“Sajutu, ka sirds sāk dauzīties no satraukuma” – Bērzkroga pusē mežā apmaldījušās sievietes atklāj, ko piedzīvojušas, lasot lācenes
0
Santas stāstu pamanīju “Facebook” – viņa bija ievietojusi sirsnīgu paldies glābējiem, kas steigušies palīgā dienā, kad viņa apmaldījās mežā Veselavas pagastā. Sazinājos ar sievieti, lai uzzinātu vairāk par to, kā tad viss noticis, kur devusies un kā izdevies atkal atgriezties mājās.
Santa ir liela ogotāja un sēņotāja, tuvējos mežus pārzina labi, taču ļoti sagribējies lācenes. Kāda vietējā sieva piekritusi kopā doties uz Piena purvu, lai ierādītu labu lāceņu vietu. Kundzei, kas piekritusi rādīt ceļu, jau teju astoņdesmit, tāpēc pārzina visas takas. Tomēr šoreiz viss sanācis citādi…
“Devāmies kopā uz purvu. Neskatījāmies jau, cik dziļi ejam. Lasījām ogas, sarunājāmies, biju droša, ka mana pavadone visu laiku zina, kur mēs esam. Pielasījām groziņus un nolēmām, ka jādodas mājās. Taču nekādi neizdevās atrast ceļu, pa kuru bijām ienākušas mežā,” atceras Santa.
Kļuvi skaidrs, ka ir apmaldījušās. Santa zvanījusi paziņam, jo zinājusi, ka viņš atrodas netālu. Domājusi – lai atbrauc līdz meža malai, signalizē un tad jau dotos viņa virzienā, taču viņš neesot cēlis telefonu. Laiks gājis.
Kompanjone rosinājusi doties uz priekšu, taču Santa rosinājusi varbūt labāk tā nedarīt, jo ir iespēja, ka tā abas dotos vēl tālāk no automašīnas.
“Sajutu, ka sirds sāk dauzīties no satraukuma, tāpēc nolēmu, ka jāzvana glābējiem. Nedaudz jau neērti bija – ja nu beigās izrādās, ka mašīna ir tepat tuvumā? Gribējās jau pašām tikt galā, taču piezagās arī bailes, un es zvanīju uz 112,” notikumus atstāsta ogotāja.
Glābējiem, pateicoties GPS, izdevies noskaidrot sieviešu atrašanās vietu. Aptuveni pēc pusstundas jau abas tālumā sadzirdējušas sirēnas.
“Šķita, ka varētu iet pretī skaņai, taču glābēji teica, ka tā nav laba doma, jo mežā skaņa atbalsojas citādi un var pat rasties sajūta, ka ir jādodas pretējā virzienā. Tā nu palikām uz sakariem, atkal apmainījāmies ar atrašanās vietas informāciju “WhatsApp” lietotnē.”
Ievērojot glābēju norādes, sievietes devušās viņiem pretī gar izcirtumu, taču priekšā izrādījusies upe, kurai nevarēja tikt pāri, līdz ar to nācies gaidīt glābējus.
“Labi, ka viņi atnāca. Savilka kritušos kokus, viens pārnāca pāri pie mums, iedevām viņam savas mantas, atslēgas, lai drošāk rāpot pāri kokiem, kas pār upi. Veiksmīgi tikām pāri. Glābēji ar lielu rūpību pārnesa upei arī salasīto ogu traukus,” aizkustināta ir sieviete.
Ko viņa tagad ieteiktu citiem, kam gadās piedzīvot ko līdzīgu?
“Ir jācenšas saglabāt mieru un novērtēt situāciju. Es sapratu, ka šis purvs man ir svešs. Lai gan sajūta bija, ka mašīna nav pārāk tālu, vēlāk glābēji mūs līdz tai aizveda – nemanot bijām nogājušas padsmit kilometrus – tātad bijām tālāk, nekā pašām šķita. Šoreiz par daudz paļāvos uz kompanjoni – citkārt uz mežu ņemu krāsainus maisiņus, ko sienu pie kokiem, lai pa gabalu pamanītu, kur doties. Šoreiz tā neizdarīju…”
Sieviete ir no sirds pateicīga glābējiem, kas nomierināja un palīdzēja droši atgriezties mājās.
