Vien nedēļu pēc olimpiskajām spēlēm Arnis Rumbenieks triumfēja Prezidenta balvas izcīņā dzimtajā Valmierā.
Vien nedēļu pēc olimpiskajām spēlēm Arnis Rumbenieks triumfēja Prezidenta balvas izcīņā dzimtajā Valmierā.
Foto no Arņa Rumbenieka “Facebook” konta

Soļotājs Rumbenieks: Atbalsts ir ne tikai no savas ģimenes, bet, nekautrēšos teikt, no visas plašās Latvijas 1

Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Saskaņa pēc vārdiem: 5 vārdu pāri, kuriem, pēc mākslīgā intelekta domām, ir vislabākā saderība
Krievu murgs Turcijā: turki Krievijas pilsoņus izsēdina no lidmašīnām un neļauj lidot uz citām valstīm
Vācu ģenerālleitnants prognozē, vai un kad Krievija varētu būt gatava uzbrukt NATO valstīm
Lasīt citas ziņas

Šī gada Tokijas olimpiskās spēles, visticamāk, paliks vēsturē ar to, ka pēdējo reizi tur tika dalītas medaļas 50 km soļošanā vīriem.

Latviju šajā vieglatlētikas disciplīnā pārstāvēja divi dalībnieki – Arnis Rumbenieks ieņēma 37. vietu, Ruslans Smolonskis tika diskvalificēts.

CITI ŠOBRĪD LASA

Arnim, kuru trenē tēvs Aivars, tās bija trešās olimpiskās spēles. Jā, neizdevās sasniegt augstāku vietu kā pirms pieciem gadiem Rio, bet viss process, lai aizbrauktu uz savu trešo olimpiādi, bijis gandarījuma pilns.

“Sāku novērtēt, ka mēs to darām divatā ar tēti. Tas process līdz kvalifikācijai ir kļuvis ģimeniskāks un ciešāks. Atbalsts ir ne tikai no savas ģimenes, bet, nekautrēšos teikt, no visas plašās Latvijas. To jūtu, jo cilvēku atbalsts ir liels, arī no jauniešiem. Olimpiskās spēles mums, sportistiem, ir darbs, mēs jau tur nebraucam atpūsties. Emocijas tikai tagad nāk atpakaļ, kad jūti, ka to novērtē. Tas uzlādē,” sarunā ar “Latvijas Avīzi” saka Arnis.

Soļošanas un maratona sacensības notika nevis Tokijā, bet Saporo, kuras šķir 800 km. Kā tas bija – nokļūšana uz sacensību vietu, aklimatizācija?

Tas nebija vieglākais ceļš, bet mēs tam gatavojāmies. Pielāgojāmies startam 5.30 pēc Saporo laika, kas ar mājām sanāk teju desmit stundu starpība.

Lidojām desmit stundas, kamēr tikām līdz Tokijas olimpiskajam ciematam, arī tas paņēma laiku. Teikšu tā, tas bija spraigs laiks. Tokijā pārnakšņojām, tad piecos rītā treniņš, ātri paēdām un tad jau lidojums uz Saporo.

Tur jau uz vietas sadzīves apstākļi bija nedaudz labāki. Varu salīdzināt, olimpiskajā ciematā apstākļi parasti ir spartiski, mums viesnīcā Saporo bija krietni vien patīkamāk.

Vienīgais, ka nevarēja īsti noķert olimpisko atmosfēru, kā tas ir olimpiskajā ciematā, kur ir pārstāvēti visi pieci olimpiskie apļi, visi kontinenti. No Covid-19 puses viss bija kārtībā, jutāmies droši.

Kā tu gatavojies sacensībām, zinot, ka tās sāksies pussešos no rīta pēc vietējā laika?

Mums bija norādes no olimpiskās komandas ārstu puses, kā labāk rīkoties. Pulksteni negriezt vairāk kā divas stundas Tokijas virzienā.

Reklāma
Reklāma

Tā lielākā aklimatizācija sākās tikai ceļā un pēc tam. Mājās tas nebūtu atsvēris sadzīviskos mīnusus. Aklimatizācija nebija liela problēma, ķermenis ātri pielāgojās.

