Saglabāt cieņu, lai esi kā nokauts 1
Kas patiesībā notiek ringā, sportista galvā, cīņas laikā un pēc tās? Cik garš vai īss ir profesionāla boksera skrējiens karjerā un kā ar godu no tās aiziet. Kā sagalabāt pašcieņu un spēt noformulēt iegūto pieredzi tā, lai tie, kuri nāk aiz tevis, iedvesmotos un nekļūdītos. Īstu paraugstundu saņēmu no sporta trenerera un “Zaļo un Zemnieku savienības” Ķekavas novada domes deputāta kandidāta Mārča Grunduļa, kad satikāmies sarunā.
Šajā cilvēku kategorijā gadus skaita pilnīgi citādāk. Tādēļ Mārcis mazliet samulst, kad jautāju – cik jauns tu esi? Jo patiesībā būtu jājautā – cik gadu tu esi profesionālajā sportā, un tas jāpareizina ar 8. Tad var iegūt patieso cilvēka emocionālo vecumu, kas raksturo viņa briedumu, rūdījumu, pieredzi un zināšanas.
Mārcis profesionālajā sportā ir aizvadījis 5 gadus – tātad – reiz 8 ir 40. Un nekādi 24, kā rakstīts pasē.
Boksēties cieņpilni
Tiem, kuri domā, ka bokss un kikbokss (ko Mārcis pārvalda) ir vienkārši sadošana otram pa purnu, paskaidrošu. Bokserim ir perfekti jāpārzina cilvēka anatomija. Jo cīņu vērtē un punktus skaita pēc tā, kā un pa kurieni tu izdari sitienu pretiniekam. Nevis, cik stipri, bet cik profesionāli – ar rokām, kikboksā arī ar kājām. Ir vietas, pa kurām nedrīkst sist. Ja vienreiz trāpās, to kvalificē kā nejaušību. Ja vairāk nekā trīs – saņem soda punktus. Tas ir katra sportista cieņas un ētikas jautājums – izdarīt atļautus sitienus profesionāli, ātri un precīzi. Cīņas laikā nav iespējas domāt un “pieņemt lēmumu”, kā labāk sist. Cīņas laikā pazūd pasaule apkārt, realitāte. Valdošais ir adrenalīns un tehnika – fiziskā un intuitīvā. Prātam te vietas nav. Ir jārīkojas profesionāli – ātri, instinktīvi, mehāniski, un šis ir skaudrais sportista stāsts – kā pie tā tikt.
Miljoniem vienu un to pašu kustību
Tas ir tas, kas jādara profesionālam sportistam – treniņš no rīta, diendusa, treniņš vakarā. Vienas un tās pašas kustības, nedomājot, neanalizējot, vienkārši tehniski atstrādājot katru tik ilgi, kamēr ķermenis to pieņem tāpat, kā atvērt muti, pirms ielikt tajā kotleti. Nemaz nav smieklīgs joks par bokseriem, par ko uzjautrinās sporta “dīvāna eksperti”. Eksāmenā pasniedzējs jautā profesionālam sportistam: “Pastāstiet par to, kas cilvēkam ir galva?” Sportists atbild: “Cilvēks ar to ēd.” Visiem nāk smiekli.
Tomēr cilvēkiem, kuri kaut ko saprot no boksa, smieklu vietā ir cieņa un bijība pret šo atbildi, jo tā liecina, ka sportists ir sasniedzis augstāko gatavību, viņa ķermenis un domāšana tik tālu iedzīta sporta tehnikā, ka emocijas vienkārši nepastāv – ir tikai un vienīgi katras ķermeņa daļas pamatfunkcija un labākā mehāniskā kustība. Vai spējat iedomāties sevi tādā stadijā?
Pieci gadi profesionālajā ringā
Tas nozīmē tikai vienu – nekādas privātās dzīves – nekādu atvaļinājumu, nekādu draugu, meiteņu, tusiņu, vai, pasarg Dievs, izklaižu ar reibinošām vielām. Tas ir absolūts stress visam organismam no matu galiem līdz papēžiem un dvēseles dziļumiem. Mārcis ir ieguvis augsto trešo vietu Eiropas čempionātā kikboksā, tomēr neuzskata to par savu labāko sasniegumu.
Daudz svarīgākas ir tās uzvaras, ko esi izcīnījis atsevišķās cīņās ar mega augsta ranga sportistiem.
Un Mārcim Grundulim ir, ar ko lepoties, – viņš pieveicis daudzkārtēju ukraiņu čempionu, kurš bija kvalificējies Olimpiskajām spēlēm un arī krustojis dūres treniņos un sacensībās ar slaveniem bokseriem no Krievijas.
Par to medaļu, kurā iekosties nedod, bet pašapliecināšanās brīdis ir ievērojams un nenoliedzams. “Tas ir daudz svarīgāk par dažu stundu slavu, gavilēm, apsveikumiem, jo pēc tam tu izej uz ielas un vairs neesi nekāds varonis, bet atkal vienkāršs cilvēks, viens savās sajūtās un domās, savā sportiskajā vientulībā, “ atzīst profesionālis Mārcis Grundulis.
Lejup vai prom?
