Sekss, nāve un šķiršanās: ko bērni vēlas par to uzzināt? 0
Sekss, novecošana un nāve, šķiršanās, nauda, tēva vai mātes loma ģimenē – vai ir vērts par to runāt ar mazu bērnu? Ja vajadzētu, tad kā un kad? Atbild psiholoģe Irina Mlodika.
Pamēģini atcerēties, kad pēdējoreiz runāji ar savu bērnu. Nevis liki izslēgt viedtālruni vai nomazgāt netīru šķīvi, bet aprunājies? Kad jūs nopietni apspriedāt viņa vai tavas emocijas, attiecības ar draugiem, dzīves jēgu vai nākotnes plānus? Parasti vecāki to dara reti, jo vienkārši nezina, kā un ko ar mazu bērnu runāt. Vai nevar atrast pareizos vārdus, nespēj atbildēt godīgi… Par “pieaugušo” sarunu ar bērniem noslēpumiem iztaujā bērnu psiholoģi, eksistenciālo psihoterapeiti Irinu Mlodiku.
Vai jums kā bērnam bija nopietnu sarunu ar vecākiem pieredze?
Mani vecāki nerunāja par ļoti daudzām lietām. Viņi baidījās runāt ar mani par nāvi, par nākotni. Pat par vēsturi. Atceros, kā es kaut kur izlasīju par personības kultu un jautāju par to mātei. Par atbildi viņa tikai neskaidri nomurmināja un es nodomāju: droši vien es jautāju kaut ko ļoti nepieklājīgu, un labāk par to nerunāt. Kad kļuvu par psihologu, sāku pamanīt, ka bērniem ir daudz problēmu, jo vecāki nerunā ar viņiem par bērniem svarīgiem tematiem. Ja vecāki šķiršanās vai tuva radinieka nāves gadījumā nerunā par notikušo un kā tas ietekmēs bērnu, viņš sāk fantazēt un iztēlojas ko daudz briesmīgāku nekā to, kas ir patiesībā. No iedomātajām katastrofiskajām ainām var sākties psihosomatiski traucējumi: viņš slikti ēd, nemierīgi guļ, satraucas… Tāpēc prast runāt ar bērniem par svarīgo nozīmē sekmēt viņu garīgo veselību. Vēl man šķiet, ka ir nepieciešams runāt par ģimeni, par tās uzbūvi. Grāmatā “Kā celt tiltus, nevis sienas” es sāku šo sarunu ar pamatiem – paskaidroju, kas tas ir – māte un tēvs. Pat paši vecāki reti saprot viņu lomu būtību. Ir arī patēvs, pamāte, pieņemtie bērni, pusbrāļi – svarīgi par to pastāstīt bērnam, lai viņš saprastu, kā ar tiem komunicēt.
Daudzi cilvēki domā, ka par dažām tēmām dēlam labāk runāt ar tēvu un meitai – ar māti. Vai jūs tam piekrītat?
Jā, bet kaut kādu iemeslu dēļ tēviem ir īpaši grūti izvēlēties vārdus. Atnākot pie manis uz konsultāciju, viņi atzīst, ka vēlētos runāt ar saviem bērniem, bet nezina, ko un kā. Viņi uzdod pilnīgi muļķīgus jautājumus: ko šodien dabūji? Kāpēc tev bikses saplēstas? Viņi vēlētos pateikt ko svarīgu, bet nezina, kā to izdarīt. Es piedāvāju viņiem runāt ar saviem dēliem, piemēram, par to, kā cēlusies viņu dzimta, kurš ģimenē ir galvenais atbalsts, kā pārdzīvot savas kļūdas, kā tikt galā ar konkurenci, kā vienoties. Pat par to, kad ir vērts kauties un kad nav. Galu galā, kas notiek mūsu ģimenēs? Ja tēvs nav gatavs izvirzīt šo tēmu, tad zēns vēršas pie mātes. Un ko mamma saka? Noteikti tikai vienu: “Nekaujies! Kauties nedrīkst.” Un viņai nav taisnība. Tikai tēvs var pateikt zēns, kad kauties ir nepieciešams, kad var mēģināt izvairīties no kautiņa un kad nedrīkst kauties nekādā ziņā. Tas ir zināms tieši vīrietim – viņam ir lielāka pieredze, piedzīvoti gadījumi, kurus var apspriest ar dēlu. Kad bērns agrāk vai vēlāk saskarsies ar līdzīgu situāciju, viņš jau būs vismaz trīs iespējas, kā to atrisināt, viņam būs, no kā izvēlēties.
