Kultūra
Literatūra

“Dzejnieks ir kā sūklis, kas laiku pa laikam jāizžmiedz.” Saruna ar dzejnieku Andri Ogriņu1


Andris Ogriņš: “Rakstošie allaž stāvējuši un krituši tikai un vienīgi katrs par sevi, un šajā apstāklī nesamanu neko nosodāmu.”
Andris Ogriņš: “Rakstošie allaž stāvējuši un krituši tikai un vienīgi katrs par sevi, un šajā apstāklī nesamanu neko nosodāmu.”
Foto no personīgā arhīva

Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Andris Ogriņš (1975) ir latviešu dzejnieks, kuram iznākuši pieci krājumi – “Es zvēru pie kraukļiem” (2008), “Zem pulksteņa pulkstenis” (2011), “Plaukstu šķērsielas” (2015), “Debesu punkti” (2017) un “tā putna diena” (2019). Turklāt pirmais no tiem ieguva Literatūras gada balvu nominācijā “Spilgtākā debija”, savukārt pagaidām beidzamais ir bijis nule kā nominēts “Latvijas Literatūras gada balvai 2019” nominācijā “Dzeja”.

Andris ir arī Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pilsētas domes Izcilības stipendijas laureāts. Autors dzejprozas izdevumam “Pēdējā santīma grāmata” (2012).

Kopā ar Māri Salēju atdzejojis Oļega Ļencoja dzejoļu krājumu “Pieceļas ieelpo…” (2014). Savu pirmo dzejoļu kopu Andris ir publicējis salīdzinoši nesen – laikrakstā “Kultūras Forums” 2006. gadā, taču kopš tā laika tapis par vienu no ražīgākajiem un atzītākajiem latviešu dzejniekiem.

– Savu pirmo dzejoļu kopu publicēji vien 31 gada vecumā. Kāpēc tā?

A. Ogriņš: – Kā jau daudzkārt esmu teicis – dzīvotas vairākas (tagad neuzskaitīšu) dzīves. Tajās līdz 31 gada vecumam dzeja figurēja tikai fonā kā dekorācija iztēlotajai īstenībai.

Auglis, ko noplūkt un nogatavināt, kad labpatiksies. Un pienāca laiks, kad es skaidri sadzirdēju kādu (visticamāk – sevi) sakām: plūc, atrodi sausu vietu uz Mēness izgaismotās palodzes un nogatavini.

Ar pirmo kopu bija interesanti. Eipurs ieteica, lai nosūtu Raupam, kurš tolaik bija “Kultūras Foruma” redaktors, visus savus dzejoļus, viņš izraudzīšoties labākos un nopublicēšot.

Edvīns vienkārši ņēma pēc kārtas no sākuma un salika, cik atvēlētajā laukumā sagāja. Rezultāts tik un tā sanāca neslikts.

– Vai tu dotos protesta akcijā, ja varas iestādes sāktu necienīgi izturēties pret kādu konkrētu dzejnieku? Vai dzeja varētu būt identitāte?

– Ja šis dzejnieks būtu es, tad droši vien dotos savā krusta karā, par kura esamību, iespējams, zinātu tikai pats karotājs. Nejūtu nepieciešamību pēc plaša vai šaura sabiedrības atbalsta, protestiem, piketiem un demonstrācijām.

Attiecīgi nejaušu arī aicinājumu iesaistīties citus dzejniekus (jo tavs jautājums skar konkrēti poētus) “glābjošās” akcijās.

Rakstošie allaž stāvējuši un krituši tikai un vienīgi katrs par sevi, un šajā apstāklī nesamanu neko nosodāmu.

– Kā tu rīkotos, ja vajadzētu iet karā?

– 45 gadus vecam vīram šāds jautājums drīzāk ir teorētisks, dažu darbadienu noslēgumos grūti pa kāpnēm uzkāpt, kur nu vēl karā iet, tāpēc varu tikai pafantazēt.

