Rinkēvičs kā Latvijas ārpolitikas uzdevumu redz mēģināt būt par vidutāju un apvienot domubiedrus: Nevar gaidīt, ko izlems darīt “lielie puikas” 0
Latvijas starptautisko sabiedroto un partneru starpā arvien vairāk rodas domstarpības, kas brīžiem ir pat ļoti plašas, un mūsu valsts ārpolitikas uzdevums ir mēģināt būt par vidutāju un apvienot domubiedru spēkus, šādu viedokli Latvijas starptautiskās “de iure” atzīšanas 105. gadadienā paudis Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.
Sociālajos tīklos izplatītajā paziņojumā politiķis secina, ka “pasaules ierastā lietu kārtība strauji brūk”, “reiz pašsaprotamais kļuvis nesaprotams”, turklāt neesot iespējams iezīmēt, ar ko šī zemestrīce beigsies. “Taču ir skaidrs, ka nelielām valstīm, arī Latvijai, tā būs daudz neērtāka un bīstamāka, ja neatradīsim savu izdzīvošanas un sadzīvošanas stratēģiju,” spriež Rinkēvičs, “starptautiskajās attiecībās nu dominē ietekmes sfēru un izdevīguma domāšana, un valstu sarunas bieži vien atgādina biznesa darījumu.”
Analizējot Latvijas drošības un ārpolitikas pamatintereses, viņš atzīmē, ka Latvijas valsts pastāvēšanas pamatu pamats ir neatkarības un brīvības nosargāšana, tautas labklājības un nacionālās identitātes attīstība, bet citas lietas ir pakārtotas šim virsuzdevumam.
“Latvijai jābūt gana veiklai un stiprai – gan iekšēji, gan ārēji. Mums ar domubiedriem ir tikai viena iespēja: nodrošināt mūsu valsts brīvību un stabilitāti šobrīd un nākotnē – strādāt kopā. Apvienojot spēkus, mēs kļūstam par ļoti nozīmīgu partneri. Nevis apvienojot savas bailes, žēlabas un ilgas pēc vecajiem laikiem, bet apvienojot tieši spēku un zināšanas,” klāsta politiķis.
Prezidents joprojām ir pārliecināts, ka dalība Eiropas Savienībā (ES) un NATO joprojām stiprina Latvijas drošību un izaugsmi. Tomēr viņš konstatē, ka Latvijas sabiedroto un partneru starpā arvien vairāk rodas domstarpības, kas brīžiem ir pat ļoti plašas. “Mēs vienmēr esam centušies maksimāli veicināt labāko risinājumu, lai stiprinātu ES un NATO. Mums arī turpmāk jācenšas būvēt, nevis jaukt savstarpējās uzticības un sadarbības tiltus,” mudina politiķis, gan pieļaujot, ka turpmāk arvien biežāk būs jārisina dilemmas un jāpieņem lēmumi, kas var būt ļoti pretrunīgi.
“Šādos apstākļos ir svarīga arvien ciešāka Ziemeļu un Baltijas valstu, Polijas un Vācijas – Baltijas jūras valstu drošības un aizsardzības kopienas – stiprināšana un attīstība. Arī sadarbība ar Lielbritāniju Apvienoto reaģēšanas spēku ietvaros, Daudznacionālās divīzijas štāba “Ziemeļi”, kurā Latvija un Dānija ir ietvarvalstis, kā arī Kanādas vadīto NATO spēku klātbūtne Latvijā. Šie sabiedrotie mums nav jāpārliecina par savām vērtībām – tās mums sakrīt. Mēs kopā esam liels un augošs spēks, un tieši tā mums jāpārstāv savas intereses gan ES, gan ar partneriem otrpus Atlantijas okeānam,” Latvijas sabiedrotos iezīmē Rinkēvičs, “jāveido jaunā kārtība kā spēkam, nevis kā lūdzējam, kas gaida, ko tad atmetīs mums. Jāveido kārtība, kurā tomēr ir zināmi starptautisko tiesību un uzvedības principi, nevis pilnīgs tiesiskais nihilisms un haoss.”
