Sankciju paradokss: Latvija zaudē tranzītu, Krievija pārņem kravas un pelna 0
Latvija slēdza durvis Baltkrievijas kālija minerālmēsliem, cerot apturēt to plūsmu uz citām valstīm. Taču kravas nepazuda. Tās vienkārši aizbrauca citur – un šodien tās baro Krievijas dzelzceļu un ostas. Sankciju instruments, kam bija jāierobežo ienākumi reģiona autoritārajiem režīmiem, praksē ir kļuvis par maizes kumosu Krievijas loģistikas sektoram.
Lai arī Amerikas Savienotās Valstis (ASV) pagājušā gada nogalē mīkstināja sankcijas pret Baltkrieviju, tostarp attiecībā uz kālija minerālmēslu eksportu, Latvijā ierobežojumi, kas aizliedz Baltkrievijas kālija minerālmēslojuma importu, pirkšanu un tranzītu caur Eiropas Savienības (ES) teritoriju, joprojām ir spēkā. Arī tās tranzīts cauri Latvijai uz trešajām valstīm ir aizliegts.
Nozares analītiķi norāda, tas būtiski ietekmē reģiona loģistikas sektoru. Tas, kas agrāk tika transportēts caur Baltijas ostām, šobrīd tiek novirzīts uz Krievijas infrastruktūru – īpaši uz Ustjlugas un Sanktpēterburgas ostām. Tranzīta maksas, ostu pakalpojumu ieņēmumi un ar tiem saistītie nodokļi nonāk Krievijas budžetā.
Tikmēr Baltkrievijas minerālmēslu eksports turpinās. Galvenais ražotājs – “Belaruskali” – ir viens no pasaules lielākajiem kālija tirgus spēlētājiem. Šie mēslojumi ir kritiski svarīgi globālajai lauksaimniecībai, un pieprasījums pēc tiem saglabājas. Tas nozīmē, ka plūsma nav apturēta – tā ir pāradresēta.
Rezultāts ir skaidrs: Krievijas dzelzceļš un ostas no Baltkrievijas minerālmēslu tranzīta iegūst ievērojamu virspeļņu. Pelna Krievijas budžets.
Latvijai tas nav abstrakts jautājums. Tranzīts gadu desmitiem bija viena no valsts ekonomikas balstnozarēm – tas nozīmēja darba vietas, nodokļu ieņēmumus un infrastruktūras attīstību. Katra tonna, kas aiziet garām Latvijas ostām, nozīmē mazāk darba loģistikas ķēdē, mazāk ienākumu valsts budžetā un mazāku spēju uzturēt stratēģisko infrastruktūru. Atjaunojot minerālmēslu tranzītu caur Latvijas ostām, tās ar saviem pašreizējiem resursiem kopumā varētu nodrošināt valsts tautsaimniecībai aptuveni 120 miljonus eiro gadā. Tas palīdzētu valstij samazināt dotācijas dzelzceļam, atjaunot nodarbinātību valsts ostās, samazināt valstī sociālo spriedzi.
Šis jautājums ir arī drošības dimensijā. Jo vājāka kļūst Latvijas tranzīta nozare, jo lielāka slodze gulstas uz citām tautsaimniecības nozarēm un budžetu. Tajā pašā laikā Krievijas loģistikas sektors saņem papildu ienākumus no kravām, kas agrāk tika apkalpotas Baltijā.
Ja kravas tāpat nonāk pasaules tirgū, bet caur Krievijas infrastruktūru, Latvijai ir tiesības uzdot skaidru jautājumu: vai pašreizējais modelis samazina agresorvalsts ekonomiskās iespējas, vai arī mēs paši esam atteikušies no tirgus, kuru šodien apkalpo Krievija?
Ignorēt šo realitāti nozīmē samierināties ar situāciju, kurā sankciju mehānisms Latvijai rada zaudējumus, bet Krievijai – papildu ienākumus.