Par ko būtu vērts parunāt mātei ar meitu?
Par prasmi atteikt, piemēram. Kā atteikt citam cilvēkam, kurš mēģina tev pieskarties? Iedomājies, ka tu ar savu piecgadīgo meitu, tādu jauku, smaidīgu būtni ar apaļiem vaidziņiem, apmeklē radus vai draugus. Un tur kāda tante pienāk un sāk bērnam kniebt vaidziņos, raustīt aiz rokas. Meitenei tas var būt nepatīkami, bet mamma aizrāda: “Nu ko tu izvairies, tā taču mūsu tante Paula. Fū, kāda neaudzināta meitene!” Taču meitenei tante ir pilnīgi sveša. Kādu vēstījumu viņa saņem? Ka viņas ķermenis var tikt nodots jebkura cilvēka rīcībā, kurš vēlas viņu apčamdīt. Pie kā tas vēlāk noved? Ja meitenei pieskaras kāds, kurš viņai nepatīk, viņa nevar teikt “nē”. Viņa atceras mātes “pacieties” un pamirst, ciešas, tā vietā, lai pateiktu: “Nē, jums nav tiesību, ejiet prom no manis!”
Protams, mātei vajadzētu savlaicīgi pastāstīt meitai, ka viņas ķermenis – tā ir viņas personīgā telpa, un nevienam nav tiesību viņai pieskarties, viņai jāprot pateikt “nē”. Ja kāds pieskaras – skolotājs, kaimiņš – viņa vienmēr var nākt pie mātes un par to pastāstīt. Tādas sarunas ar bērniem ir svarīgas divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tās parādīs bērnam, ka vecāki gatavi viņu saprast un ka ar viņiem var daudz ko apspriest. Un, otrkārt, sniegs nepieciešamo informāciju un nodrošinās dažās situācijās, tāpēc – nākotnē atbrīvos no daudzām psiholoģiskām problēmām.
Kā atbildēt uz piecus-sešus gadus veca bērna jautājumiem par nāvi?
Piecos gados daudziem bērniem rodas vajadzība šo tematu kaut kādā veidā saprast. Bet pieaugušajiem runāt par nāvi ir visgrūtāk. Viņi vai nu izvairās no atbildes, mēģinot novirzīt bērna uzmanību uz citu tēmu, vai melo: neviens nemirs, tu nemirsi, nāves nav. Esmu kategoriski pret meliem. Ja vecāki maldina bērnu, kur citur viņš dzīvē atradīs atbalstu? Pastāsti patiesību: ka tiešām visi nomirst. Ka nāve ir beigas. Kaut kā viena beigas pirms kā cita sākuma. Bērniem rodas daudz fantāziju par to, kas notiks pēc tam. Vecākiem vajadzētu vadīties pēc vērtībām un tradīcijām, ar kurām viņi dzīvo. Ja jums ir reliģiska ģimene, varat runāt par dvēseles nemirstību, par debesīm un elli vai par reinkarnāciju. Ja neesat reliģiozi, atzīt, ka jūs nezināt, kur cilvēks nokļūs pēc nāves. Var teikt, ka cilvēku gaida pārveide, ka nāve ir viens no viņa eksistences posmiem. Katrs no mums piedzīvo daudzu etapu beigas. Piemēram, bērns vairs nav zīdainis, tad pirmsskolas vecuma bērns, tad skolēns – tikai atvadoties no viena posma, viņam tiek dota iespēja doties tālāk, kļūt par kādu citu. Aiz bērnu pārdzīvojumiem par nāvi slēpjas vēl viens jautājums: “Tu taču mani nepametīsi?” Galvenās bērna bailes ir tikt pamestam. Tāpēc svarīgi izskaidrot dēlam vai meitai, ka viņš (viņa) vienmēr var paļauties uz citiem tuviniekiem, kas palīdzēs pārdzīvot zaudējumus. Šī saruna ļauj bērnam apzināties ceļa galu un novērtēt to, kas viņam tagad ir – jūsu attiecības, šī dzīve, nepalaist garām tās mirkļus. Tikai apziņa par ceļa beigām ļauj novērtēt to, kas notiek, kamēr tas nav beidzies.