Tāpat ir jāturpina palīdzība Ukrainai, šādi stiprinot aizsardzības spējas kopā ar sava reģiona partneriem, uzsver prezidents, kura skatījumā, iesaistīšanās Ukrainas aizsardzībā ir “divvirzienu sadarbība”, jo Ukraina ir uzkrājusi militāru pieredzi un ir militāri spēcīga valsts Eiropā.
“Apgalvojums, ka Ukrainas aizsardzība ir arī mūsu aizsardzība, nav retorika, bet gan fakts. Agri vai vēlu karš Ukrainā beigsies. Mūsu interesēs pēc kara beigām ir ātra Ukrainas iesaistīšanās ES. Šis apstāklis var padarīt ES par nopietnu militāru spēku, ar kuru pasaulei nāksies rēķināties. ES ieguldījums Ukrainas atjaunošanā būs niecīga maksa par Ukrainas ieguldījumu visas Eiropas drošības stiprināšanā. Līdz tam gan tagad, gan nākotnē divpusēja un reģionāla sadarbība ar Ukrainu ir būtiska Krievijas agresijas tālākai nepieļaušanai,” pauž Rinkēvičs.
Transatlantisko saišu jomā Rinkēvičs izceļ Latvijas attiecības ar ASV un Kanādu. “Latvija ir pateicīga par šo valstu morālo, praktisko un militāro atbalstu gan tumšajā padomju okupācijā, gan mūsu valsts neatkarības atjaunošanas gados, gan tagad,” pauž politiķis, “Latvija arī turpmāk atbalstīs savus sabiedrotos un esam pārliecināti, ka sabiedrotie nāks mums palīgā.”
“Katrs mūsu sabiedrotais ir tiesīgs izvēlēties savu ceļu. Mēs to respektēsim. Taču ir noteikti principi, kas mums ir svarīgi un nepārkāpjami, tostarp suverenitāte un teritoriālā nedalāmība. Un dažkārt sabiedroto izvēles var nesakrist ar mūsu kopīgajiem principiem. Taču šīs lietas ir risināmas. Kopīgās intereses un piederība Rietumu kultūrvēsturiskajai telpai var palīdzēt rast izeju pat no ļoti sarežģītām situācijām un dilemmām,” spriež prezidents.
Pēc Rinkēviča vārdiem, Latvija “nevar gaidīt, ko izlems darīt “lielie puikas””, bet ir “jāaudzē muskuļi, jāmācās, jāstrādā un pašai jābūt pie sarunu galda vai pie vairākiem galdiem vienlaikus”.
“Taču, lai mēs būtu sekmīgi, mums jāizdara grūtākais – jātiek galā ar savu 1940. gada traumu. Vēstures notikumus mēs izmainīt nevaram. Taču savu attieksmi pret tiem gan. Jā, toreiz Eiropa tika sadalīta lielvaru starpā. Vai mēs varējām ko darīt? Par to mēs daudz diskutējam un domājam, bet vēstures notikumus izspēlēt citādi nav iespējams. Arī mūsdienās viena otra saruna lielvalstu starpā izklausās pēc medījuma dalīšanas. Bet tas nenozīmē, ka mums jāaizver acis un padevīgi jāgaida, kam tad mūs atdos, jo “ko tad mēs”. Nevienam neko nevarēs atdot, ja mēs paudīsim ne tikai vārdos, bet arī darbos apņēmību cīnīties par savu Latviju. Ja nevaimanāsim, ka esam nodoti vai ka neviens mums nepalīdzēs. Ja neflirtēsim ar ideju apdraudējuma gadījumā kaut kur aizbraukt, lai paskatītos, kā tad šeit sabiedrotie tiks galā. Pārliecība par partneriem ir svarīga. Taču daudzkārt svarīgāka ir pārliecība pašiem par sevi,” uzsaukuma noslēgumā pie sabiedrības vēršas politiķis.
Rinkēvičs ir pārliecināts, ka militāra apdraudējuma gadījumā Latviju atbalstīs sabiedrotie, “jo mēs paši aizstāvēsim savu valsti”, bet “cilvēki grib palīdzēt cilvēkiem, nevis mājām un robežstabiem”.
