Latvijas neatkarības rītausmas gadu hiperinflācijas un spekulatīvo cenu apstākļos privātie tirgotāji bija spiesti rēķināties ar veikala iespaidu vietējā tirgū – kur vien parādījās tā nodaļas, cenas kritās. Rīgā veikals pārgāja uz plašākām telpām Mārstaļu ielā 16, sākot tirgoties arī ar manufaktūras precēm. 4
1921. gada 2. martā Satversmes sapulces sēdē deputāts Ādolfs Bļodnieks, aizstāvēdams nepieciešamību pieņemt īpašu likumu par Armijas ekonomisko veikalu, norādīja, ka tas uz šo laiku jau apgrozījis preces par 25 miljoniem rubļu un pārdod preces karavīriem par 25% lētāk nekā privātos veikalos. 1921. gada 11. martā Satversmes sapulce pieņēma īpašu likumu par Armijas ekonomisko veikalu, nosakot, ka tas ietilpst kā nodaļa Apsardzības ministrijas apgādības valdē, darbojas kā valsts uzņēmums un ne peļņas nolūkā. Tas atsvabināts no tirdzniecības un rūpniecības nodokļa, kā arī no ienākumu un vietējo nodokļu maksām un preces pārdod tikai karavīriem un viņu piederīgajiem (šis noteikums gan praksē 20. gadu vidū tika apiets). Peļņu drīkstēja izmantot gan paša veikala darbības nodrošināšanai, gan attīstībai, gan kara zinību un izglītības veicināšanai armijā un pabalstu izsniegšanai karavīriem sevišķos nelaimes gadījumos.
1923. gada 24. novembrī galvenais veikals Rīgā pārvietojās uz Audēju ielu 16, kur bija atradušies kara resoram piederošie Princeses spīķeri. Par telpām veikals arī maksāja valstij nomas maksu – 12 līdz 13 tūkstošus latu gadā.
Kā tikt galā ar konkurentu
30. gadu sākumā AEV ik dienas pārdeva 25 līdz 35 muciņas sviesta (1200 līdz 1800 kg), vairāk nekā 100 kg siera, 50 līdz 60 nokautus putnus u. c. “Pirmajā stāvā daždažādo sieru, šķiņķu, desu, konservu, marinējumu un saldumu kalni, kas kārtības ziņā atgādina tautiskās villaines krustus un kvadrātus. Augšstāvs totiesu sniedz visu, kas nepieciešams siltumam un daiļumam. Dabūjams viss – sākot ar vienkāršu lakatiņu un beidzot ar dārgiem angļu audumiem,” 1926. gada 21. martā vēstīja “Latvijas Kareivis”. Šis tas AEV bija lētāks nekā citur – visvairāk saldumi, arī manufaktūras un galantērijas preces. Valsts, pašvaldību darbiniekiem un karavīriem uz priekšniecības galvojumu veikalā bija iespēja dabūt preces uz nomaksu, turklāt bez procentiem. Karavīriem pirkums bija jānomaksā sešos mēnešos, pārējiem četros. Karavīriem veikalā pienācās arī atlaides – pieci procenti apaviem, karavīru precēm un veļai, desmit procentu – galantērijas un pārējām manufaktūras precēm.