Nekad neesmu alcis iestāties par kādu politisku spēku, struktūru, tajā pašā laikā nenoliedzot to nepieciešamību.

Par tuvu cilvēku nešauboties atdotu dzīvību, jo, ja to neizdarītu, atlikusī dzīves daļa izvērstos par sevis šaustīšanu, nenovelkamu nātru kreklu, īsāk sakot, neizsmeļamu nomoda murga avotu.

– Pastāsti par dīkstāvi dzejnieka ikdienā – kā tā norit?

– Dzejnieka dīkstāve būtiski neatšķiras no, piemēram, kartogrāfa dīkstāves. Identisks arī žēlums, kad tā noslēgusies.

Protams, top vairāk dzejoļu un citu vārdu savienojumu.

Platāka laika josla palūkoties apkārt – uzsūkt, lai pēcāk ir ko izspļaut. Dzejnieks kā sūklis, kas laiku pa laikam jāizžmiedz, lai, uz pirmo jautājumu atbildot, minētais auglis nesapūtu.

Un dīkstāves lielākais prieks – intensīvāka kopā būšana ar mīļiem cilvēkiem. Kā dzejotājam, tā topogrāfam, visiem.

Dzejas ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Lai Andris Ogriņš teicās vairs nebūt aktīvs karotājs, tomēr paceltais akmens un kustība viņa dzejā ir jaušama un liecina par kādu apslēptu spēku, kas varētu izlauzties.

Saistītie raksti

Turpat arī muskuļu spēks. Un vai kategorijas “pirms” un “pēc” arī nav kaut kas līdzīgs saspringtai spirālei?”

“Kultūrzīmju” lasītājiem ir iespēja ieskatīties Andra Ogriņa dzejas kopā “Dīkstāve”.

===

ideja par šaha spēli ir novecojusi izskaitļots

dzīves ilgums

(bez emocijām un novirzēm no baltiem melnajiem

laukumiem)

 

un tomēr man patīk turnīri ar tevi

pilnīgā tumsā

mēs tikai zinām kā katra figūra pārvietojas arī tam

bez gaismas nav nekādas jēgas

 

pilnīgs pats

(abiem trūkst karaļa ko aizstāvēt un pat ja būtu tas

neizkustētos no vietas)

jo mums galvās savi kroņi

un tumsas ierobežotas kustības

 

kad ne viens ne otrs negrib uzvarēt visām spēlēm

zūd nozīme

un tas tad būtu galvenais iemesls

kāpēc joprojām

pavadām naktis pie noskretušā šaha galdiņa

 

===

ņem savu akmeni un staigā

 

ja nejaudā pacelt

tad neattālinies met lokus ap to krāj spēku

līdz spēsi izkustināt

atraut no zemes un spert dažus soļus

 

neilgu brīdi pirms nāves tu būsi sasniedzis

muskuļu galējo jaudu

no plaukstu līdz pēdu pirkstiem (un mēles)

ja vari uzreiz pirmajā piegājienā

tad ņem arī vērā

ka soļu skaits saglabāsies nemainīgs tāpēc

rūpīgi apsver

 

pirms vari

===

neiespējamais top iespējams

kalns pārvēršas sinepju sēkliņā

 

aizveru grāmatu

un norobežoju daļu dzīves laika kā brīvu

telpu lamuvārdiem

 

ar baltu lineālu velku melnas brūces smadzenēs

no kurām sūcas un satek acīs

baltas asinis

 

zaļās varavīksnenes aizspurdz

kļūstu akls

bet balss līdz ar to skaņāka

ūjinu sēklu atpakaļ

klintī

 

kā sadzīvi pirms mūsu ēras

kā manu desmit ēres meklējošo roku 90-to gadu

zviedrijas kabatā

 

T A S N E V A R B Ū T

 

viss iespējamais saplūdis mutē

baro

un dedzina

 