Tas mirklis agri vai vēlu pienāk. Un ne vienmēr tas ir lejup. Mārcim drīzāk – prom. Patiesībā jau saka, ka no svinībām un sporta ir jāiet prom tad, kad ir visjautrāk un vislabākie sasniegumi. Bet gudrāk laikam to darīt tad, kad sadzirdi savu iekšējo balsi, ar prātu apjaut to, ko saliek kopā dzīves mirkļi, notikumi, sajūtas un reālā dzīve.
Treniņu laikā gūtais smadzeņu satricinājums netiek pamanīts un nākamo cīņu Mārcis zaudē. Pirmais zvans. Drīz pēc tam Vācijā, kā visur pasaulē, līdzīgā cīņā tiek pietiesāts par labu vācietim. Otrais zvans. Saliec vienkāršu matemātiku – 13 uzvaras profesionālajā ringā un nu saproti, ka “nullīti noturēt” vairs nav adrenalīna, jo sākas zaudes. Trešais zvans.
“Tas smagais darbs, ko esmu ieguldījis, vairs nenes gandarījumu. Man nekas nevienam nav jāpierāda. Sasniedzu tieši tik, cik gribēju,” saka Mārcis, atgāžas krēslā, sakrusto rokas aiz galvas un smaida pavasara debesīs ar savu zēnišķo, bet reizē smagi rūdīta vīra smaidu.
Profesionālā sporta bilance – 13 uzvaras, divi zaudējumi, un Mārcis aiziet savā – brīva cilvēka brīvajā dzīvē.
Bez ponta – mierīgāks par mierīgu
“Vispār cilvēki, kuri mani pazīst, brīnās un nekā nesaprot, kā es, būdams tik mierīgs čalis, varu boksēties. Bet ziniet, es nekad neesmu cīnījies ārpus ringa, man nepatīk “pontoties” es tikai gribēju muskuļus. Būdams mazs bērns, gribēju ātrāk būt liels, tas arī viss. Un ceļš mani aizveda uz profesionālo sportu,” atzīst Mārcis.
“Tā sajūta pēc piecu gadu skrējiena pēc uzvarām bija briesmīga. Līdz vēmienam. Es neko negribēju dzirdēt par treniņiem. Mans ķermenis prasīja pārtiku, ko riju bez sāta līdz sliktai dūšai, jo sportā diēta ir tikpat stingra režīma sastāvdaļa kā viss pārējais. Kamēr pēc kāda pus gada atlēca atpakaļ – viss nostājās savās vietās, un es atkal ar milzu prieku un azartu trenējos – pats sev, saviem audzēkņiem un sportistiem jebkurā vecumā.”
Nevajag to riebuma sajūtu
Nav nozīmes, kur bērnam 12 gadu vecumā trenēties. Galvenais ir izmēģināt visu, attīstīties vispusīgi, izdarīt sev labāko izvēli no iespējami vairākiem piedāvājumiem, lai koncentrēšanās uz kaut ko vienu dienas beigās neuzdzen riebumu.
Visvieglākais sporta skolotājam ir iedot bērniem stundā bumbu – lai dzenā. Un tad skatīties, kurš skrien, kurš tizlojas, un vērtēt. Sportā nav jāvērtē. Sportā ir jāattīsta. Un ne tikai fiziskais ķermenis, bet gribasspēks, raksturs, inteliģence, ētikas izpratne, komunikācijas prasme, pieņemšana – ja komplekts pilns – tu esi uzvarētājs.
Politiskajā ringā
Protams, cīnīšos! Nekas nav jāmaina. Ir tikai jāuzlabo un jāpilnveido. Neviens vecuma nav par vēlu kustībām. Par vēlu ir vien tad, kad ir par vēlu. Bet, kamēr vien prāts saka – ej un dari, kājas tevi pieceļ no krēsla un vari paiet – kusties!
Pie manis nāk pilnīgi visas paaudzes – no sīčiem līdz pensionāriem. Gribu, lai visā Latvijā, katrā apdzīvotā teritorijā ir brīvi pieejami āra laukumi, kur arī bez trenera klātbūtnes katrs var padarīt to, kas ir pa spēkam. Es pieskatīšu, lai nesadara muļķības. Āra laukumu pilotprojekts mums jau ir notestēts. Tam ir ļoti liela iedzīvotāju atsaucība, tātad – vajadzīgi. Ielu vingrošanā grib trenēties daudz jauniešu, bet tam vajag aprīkotu ielu. Tie nav lieli finanšu ieguldījumi, bet gan liels organizatoriskais darbs, pašvaldības atbalsts un trenera uzraudzība. Tas būtu vislabākais man – pēc šiem trakajiem sevis izdzīšanas gadiem un pārdzīvotā.
Tas rada misijas sajūtu. Jā, skan mazliet pārcilvēciski. Lieldienu laiks, tās sajūtas nepaiet garām. Bet, ja par ticību, tad es ticu savai sievai. Viņa mani dara labāku. Viņa dod man spārnus. Viņa mani iedrošina, liek iet un darīt labas un vēl labākas lietas. Tā ir īstā Mīlestība, un es tai ticu. Bet vispār – jo vairāk gadu iet, jo vairāk sāk likties, ka ir kaut kas augstāks par mums.
Apmaksā partija “Zaļo un zemnieku savienība”.
