“Es klusiņām samaksāju un ieliku meitenei rokās…” Kaspars gribēja izdarīt labu darbu, bet izpelnījās māmiņu nosodījumu 0
Tā vien šķiet, kas gan tur liels kādam izmaksāt kafiju vai nopirkt kruasānu? Taču patiesībā mēs reti aizdomājamies, cik daudz kādam var nozīmēt šķietami mazs žests.
Sociālo mediju platformā “Threads” Kaspars dalījies ar stāstu par kādu nesenu pieredzi, kas izraisījusi plašu diskusiju par palīdzēšanu citiem, bērnu audzināšanu un līdzcilvēku labestību.
“Šorīt “Narvesen”, pērkot kafiju, redzēju mammu ar meitu mana vecākā dēla vecumā. Meitene ilgi pētīja lielu K-pop žurnālu. Mamma teica: “Šo, meitiņ, nē, tas ir par dārgu.”
Es klusiņām paņēmu žurnālu, samaksāju un ieliku meitenei rokās.
Man patīk tā darīt. Šajā “Narvesen” esmu uzsaucis kafiju opītim, nopircis hotdogu jaunietim, saldējumus maziem puikām un tagad arī žurnālu meitenei.
Es zinu, kā ir, kad nevari atļauties to, ko ļoti gribas. Katru reizi, šādi palīdzot citiem, mēs pamazām sevi dziedējam,” raksta Kaspars.
Tomēr ne visi komentētāji šādu rīcību vērtēja pozitīvi.
Līva norādīja, ka situācijas mēdz būt dažādas: “Zini, es ļoti bieži bērniem norādu uz cenu, ka tas ir neadekvāti dārgi, un atteikusi pirkt arī kaut kādus Bārbiju žurnālus par padsmit eiro, nevis tāpēc, ka nevarētu nopirkt, bet bērniem ir arī jāmācās naudas vērtība.
Es būtu ļoti dusmīga, ja svešs onkulis manai meitai ko pirktu. Tas nav kā bērnam pie kases pietrūkst pāris centi saldējumam – tad, protams, var piemest.”
Arī Aija piekrita, ka atteikums bērnam ne vienmēr nozīmē naudas trūkumu: “Es saviem bērniem arī mēdzu teikt, ka tas ir par dārgu nevis tāpēc, ka mēs kaut ko nevaram atļauties, bet tāpēc, ka pēc maniem ieskatiem lietas vērtība neattaisno cenu un nav piemērota esošajai situācijai.”
Savukārt Ilva atzina, ka šādā situācijā justos neērti: “Ļoti divējādi. Es justos drausmīgi, ja manam bērnam kāds kaut ko pirktu. Tas grauj vecāka autoritāti un cieņu.
Es arī kasē esmu pielikusi, jo mamma ar bērnu atteicās no preces, kaut kāda salduma, jo visam nauda nepietika. Piemetu tos divus eiro. Pajautājot, vai nekas nebūs pret, ja pielikšu.”
Tomēr daudzi citi komentētāji Kaspara rīcību novērtēja atzinīgi
Jekaterina dalījās savā pieredzē: “Es nesaprotu komentētājus. Es izaugu mājās, kur reāli gandrīz nebija naudas, jo mamma bija viena. Un “tas ir par dārgu” bija burtiskā nozīmē. Un joprojām ir cilvēki, kas tā dzīvo.
Man liekas, ka tu izdarīji tiešām labu lietu.”
Savukārt Zanda atcerējās bērnības notikumus, kurus nav aizmirsusi vēl šodien: “Es vēl joprojām atceros to onkuli, kas man aptuveni trīs vai četru gadu vecumā Mežaparkā nopirka saldējumu, jo mamma nepirka, bet māsīcai bija nopirkts.
Tas man ir iemācījis, ka pasaulē ir labi cilvēki, kas var darīt labu tāpat vien, un tas man ir palīdzējis pa dzīvi, kā arī veicinājis vēlmi darīt labu pašai. Tā kā paldies tev.”
Savukārt Baiba dalījās ar stāstu, kas viņai atgādinājis, cik daudz dažkārt nozīmē pavisam neliela līdzcilvēku uzmanība. Viņa raksta: “Man ir veselības problēmas, un, ejot, ļoti kliboju, jo sāp mugura un gūža.
Vakar, ejot no darba, lēnu garu devos uz savu pieturu. Vienā brīdī man blakus apstājās mašīna. Sieviete atvēra logu un jautāja, uz kurieni eju. Viņa bija mani pamanījusi, apgriezusies un braukusi atpakaļ, lai aizvestu mani mājās.
Ienākot mājās, reāli apraudājos, ka vēl ir cilvēki ar sirdi, kas jūt.”
Lūk, arī citu komentētāju viedokļi…
