt neiespējamo, katru sīkumu pasludināt par būtisku civilizācijas liecību un citādību nosaukt par galveno tēmu laikmetīgajā mākslā, tad var tikai atbildēt, ka nav jābaidās no svešā un neierastā, jo viss jau kādreiz ir bijis un vajag to tikai vēlreiz pārskatīt (revisit).
Viedokļi
Ance Putniņa, skolniece: “Izstādi izjutu ne tikai kā vizuālu baudījumu, bet arī kā intelektuālu erudīcijas spēli. Aizpildot krustvārdu mīklu, iespējams, izstādi izzināt gan no mākslinieciskās, gan no saturiskās formas. Kopumā patīkams iespaids.”
Arnita Paipele, mājsaimniece: “Sākotnēji šķita, ka šai izstādei veltīšu vien pāris minūtes, jo neesmu laikmetīgās mākslas baudītāja. Taču mākslas darbi mani tik ļoti ievilināja, ka aizkavējos vairāk par stundu. Katrs mākslas darbs spēj aizraut, iedziļināt un liek aizdomāties par sabiedrībai svarīgiem tematiem. Esmu aizgrābta labā nozīmē.”
Arnis Pakalns, ārsts: “Tāda koncepta izstāde kā “Re:visited” rosina apmeklētāju ne vien baudīt, bet arī iedziļināties, jo temati, kas atspoguļoti katrā eksponātā, ir dziļi “urboši”. Tie nav ikdienišķi. Saistošs eksponātu izvietojums.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
