Sandra Vensko: Doma par iespējamo Liepājas teātra darbības apturēšanu izklausās gluži baisa 0
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Virkne pasākumu pamazām pilina dzīvību kultūras gaņģos, naudas piešķīrumi ļauj uzelpot un cerēt, ka drūmais dīkstāves laiks atkāpsies un dzīve normalizēsies visās mākslas jomās.
Valsts atbalsts radošai personai kā viena no iespējām turpināt iesāktos darbus un pildīt līgumos atrunāto joprojām ir būtiska šā brīža aktualitāte.
Toties, ja finansējums netiek piešķirts vai arī atteikums skar konkrētu ļaužu grupu, nākas apturēt sāktos projektus, tostarp izrāžu iestudējumus, to realizāciju uz teātra skatuves.
Mediju uzmanības centrā pagājušajā nedēļā nokļuva Kultūras ministrijas aicināto Finanšu ministrijas pārstāvju tikšanās ar Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieku kultūras un sporta jautājumos Ati Deksni un Liepājas teātra vadītāju Herbertu Laukšteinu.
Pirmais iespaids no medijos un sociālajos tīklos ievietotajām atsauksmēm par šo tikšanos – skat, skat – formulējums “profesionāls teātris” ministriju ierēdņiem neko nenozīmē, liepājniekus atstāj bez kovidplākstera naudas, jo mākslinieku kopiena pēc būtības pieder Liepājas pilsētai.
Liepājas teātris ir vienīgais profesionālais teātris, kura juridiskais statuss ir pašvaldības, nevis valsts kapitālsabiedrība, līdz ar to teātra problēmas pašvaldībai ir zināmas.
Aktierim nebūtu jāuztraucas, cik patērēti resursi izrādes tapšanas gaitā, visu padarīto darbu kopsumma ir sausi aprēķini, kas jāveic teātra vadībai.
Teātris ir darba vieta, teātra telpas nav kazino vai lielveikals, Liepājas teātris ir būvēts kā vieta teātra izrādēm.
Izretinātās skatītāju rindas, sēdvietu skaits, viss, ko pieprasa šis laiks kultūras cilvēkiem, teātrim nenes peļņu, vienīgi zaudējumus. Jo krāšņāks uzvedums, jo izdevumi, nu jau zaudējumi, lielāki.
Skatītājs joprojām ir ikviena teātra pamats, neredzamās sienas, uz kā turas iestudējuma jumts.
Laiks, kas ieviesa korekcijas teātra vidē, nebija ne pašvaldības, ne teātra cilvēku plānots, izrādes tika atceltas, ārkārtas situācijā atradās visi – gan skatītāji, gan aktieru ansamblis, tehniskie darbinieki.
Faktiski runa ir par visiem teātriem un viņu spēju noturēties, piesaistīt naudu, plānot un regulēt naudas plūsmu, cik katrs zaudē bez skatītājiem, bez publikas, bez darba.
Var teikt, ka cieta visa kultūras nozare kopumā, un tā ir taisnība.
Krājas ne vien garīgs nogurums, spriedze par padarīto, iestudējumiem, bet arī skatītājiem nenospēlēto izrāžu skaitu un reāli nepadarīto darbu saraksts, kas vienlaikus veido reālu biļešu naudas parādu, ko skatītājs nez vai atgūs.
Liepāja uzdrošinājusies skaļi pasacīt, ka kaut kas valstī nav sakārtots kultūras atbalsta jomā krīzes situācijā.
Krustojas valsts un pašvaldības ceļi, pašvaldībai intensīvi jādomā, kā vēl teātrim palīdzēt, jo ar esošo finansējumu, lai izdzīvotu, nepietiks.
Pašvaldība desmit gadus rūpējusies par Liepājas teātri, iespēju robežās rūpēsies arī šogad, bet vai ministriju līmenī palīdzēs arī valsts?
Iemesls, kāpēc liepājnieki satraukušies, gana prozaisks. Ja naudas nav, teātris rudenī ir jāslēdz. Tā publiski paziņojis Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins.
Kā teātrim izdzīvot šajā laikā, kad sezona beigusies, bet nenospēlētās izrādes skatītājiem kaut kad būs jāparāda, kad un kā šis process drīkstēs turpināties?
Šobrīd Kultūras ministrijas lūgums Liepājas teātra vadībai ir apsēsties pie galda un aizpildīt anketu, kādu atbalsta saņemšanai aizpildījuši arī pārējo teātru vadītāji.
Finanšu ministrijas un Kultūras ministrijas cilvēkiem, visticamāk, ir finanšu instrumenti, kā teātrim palīdzēt, taču ne bez sarūgtinājuma par Liepājas teātrim atsacīto valsts finansiālo palīdzību vairākās intervijās savu viedokli paudis gan Laukšteins, gan domes pārstāvji.
Šobrīd izskanējusī doma par iespējamo teātra darbības apturēšanu, ja naudas nepietiks, izklausās gluži baisa.
No malas raugoties, liepājnieku cīņa par teātra eksistenci šobrīd ir ne tikai pašvaldības, bet arī Kultūras un Finanšu ministrijas jautājums un visu pušu sadarbības rezultāts.
Emocionāli, protams, var sacīt – viņiem taču nauda ir, jo viņiem ir pašvaldība! Augustā sarunas par kultūras dzīvību vai nāvi uz skatuves dēļiem turpināsies ministriju līmenī.