===

kāds (kā parasti neatceries kurš) tev stāstīja

ka saulrieta krematorijā

vakars sadedzina dienas mirstīgās atliekas

 

bet tu skaidri zini

tās ir naktis

kas iesilda sevi debesu malas arēnā

 

miegaina pūļa priekšā

plakstu elipsēm saslēdzoties līnijās

rokām nolaistām gar sāniem un sapņu ceļus

brienot ļodzīgām kājām

 

tu dažkārt neaizmiedz

rieta spēles ieintriģēts noklausies koncertu

līdz galam

 

kopā ar tumsā iemaisītiem ēku stāviem

koku multiplikācijas plēvēm vēja

rūpīgi klātām un aukstuma uzplaiksnījumu

norautām

ar nožēlojamu piedzīvojumu meklētājiem

(par vēlu)

bezmiega mocekļiem un

 

to kādu kuru naski aizmirsti pirms tas atkal

ir teicis

 

===

paspert tālāk neiznīcināmā(s) apziņas robežas

rakstīts virs pieturvietu shēmas

 

pie sienas virs priekšā sēdētāja galvas

punktā

kur nekrustojas skatieni

nav mazgājot aizsmērētu logu un blāvo saules

roku

zodus uz augšu ceļošu

līdz saprāta pilnīgam aptumsumam

un ieslēgtām mākslīgā apgaismojuma miesām

 

pievilkt tuvāk

nolasīt no plakāta lūpām

ar trāpīgu klusumu atbildot atslēgt un aizslēgt

 

es zinu

 

arī

 

mani kādudien aizvietos lādētu daļiņu plūsma

 

===

 

tu izvēlies citu ceļu

starp ievas un sniegbaltītes augļiem

rudens pilnbriedā novāktiem

ievīstītiem melnos papīros un guldītiem

no visdārgākās pieejamās koksnes

ar briljanta smilšpapīru nopulētu dēļu kastēs

sapūt

 

ceļa segums no deguna priekšā aizcirstām durvīm

tuneļa galā tumsa

ar atrotītām piedurknēm

uzpasē

 

ieklausās vienmērīgajā soļu ritmā iesnaužas zinot

kad pietuvosies

klaudzēs haotiski

 

sirpis jau uztrīts cilvēka (tevis) pļaujas laikam un

tu skaiti

 

iekodies guļošās tumši sarkanajā vaigā

no elles par nepakļāvību izraidīts pastiep plaukstu

pret debesīm

gaidi

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
“Latvijas Koncerti” aicina uz Senās mūzikas festivālu
3 dienas
AK
Aija Kaukule
Kultūra
Piepildījušās kultūras cilvēku izskanējušās bažas. Radošo personu atbalsta mērķprogramma – izgāzusies?
3 dienas
JD
Jūlija Dibovska
Kultūra
In Memoriam: Juris Kronbergs (1946–2020) – dzejnieks, draugs
3 dienas

Lasītākie

IP
Ilze Pētersone
Dabā
Kurp indiāņus vedīs virsaiši? Saruna ar “dabas advokātu” Uģi Rotbergu 1
Intervija 10 stundas
LA
LA.LV
Dabā
Sociālajos tīklos pārsteidz video, kā vējš daudzdzīvokļu namu pagalmā ar neticamu spēku nogāž milzīgu koku 2
14 stundas
IR
Ilmārs Randers
Ekonomika
“Zinu, kā jūtas rokzvaigznes uz skatuves, jo ceļmalās stāv cilvēki un aplaudē!” Pa Eiropu ar fortūnas džentlmeņiem 1
16 stundas
LE
LETA
Latvijā
Pāvilostas mērs iepirkumos izkrāpj 236 159 eiro, bet KNAB samaksā smieklīgu sodu 2
15 stundas
OZ
Olafs Zvejnieks
Ekonomika
Korupcija vai nekompetence? Štelmahers atklāj patiesību par daudzkārt lietojamo higiēnisko masku iepirkumu 1
Intervija 12 stundas