Visi izdzīvošanas eksperti apgalvo – brīdī, kad cilvēks reāli sajūt, ka ir apmaldījies, pirmā spontānā reakcija ir zināms satraukums un pat bailes. Nekādā gadījumā nevajag krist panikā un sākt drudžaini skraidīt pa mežu cerībā atrast pareizo virzienu, jo jūs taču nezināt, kurā brīdī esat nomaldījies.
Vispirms jāmēģina nomierināties – ievilkt elpu un atsaukt prātā savu pārvietošanās maršrutu, vienlaikus mēģinot atcerēties pēdējo redzēto atmiņā paliekošo vietu. Bez steigas paejieties uz vienu vai otru pusi, un iespējams, ka turpat netālu šo vietu arī ieraudzīsiet. Ja šiem pirmajiem meklējumiem nav panākumu, atrodiet kādu līdzenu vietu un pēc atmiņas mēģiniet uzzīmēt savu maršrutu, atceroties par debespusēm un saules atrašanās vietu.
Šādās situācijas nevajadzētu kautrēties, bet darīt visu, kas spēj jūs nomierināt, piemēram, dziedāt vai skaļi sarunāties ar sevi. Vismaz izdzīvošanas eksperti apgalvo, ka tas nomierina. Lieks troksnis var jūs pasargāt no negaidītas tikšanās ar kādu no strauji augošās Latvijas lāču populācijas pārstāvjiem, kuri parasti no tikšanās ar cilvēku mēģina izvairīties.
Ja jūsu telefonam ir zona, mēģiniet sazvanīt savus ceļabiedrus. Ja esat viens, var zvanīt glābšanas dienestam, taču… ja nevarēsiet pateikt kaut cik precīzu savu atrašanās vietu, ātru palīdzību nesagaidīsiet.
Mēģiniet atsaukt atmiņā, vai, ejot mežā, nedzirdējāt kādu raksturīgu troksni: suņa riešanu, pa ceļu braucošas automašīnas vai vilcienu.
Ja ceļā gadās kāda meža pļava vai viršu klajums, tur noteikti varētu darboties bites. Mierīgi pasēdiet un tās pavērojiet – pēc medus savākšanas bites noteikti dosies sava stropa un māju virzienā.
Ja uzduraties kādam strautam, dodieties lejup pa straumi – vienmēr ir cerība nonākt līdz kādai upītei, bet gar upīti līdz kādām mājām.
Taču jāuzmanās no kādas situācijas – zināms, ka orientāciju zaudējis cilvēks, nekontrolējot situāciju, sāk iet pa apli, pēc laika atgriežoties vienā un tajā pašā vietā. Tas notiekot it kā tāpēc, ka cilvēks ar savu darba kāju automātiski sper garāku soli vai arī tāpēc, ka nereti viena kāja ir garāka nekā otra. Lai no tā izvairītos, sev taisni priekšā jāizvēlas kāds pamanāms objekts un jādodas uz to. Nonākot līdz tam, jāizvēlas nākamais – savukārt taisnu virzienu palīdzēs noturēt ziemeļu virziena noteikšana. Šādā veidā jūs nonāksiet līdz tuvākajai meža stigai un varēsiet atrast to apzīmējošo plāksnīti. Ja nu gadījumā jāzvana glābējiem, tad šī plāksnītes numerācija norādīs visai precīzu jūsu atrašanās vietu.
Ejot mežā nepazīstamā vietā, vajadzētu apģērbties nedaudz siltāk, nekā to prasītu laika apstākļi, paņemot līdzi arī nedaudz ēdiena, kas aizņem maz vietas (vislabāk enerģijas batoniņus), un ūdeni. Noderēs arī pieres lukturītis un sērkociņi.
