“Mamma ir mirusi, mājās atstājot arī vairākus vecākos bērnus…” Jūrmalā dzemdībās mirušās sievietes paziņa asi kritizē sistēmu 0
Šodien Latviju pāršalcas skumja ziņa par 43 gadus vecās sievietes nāvi dzemdību laikā Jūrmalas slimnīcā. Mazulis izdzīvoja, taču ģimene palikusi bez mammas – viņa, kā tiek apgalvots sociālo tīklu publikācijā, mājās atstājusi arī vairākus vecākos bērnus. Emocionālā ierakstā sociālo tīklu platformā “Facebook” bojā gājušās sievietes paziņa uzdod smagus jautājumus par dzemdību drošību mūsdienu medicīnas apstākļos un aicina sabiedrību beidzot atklāti runāt par akūtu nepieciešamību mazināt reģionālo nevienlīdzību un uzlabot perinatālās aprūpes pieejamību.
Viņa raksta: “Sestdien uzzināju ļoti bēdīgu vēsti – mana vīra bijušās darba vietas kolēģe nomira dzemdībās (stacionāra dzemdībās Pierīgā). Mazulis izdzīvoja, bet mamma ir mirusi, mājās atstājot arī vairākus vecākos bērnus. Šī ziņa mani līdz sirds dziļumiem satrieca. Kā gan kaut kas tāds var notikt mūsdienu medicīnas apstākļos? Pirms gandrīz 17 gadiem man bija ļoti personiska saruna ar reanimatologu neonatoloģijas nodaļā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS), un man tika apgalvots, ka mūsdienu (jau tolaik – 2009. gada!) medicīna spēj uzturēt pie dzīvības pat līķi.
Stāsts par dzemdībās mirušo kolēģi man arī liek domāt par to, kāpēc tad, ja sievietes mirst slimnīcā, tas notiek klusi, bet, ja traģēdija notiek plānotās mājdzemdībās, tas tiek publicēts visos plašsaziņas līdzekļos un ap to tiek sacelta milzīga ažiotāža?
Latvijas mātes mirstības statistika nav iepriecinoša. Saskaņā ar starptautisko un nacionālo statistiku (Pasaules Banka, SPKC, OECD), Latvijas mātes mirstības koeficients (MMR) 2023. gadā bija 19 nāves gadījumi uz 100 000 dzimušajiem, teju četrkārt pārsniedzot Eiropas Savienības vidējo rādītāju (5) un atpaliekot no Igaunijas un Lietuvas (5–9). Lai gan rādītājs ir samazinājies kopš 2021. gada antirekorda (42) un atbilst PVO globālajiem mērķiem (<70), tā straujās svārstības primāri skaidrojamas ar mazo dzimušo skaitu valstī. Šī statistiskā plaisa starp Latviju un pārējo Eiropu akcentē akūtu nepieciešamību mazināt reģionālo nevienlīdzību un uzlabot perinatālās aprūpes pieejamību.
Aiz katra no šiem “sausajiem” statistikas cipariem slēpjas reāla traģēdija – mazuļi, kuri nekad neiepazīs savu mammu, bērni, kuriem pēkšņi jāaug bez mātes mīlestības, un neatgriezeniski sagrautas ģimenes. Mums ir jābeidz liekuļot, meklējot grēkāžus tikai mājdzemdību stāstos, un beidzot atklāti un skaļi jārunā par sistēmiskām problēmām mūsu pašu slimnīcās un dzemdību nodaļās.
Katra sieviete, kura dodas dot jaunu dzīvību, ir pelnījusi dzīva atgriezties mājās pie savas ģimenes, ir pelnījusi cieņpilnu un rūpīgu attieksmi pret sevi. Es saprotu, ka tā varbūt nav personiski ārstu vaina, bet drīzāk sistēmas atbildība. Latvijā ārstu pārslodze personāla deficīta dēļ ir jau gandrīz kritiska. Bet pie esošās demogrāfiskās situācijas – vai mēs esam gatavi zaudēt vēl jaunus cilvēkus šajā sistēmā?”