Cikos tu cēlies pirms starta?

Trijos naktī. Karstums? Mēs bijām labi sagatavojušies. Iespējams, būtu labāk, ja būtu treniņnometne Japānā mēnesi pirms tam, kā tas bija domāts vēl pirms Covid-19 pandēmijas. Tagad tas nebija iespējams.

Man nebija nekādu pārsteigumu, zinājām, uz ko ejam, bet, protams, tā bija neliela pirtiņa. Lielāks pārsteigums bija tiesnešu vērība, jo piecu gadu ciklā tā sacensībās nebija.

Pats biju plānojis, ka distances otrajā pusē varēšu vairāk atdot spēka, bet nesanāca no sevis izpumpēt visu, kas bija paredzēts. Man bija divi brīdinājumi, otrais distances beigu pusē.

Pirmais mani neierobežoja, bet pēc otrā kļuvu piesardzīgāks, jo sapratu, ka finišs nebūs viegls.

Ruslanam Smolon­skim līdz finišam neizdevās tikt. Nezināju, ka tu ar viņu esi savulaik pastrādājis arī kā padomdevējs.

Ruslans savulaik strādāja kopā ar manu tēti, tad abi kopā pastrādājām Ventspilī. Viņš ir ­jauns, viss vēl priekšā.

Šī ir laba mācība, Ruslanam tikai jāanalizē šīs sacensības un jāmērķē tālāk. Izdosies. Tehniskajā ziņā darba nekad nebūs par daudz.

Tu kādreiz lielajās sacensībās esi diskvalificēts?

Šķiet, ka savulaik U-23 čempionātā, bet kopš 2012. gada man tādas sajūtas, ka esi uz robežas, nav bijušas. Tāpēc Tokijā bija pārsteigums, ka tiesneši bija salīdzinoši bargi.

Kas tev palīdzēja distancē? Treneris, vai bija vēl kāds?

Valters Brīkšis, fizioterapeits, kam bija uzticēts arī tāds kā komandas menedžera amats, jo mēs bijām Saporo.

Izveda mūs cauri lidostām, distancē ziņoja, ko treneris lika. Katrā galā mums bija pa savai balstiņai. Tāds komandas bastions.

Kas tālāk? Tokijā spāņu soļotājs startēja 51 gada vecumā?

Jā, Jēzus Anhels Garsija. Tā ir mūsu sporta leģenda. Piemērs mums daudziem. Ko es domāju? Jāgaida, kā reaģēs mani tuvākie. Man jau spēka un pacietības pietiek.

Tas nav tā, vai es gribu vai negribu. Jebkurš sportists, kurš bijis tajā lielajā ritenī un vilkmē, mērķēs tālāk. Neko nesolu, ir pārdomu laiks un šobrīd daudzpunkts.

Man ir visas iespējas, bet jādomā arī par ģimeni, jo neesmu viens. Man ir atbildība par savējiem.

Parīzes olimpiskajās spēlēs vairs 50 km nebūšot, tik 35 km.

Cerams, ka būs tie paši 35 km, jo tas arī vēl nav skaidrs. 50 km ēra soļošanā, šķiet, ir beigusies. Tagad ir cita ēra, dinamika, klikšķi, citi ātrumi. Būs jāpielāgojas un jāsoļo ātrāk. Man nav vēl 50 gadu.

Pagājušajā nedēļā uzvarēji Prezidenta balvas izcīņā Valmierā. Kā ir soļot mājās?

Ne tikai kaifs, bet liela atbildība. Sirdī esmu priecīgs, ka ir jauna infrastruktūra, stadions, bet pašam vēl lielāks prieks par rezultātu, jo nedēļu pēc Tokijas piecdesmitnieka, sekojoša mājupceļa, es 10 000 metrus stadionā nosoļoju 41 minūtē un sešās sekundēs.

Jaunībā biju soļojis ātrāk, bet tagad pārliecinājos, ka biju gatavs olimpiskajām spēlēm. Jā, Tokijā neizdevās viss.

Medaļa nav svarīgākais, galvenais sagādāt cilvēkiem prieku. Es jūtu, ka tā ir un tas man ir lielākais gandarījums.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.