Labi, ja bērns uzdod jautājumu vai liek saprast to, kas viņam ir svarīgi. Bet, ja viņš neko nejautā? Vai ir jēga uzsākt sarunu, negaidot jautājumu?
Vienmēr, kad jūs kopā lasāt grāmatu vai skatāties multfilmu, ir noderīgi uzdot jautājumu: kas tev patika? Kurš varonis tev patika un kāpēc? Ieklausies, ko tev atbildēs. Visticamāk, bērns runās par tematu, kas viņam tuvāks, rezonē – par kāda glābšanu, varonību vai bailēm. Vecāku uzdevums ir pateikt bērnam ne vairāk, kā tas atbilst viņa vecumam. Kāds paziņa stāstīja, kā visa ģimene skatījās filmu un desmit gadus vecā meita pēkšņi jautāja: “Tēti, kas ir jaunava?” Tētis ātri reaģēja: “Tā ir meitene, kurai vēl nav bijis sekss.” Ļoti vienkārša un patiesa atbilde, kas atbilst desmit gadus vecās meitenes izpratnes līmenim. Tādēļ galvenais noteikums ir patiesi un precīzi atbildēt uz bērna uzdoto jautājumu. Ne vienmēr var saprast, ko bērni jautā. Bet tas ir prakses jautājums: jo vairāk mēs komunicējam ar bērnu, jo labāk saprotam, kas viņu interesē. Bija tāds smieklīgs gadījums: septiņus un desmit gadus veci zēni kopā ar vecākiem skatījās pieaugušo filmu, un sižets nonāca līdz erotiskai ainai uz automobiļa aizmugurējā sēdekļa. Māte panikā sāka domāt – ko darīt? Novērst zēnu uzmanību vai izslēgt filmu? Vai paskaidrot bērniem, kas notiek? Te pēkšņi, norādot uz ekrānu, viens no brāļiem sacīja otram: “Paskaties, kāds kruts vāģis!” Tas ir, bērnus dažreiz interesē pavisam ne tas, ko mēs domājam. Nevajag apsteigt viņu jautājumus ar saviem, dažreiz liekiem, paskaidrojumiem.
Kā jūs domājat, vai ir tādas tēmas, par kurām vispār nevajadzētu runāt ar bērniem?
Manuprāt, nevajadzētu dalīties ar bērniem informācijā par savu personīgo dzīvi. Neatkarīgi no bērna vecuma, būtu jāklusē par saviem seksa partneriem un citiem mīlas piedzīvojumiem. Lieta tāda, ka bērnam tu vispirms esi vecāks. Zināšanas par to, ka tu esi arī sieviete (vīrietis), kas aktīvi nodarbojas ar seksu, pārkāpj jūsu attiecību robežas. Tā paša iemesla dēļ nevajadzētu sniegt detalizētu informāciju par savu privāto dzīvi bērniem – pusaudžiem. Ir svarīgi ar viņiem apspriest droša seksa jautājumus, dalīties ar noderīgu literatūru, bet intīmās dzīves sīkumi nav domāti viņiem – tāpēc jau tā ir intīmā, privātā dzīve.
Par ko vēl nevajadzētu runāt – par jūsu izmisumu, kritisko situāciju. Lai kādas grūtības piemeklētu, lai kādas depresīvas domas nomāktu, atbrīvojiet no tā bērnu. Apziņa par to, cik slikti klājas mātei vai tēvam, izraisa bērnā milzīgu trauksmi, bezpalīdzības sajūtu, izsit pamatu zem kājām. Protams, neapspried ar bērnu partnera (vīrs, sieva, patēvs) trūkumus.
Ja pusaudži nevēlas runāt par intīmām tēmām, kā varam viņus informēt par šo dzīves pusi?
Pateicoties internetam, mūsdienu bērni par to zina gandrīz vairāk nekā mēs. Bet jebkurā gadījumā ir svarīgi viņiem pateikt divas idejas. Pirmā ir tas, ka seksualitāte ir normāla, dabiska pieaugušo attiecību daļa. Šeit atslēgas vārds ir “pieaugušie”, jo seksuālās attiecības (atšķirībā no erotiskiem impulsiem) rodas, kad mēs esam tām nobrieduši. Un otrā – ka seksuālās attiecības ir katra cilvēka intīmā lieta, kas faktiski liedz mums detalizēti runāt par šādām tēmām.
Avots: psychologies
